Neskatos atpakaļ

Faktiski viņam ir divas izglītības. Amatniecības vidusskolā izmācījies par mēbeļu modelētāju, dabūjis zeļļa diplomu restaurācijā. Domājis par Mākslas akadēmijas Tēlniecības nodaļu, bet lielā konkursa dēļ aizgājis uz RTU, Materiālu tehnoloģijas un dizaina pro-grammu. Kaspars Zāle vēl ir jaunais aktieris, bet ar pamatīgu dzīves pieredzi.

Kaspar, kāds impulss jūs pievērsa teātrim?

Maģistrantūras laikā iestājos studentu korporācijā, satiku Ivaru Tontegodi, kas Kultūras akadēmijā mācījās kino režiju pie Pētera Krilova, un viņš mani uzaicināja piedalīties savā mācību filmā. Iepazinos ar kino cilvēkiem, mani paņēma masu skatos Arvīda Krieva filmā Dancis pa trim un Jāņa Streiča Rūdolfa mantojumā. Tas arī bija tas impulss. Krilovs ieteica aiziet pie Annas Eižvertiņas uz kursiem, un tad 24 gadu vecumā iestājos aktieros. Vecākais kursā bija Jānis Znotiņš (es mācījos apvienotajā aktieru un režisoru kursā), bet gadus man visu laiku bāza acīs.

Kāds bija studiju laiks? Jutāties nonācis īstajā vietā?

Man ļoti patika. Jau no pirmās dienas. Tas bija arī daudz nopietnāk, nekā es biju romantizējis. Tās bija krasas pārmaiņas, pilnīgi cits dzīves posms. Nācās aiziet no restaurācijas, visu iepriekšējo nogriezt kā ar nazi. Bet mani tas ļoti interesēja, citādi jau es nevarētu izturēt. Lielākā aizrautība bija aktiermeistarības nodarbības. Pirmajos divos kursos bija ļoti daudz fizisko treniņu. Nebiju pie tādiem pieradis. Līdz 9. klasei trenējos volejbolā, dejoju obligātajās tautas dejās, RTU spēlēju volejbolu, bet Akadēmijā – baleta stundas... Triko uzvilkt vien jau bija kaut kas. Esmu tāds robusts, kamēr panācu lokanību... Fiziski bija grūti un arī morāli. Visu laiku bija sevi jālauž. Arī krīze uznāca, gribēju iet prom. Bija divi Homo Novus iestudējumi un trīs Patriarha rudens izrādes vienlaicīgi, tāds emocionāls «bzdings». Bet Gruzdovs atrunāja.