Savienoto realitāšu draugi

Jebkurus divus vai vairākus savā starpā savienotus traukus, kuros šķidrums var brīvi pārplūst no viena trauka otrā, sauc par savienotajiem traukiem. Savienotajos traukos šķidruma līmenis ir vienāds, jo šajos traukos izlīdzinās šķidruma spiediens.

Šis savienoto trauku likums, kurš atrodams 8. klases fizikas mācību grāmatās, īsumā izskaidro to, kāpēc mani interesē līdzdalības māksla, kuras ietvaros tiek mainītas pieņemtās varas struktūras un izrādes dalībniekiem vairāku stundu garumā ir iespējams praktizēt nevis patēriņa, bet dalīšanās ekonomiku. Pavisam vienkārši – es vēlos, lai sabiedrībā, kurā mēs dzīvojam, metaforiski runājot, «šķidruma līmenis ir vienāds» un «spiediens izlīdzināts». Vēsture rāda: lai šādas izmaiņas sāktu notikt, ar problēmjautājumiem un no klases paaugstinājuma rādītiem piemēriem ir par maz. Vajag intelektuāli un emocionāli piepildītu skatītāja fizisku darbību, ķermenisku pieredzi, kuras rezultātā mainās tradicionālajā teātrī un arī ikdienā plaši praktizētā laiski ērtā pakļaušanās kādam, kas pa dažādiem caurumiem «ielej» mūsu apziņas traukos sevis izvēlētu «šķidrumu», kuru – atkarībā no tā, cik salds vai rūgts, jēdzīgs vai bezjēdzīgs, pārsteidzošs vai ikdienišķs tas ir, – mēs patērējam ar lielāku vai mazāku baudu un agrāk vai vēlāk aizmirstam. Ikviens, kurš kaut reizi savā dzīvē ir mēģinājis kaut ko iemācīties, zina, ka vislabākie un ilglaicīgākie rezultāti ir sasniedzami tad, ja teorētiski apgūtais tiek likts lietā un pārbaudīts praksē. Tāpēc man ir svarīgi, lai mākslas darbs kļūst par aktīvas darbības pieredzi, kurā ir iespējams ne tikai vērot, bet arī īstenot uzticēšanos, cieņu, brīvību un radīšanu – manuprāt, cilvēkam un sabiedrībai svarīgākās esības formas. 

Par to arī ir šis stāsts, kas sevī ietver mazliet no elementārās fizikas, sociāla aktīvisma, politikas, ekonomikas, laikmetīgas pedagoģijas un tā, ko var mēģināt klasificēt kā līdzdalības mākslu ar dokumentālu pieeju. Šoreiz teātra formā.

Trauku savienošana

Skatītāja kā izrādes vai jebkura cita mākslas darba līdzdalībnieka lomai ir gandrīz gadsimtu gara un dažādu kritisku aspektu piepildīta vēsture, kas ietver sevī dažbrīd pat savstarpēji noliedzošus skatījumus uz aktivācijas, autorības un sabiedrību veidojošām attiecībām mākslas darba tapšanas un norises laikā. Tomēr, neskatoties uz dažādajiem viedokļiem, netiek apšaubīts tas, ka līdzdalības mākslas notikumos būtisks ir sociālais pavērsiens. Ar to līdzdalības mākslas notikumi atšķiras no, piemēram, instalācijas vai interaktīvās mākslas, kuras tiecas aktivizēt individuālā skatītāja attiecības ar konkrēto darbu. Savukārt līdzdalības mākslas darbos svarīga ir «sociālās pieredzes kolektīvā dimensija». Tieši šādas pieredzes tapšana bija arī trīs manu izrāžu – Ceļu kartes (2014, Rīgas Eiropas kultūras galvaspilsētas atklāšanas dienu gara izrāde Centrāltirgus gaļas paviljonā, producents LJTI), Robežas (2016, Cēsu pilsētvidē un Rīgas Purvciemā, producents Fonds atvērtai sabiedrībai Dots) un Cietoksnis (2017, Daugavgrīvas cietoksnī, producenti Britu padome un festivāls Homo Novus) uzdevums, meklējot atbildi uz jautājumu, kā savienot savā starpā vairākus traukus, kuri līdz šim nav bijuši savienoti. Šo izrāžu kontekstā es vēlos pieminēt arī Mārtiņa Eihes iestudēto Lasītava (2015, producents festivāls Homo Novus), kurai biju idejas līdzautore un viena no dalībniecēm. 

Visos šajos darbos ir vairāki kopīgi aspekti.