Turpināt pēctecību bez kampaņām

Saruna ar Beku Bergeri Tēmas vajadzībām ir likumsakarīga. Festivāls Homo Novus un Latvijas Jaunā teātra institūts nemitīgi rūpējas par to, lai pieredzam dažādību un atvērtību praksē. Lai mācītos ieklausīties un saprast blakus esošo. 

Juta Ance Ķirķis. Pirmais jautājums būs muļķīgs. Kāda, tavuprāt, ir mākslas sūtība?
Beka Bergere. Tas nav muļķīgs jautājums, tas ir ārkārtīgi plašs. Man ir iebildumi pret vārdu «māksla» iepretim vārdam «kultūra», jo tas nav gluži viens un tas pats. Kultūra vairumā gadījumu dara daudz vairāk nekā māksla. Kultūra ir kā refleksija par to, kā mēs redzam paši sevi un mūsu vietu visplašākajā nozīmē. Un ir māksla, kas reizēm vairāk balstās estētikā, skaistajā un skaistā izteikšanā. Ja tu jautātu, kāda ir kultūras sūtība, es teiktu, ka kultūra attīsta identitāti vai uztausta identitātes, kas ikdienas dzīvē paliek neredzamas, tāpat tā atstāj mantojumā ko paliekošu. Neattīstīdami kultūru, mēs nepastāvam. Cilvēce nepastāv.

Vai Homo Novus kā festivāls tiek galā ar šo sūtību un kā?
Homo Novus – un tā ir pēctecība, ko turpinu, – pastāv, lai mēs saprastu sevi attiecībā pret citām, starptautiskām kultūrām vai idejām, lai saprastu un sadzirdētu balsis, kas sabiedrībā parasti paliek nepamanītas. Mēs to darām ar performatīvu darbu un mākslinieciskas iesaistes palīdzību. Kultūra piedāvā dalīties ar dažādiem naratīviem, kas var būt spekulatīvi vai izdomāti, tie var būt nākotnes naratīvi vai arī tādi, kas pastāv jau pašlaik, bet ārpus diskursa. Šā gada festivālā mēs to panācām. Un to bieži vien izcēla ārpusnieku [foreign bodies] ķermeņi. Ne tikai ķermeņi uz vietas, bet esamības vai sapratnes formas, kuras šeit, Latvijā, pamatstraumes kultūrā patlaban nav redzamas. Te var minēt Kjāru Bersani, mākslinieci no Itālijas, kas ir arī cilvēku ar invaliditāti tiesību aktīviste, kura drosmīgi atklājās performancē Dūmaka Botāniskajā dārzā. Latvijā uz skatuves mēs pagaidām tik bieži neredzam māksliniekus ar dažāda veida invaliditāti. Mēs runājam par kvīriem, par cilvēkiem ar melnu vai brūnu ādas krāsu, mēs runājam par ārpusnieku ķermeņiem. Programma ir starptautiska, tātad šie cilvēki ir arī mūsu sabiedrībā, ir daļa no mums. Mums izdevās sniegt dažādus kontaktpunktus tuvībai ar citiem naratīviem.

Patiesībā nošķīrums starp mākslu un kultūru daudz ko izskaidro. Festivāla laikā es dzirdēju Latvijas skatuves māksliniekus sūkstāmies, ka viņiem pietrūkst lielā tradicionālā teātra mākslas pieredzes.
Tajā pašā laikā es dzirdēju, kā daži no šiem pašiem māksliniekiem teica «Oho, nekad neesmu sapratis šo stāstu, nekad neesmu ar to saskāries.»

Tas ir par naratīvu vai ideju, vai ko nepazīstamu. Es runāju par tiem, kas nāca pēc vizuāli iespaidīgas teātra pieredzes.
Mums ir jāņem vērā festivāla finansiālās iespējas. Lielas izrādes no Rietumeiropas izmaksātu visu festivāla budžetu. Šāgada programma tika plānota kovida lokdauna laikā, kad nebija skaidrs, vai festivāls vispār notiks, tā bija spekulatīva plānošana. Lielu izrāžu rīkošana prasa gadus un tādas finanses, ar kādām šeit, Latvijā, mēs nevaram atļauties riskēt. Tāpēc, lai kā man gribētos atvest arī lielos skatuves darbus, realitāte ir tāda, ka tas nevar notikt bez sistēmiskām pārmaiņām kultūrpolitikā, kas mums sniegtu tam nepieciešamos līdzekļus.

Kas tuvākajā laikā nenotiks, ņemot vērā vēlēšanu rezultātus.
Nezinu, es nekomentēju vēlēšanas. Bet ir nepieciešamas investīcijas kultūrā, par to es esmu gatava runāt un apmainīties idejām. Festivālā idejām ir milzīga nozīme. Mākslinieciskā mēroga ziņā tas varbūt… nebija lielu sastāvu ar 30–40 dalībniekiem no ārzemēm. Bet idejas bija grandiozas, un festivāls deva iespējas tās aptvert. Pieskarties idejām citādos veidos nekā lielajās izrādēs, kuru uz Latvijas skatuvēm netrūkst. Es nezinu, vai ir svarīgi vest šādus darbus, jo mums tādi ir Dailes teātrī, Nacionālajā teātrī, Jaunajā Rīgas teātrī, Liepājā.