Divus mēnešus apjucis

Īsi pēc 15. februārī skatītās Artūra Čukura monoizrādes turi mani cieši (ĢIT) satikāmies parunāt. Čukurs teātrī ir īpatnējs putns – ne jau tikai kā Cīrulis izrādē Visi putni skaisti dzied, bet arī pastāvīgi uzticīgs nevalstisko teātru idejām un praksēm. Kas redzējuši viņu uz skatuves, zinās, ka Čukurs ir daudzpusīgs, tāpēc pateicīgs kolēģis režisoriem īpatnējāko ideju realizācijai. Nupat viņš ir režisējis savu pirmo izrādi.

Sākšu ar biogrāfisku jautājumu. Vismaz man pirmā asociācija ar tevi ir bārmenis Kaņepes kultūras centrā. Vēlāk jau pamanīju, ka piedalies arī izrādēs un visādos kultūras procesos. Kāds ir tavs ceļš līdz teātrim? Ar ko tas sākās?

Tā strādāšana bārā ir daļa no dabiskās lietu attīstības. Kamēr strādāju bārā, studēju Mūzikas akadēmijā, un bija interese par mūziku un arī par teātri. Tikko pārvācoties uz Rīgu, septembrī notika festivāls Homo Novus, tas bija liels pagrieziena punkts, man ļoti nozīmīgs notikums, un tā laikam bija pirmā sastapšanās ar laikmetīgo teātri. Un arī turpmākos gadus Homo Novus tiešām lielu iespaidu atstāja uz mani. Man interese par teātri bija jau kopš vidusskolas, un Homo Novus tai palīdzēja.

Pēc pirmās izglītības tu esi mūziķis.

Jā, pabeidzu Mūzikas akadēmiju, bet, tā kā interese par teātri bija augusi, es paralēli gāju kā brīvklausītājs Kultūras akadēmijā uz kursiem par teātri, dramaturģiju, teātra vēsturi, interesējos par dažādiem māksliniekiem, kompānijām, Jaunā teātra institūta bibliotēkā lasīju grāmatas un videotēkā skatījos izrāžu ierakstus. Pēc Mūzikas akadēmijas nejauši, starp citu, Kaņepes kultūras centrā, satiku Mārtiņu Eihi, kuram biju palīdzējis, kad viņi kopā ar Kristu Burāni rīkoja festivālu bērniem NoMadI. Un es viņam jautāju vienkārši – klausies, mani interesē teātris, vai tev ir kādi iestudējumi, kas tagad top. Viņš nosauca kādus piecus variantus, no kuriem beigās, kā jau tas notiek, realizējās viens vai divi. Viens bija projekts, ko iniciēja Gētes institūts, tas notika Ģertrūdes ielas teātrī, un Eihe teica – nu, atnāc. Es gribēju pasēdēt mēģinājumos, paskatīties, kā viņš strādā, varbūt kaut ko palīdzēt, asistēt. Tas viss rezultējās izrādē Taņas dzimšanas diena, kuru beigu beigās es nevis skatījos un kaut ko piepalīdzēju, bet kurā arī pats spēlēju, mūziku meklēju. Tā bija mana pirmā satikšanās ar Ģertrūdes ielas teātri, pirmā iespēja strādāt tur un būt daļai no radošās komandas.