Komikss par Kurtu, Jāni un turzgalvām

Mārtiņa Eihes izrādē uz skatuves 90. gadu rok­rakstā uzzīmēts komikss par Jāni no Jelgavas, par Kurtu «kautkādu» un par turzgalvām, kuri savas «pačkas» čaukstina jau neatkarīgas Latvijas vējos. Eksistenciāli smagā dziesmuspēle ir izrāde, kur sevi ieraudzīs tīņi, kam mīļākā krāsa ir smagā mūzika, un tīņu vecā­ki, kuriem pūrā ir atmiņu klades no deviņdesmi­tajiem.

AR JĀNI UZ JELGAVU

Ja lappusi pa lappusei tinam uz priekšu rakstnie­ka Jāņa Joņeva debijas romānu Jelgava ’94 (2013), tajā ir salasāms stāsts par četrpadsmitgadnieka Jāņa iniciāciju pieaugušo pasaulē, mērojot šo ce­ļu caur aizvien smagākas mūzikas lokiem. Taču, ja pārtinam ar zīmuli šo «kaseti» atpakaļ uz sāku­mu un klausāmies vēlreiz, var sadzirdēt jau citu, sociālpolitiskāku stāstu ne tikai par pusaudža pieaugšanu, bet arī par brīvās Latvijas pirmajiem soļiem globālajā pasaulē. (Atcerēsimies, ka sma­gāka mūzika ilgu laiku bijusi viens no aizjūras aiz­liegtajiem augļiem!)

Par romānu, kas tulkots padsmit valodās, Joņevs saņēmis kā nacionāla, tā starptautiska mēroga balvas literatūrā, arī Autortiesību bezgalī­bas balvu. Uz teātra skatuves romāns jau paguvis būt Jelgavas Jaunajā teātrī Riharda Svjatska režijā (2015) kā «apjukums divās daļās». Romānam ta­pusi ekranizācija – režisora Jāņa Ābeles un scenā­rista Matīsa Gricmaņa pirmā zaļi sertificētā filma Jelgava ’94 (2019). Joņevs arī pats ir debitējis dra­maturģijā, kopā ar režisoru Mārci Lāci iestudējot melno komēdiju Bārdas (Dirty Deal Teatro, 2015), kuras centrā ir vīrieši un to attiecības ar varu.

Ar izrādi Jelgava ’94 Latvijas Leļļu teātris mēr­ķē uz teātrim vissarežģītāk aizsniedzamo audito­riju – pusaudžiem. Tiesa, šis iestudējums var uz­runāt ne tikai 14+ vecuma pusaudžus, bet arī mazliet vecākus jauniešus 30+ kategorijā. Tātad nu jau tā sanāk ģimenes izrāde. Āķis, ar ko no pārsātinātās informācijas telpas izmakšķerēt dumpinieciskus pusaudžus un ievest Latvijas Leļ­ļu teātrī, šoreiz ir mūzika, turklāt pasmaga. Izrā­des veidotāji priekšplānā atstāj tematisko līniju par to, «kā netapa labākā Latvijas metāla grupa». Tajos laikos, kad ne tikai zāle bija zaļāka, bet arī mūzika bija skaļāka, nebija ne viedierīču, ne glo­bālā tīmekļa brīvpieejā.