Prom no acīm, prom no…

Teātrim ir daudz funkciju. Un daudzas no tām atzītais, standartizētais melnās kastes teātris mūsu platuma grādos un ne tikai negrib uzņemties. Par citiem platumiem es nespriedīšu, bet Latvijā aizvien vairāk jūtu elites «skaistās» mākslas un tās, kas nekvalificējas būt profesionāli novērtēta, nošķīrumu. Tāpēc šī Tēma. Izjūtot nepieciešamību teātrus mudināt izmantot savu sabiedrības spoguļa funkciju drosmīgāk. Ne par amatierteātriem, bet par kopienas un kopienā balstītu mākslu. Lai gan arī amatierteātri, visticamāk, ietilpst šajā kategorijā. Par ceļu uz skaidrību terminoloģijā parūpējies Jānis Balodis. 

Mums patiešām nav atpakaļceļa, nākotne būs tikai raibāka

Jautājumi, ko cilājam šajā Tēmā, nav nekas neparasts. Aizvien vairāk un biežāk dzirdēsim – cerams! –, ka ikvienai struktūrai jākļūst pieejamākai visdažādākajām vajadzībām. Un kāpēc lai mēs tam pretotos? Kāpēc lai mēs nepasniegtu roku tiem, kas arī varbūt grib redzēt, kas notiek teātru ēkās vai izrāžu norises vietās? Kāpēc lai mēs nepaplašinātu stāstu dažādību un iespēju asociēties ikvienam? Sarunā ar Latvijas Jaunā teātra institūta direktori un jaunā teātra festivāla Homo Novus programmas kuratori Beku Bergeri viss ir pateikts – nevienam nekas netiks atņemts (!), paplašinot stāstu dažādību. Neviens negrib iznīcināt klasisku Blaumaņa vai Šekspīra lasījumu, lai to vietā rādītu ekstrēmas seksuālās fantāzijas, vai nevienam netiks atņemta sēdvieta, ja iekārtosim teātra zālē pielāgotu vietu ratiņkrēslam vai citai palīgierīcei. Varbūt šoreiz esmu sametusi divus pārāk apjomīgus tematus vienā katlā, bet man šķiet, ka ir vērts atsperties no plašākas platformas, tāpēc šoreiz – kopiena. Par kvīrumu un tā nozīmi izrādes uztveršanā raksta Kārlis Vērdiņš.

Lai gan nenoliedzami ilgu laiku esmu sevi uztvērusi par tipisku latvieti, t. i., vienpati, pēdējā laikā aizvien biežāk jūtu sevī tieksmi pēc grupas. Pēc cilvēku kopuma, ar ko dalīt ja ne kopīgu pieredzi, tad vismaz kopīgu vērtību bāzi vai domas virzienu. Un man šķiet, ka tādi šajā Tēmā ir atlasīti. Protams, daudz vērtīgāk ir apskatīt problēmjautājumus no vairākām šķautnēm, bet es sevī nespēju saskatīt neko, kas apgrūtinātu vai apdraudētu stabilākos un pārstāvētākos sabiedrības slāņus, ja kopējais aicinājums ir kļūt atvērtākiem, daudzveidīgākiem, pieņemošākiem, spējīgākiem uzklausīt. Mums patiešām nav atpakaļceļa, nākotne būs tikai raibāka. Par kopienas un kopienā balstītas mākslas ētiskajiem aspektiem, kā arī cilvēku ar invaliditāti iesaisti spriež Viesturs Roziņš, Liena Šmukste, Agate Bankava un Diāna Ponaskova Kristas Burānes moderētajā apaļā galda sarunā.