«Dramaturģēšana» un ainava

Jāņa Baloža aicināti, pie apaļā galda tiekas dramaturgi Anna Belkovska, Linda Krūmiņa, Evarts Melnalksnis un Linda Rudene, lai sarunātos par to, kādas ir mūsdienu dramaturģijas prakses un kā pietrūkst esošajā dramaturģijas un skatuves mākslas ainavā.

Jānis Balodis. Kad domāju par šo tikšanos, ienāca prātā, ka mēs pārstāvam dažādus dramaturģijas izpausmes veidus, tāpēc varētu parunāt par to definīcijām. Tad es paskatījos, ko Teātra Vēstneša redakcija gribētu, lai mēs skaram. Viņi runā par jaunākajām tendencēm, veidojot dramaturģiju Ukrainas kara kontekstā, un par mākslinieka atbildību. Savukārt vakar es klausījos Lindas Krūmiņas veidoto raidījumu Horeofone, kur piedalījās Evarts, Laura Stašāne un Agate Bankava un sarunājās par dramaturģiju dejā. Mani piesaistīja doma, kuru, šķiet, Evart, tu teici, par to, ka viena no lietām, ko dramaturgs dara, ir darba vai pat mākslinieciskas programmas ievietošana plašākā kontekstā. Ja Teātra Vēstnesi interesē, ko nozīmē veidot dramaturģiju kara vai politiska konflikta kontekstā, tad jautājums, ar ko varētu sākt, ir – vai apkārt esošā situācija veido mijiedarbi ar jūsu dramaturga praksi un kā jūs to izjūtat? 

Anna Belkovska. Pirmām kārtām nākas cīnīties ar sajūtu, ka viss, ko tu dari un kas nav saistīts ar lielajām pasaules krīzēm, šķiet mazvērtīgi. Es Ukrainas tēmu vairāk izjutu kā dzejniece, jo man lūdza rakstīt dzejoļus par Ukrainu un es īsti nejūtos tiesīga to darīt. Domāju, ja man kāds lūgtu šobrīd rakstīt lugu, es, iespējams, atteiktos vai meklētu veidu, kā to darīt, jo tā nav mūsu sāpe. Tā ir mūsu problēma, bet ir jādod balsis pašiem ukraiņiem.

Linda Krūmiņa. Man uzreiz prātā nāk konkrēts piemērs. Tai dramaturģijas praksei, kādā es strādāju, es saredzu līdzību ar kuratora darbu, jo darba kontekstu veido pašas pirmās izvēles, kaut vai tas, kurus aktierus tu izvēlies saistībā ar tēmu, nevis vienkārši kuri ir pieejami vai ir labi draugi. Tā ir plānošanas stratēģija. Visa dramaturģija veidojas ap to. Arī tēmas izvēle. Šobrīd es strādāju LJTI platformā Magic Carpets, kurā trīs gadus būšu kuratore programmai, kur mākslinieki dodas rezidencēs un strādā ar vietējām kopienām. Kā jau Anna sacīja, jautājums ir par to, kādai kopienai un tematikai šobrīd būtu jādod balss. Tamdēļ Homo Novus laikā notika pirmās rezidences Ukraiņu stāstu vakari prezentācija, kur ukraiņu māksliniekiem un ukraiņu kopienai, kas šobrīd atrodas Latvijā, bija iespēja stāstīt stāstus par to, ko viņi vēlas, nevis vienkārši par karu. Protams, neizbēgami mēs pie tā nonācām, bet tikai tad, ja cilvēki gribēja stāstīt. Kara kontekstā viņiem likās būtiski stāstīt arī par savu dārzu un tomātiem, kas ļauj, esot šeit, Latvijā, pastāstīt par savām emocijām un izjūtām. 

Linda Rudene. Tikpat daudz, cik esmu domājusi par karu šajos mēnešos, es domāju arī par to, kāda ir mana darba jēga, jo karš liek izvērtēt to, ko dari. Esmu nonākusi pie secinājuma, ka vienmēr rakstu par šodienu, pat ja neatsaucos uz konkrētiem notikumiem, jo dzīvoju šajā laikā un esmu ieinteresēta tajā, kas notiek tieši ar mani un maniem līdzcilvēkiem. Bet vienā brīdī es sapratu, ka jūtos arī vainīga, ka joprojām gribu rakstīt, piemēram, par mīlestību un ka patiesībā, ja es tagad absolūti mainīšu to, ko daru, tā būs tāda pati pakļaušanās Putina stratēģijai iebiedēt cilvēkus ar varu. Ja sākšu savu mākslu, savu darbību cenzēt tāpēc, ka notiek karš, un izvirzīšu to par vienīgo esamību un realitāti, es ļaušu kara šausmām sevi pārņemt. 

Jānis. Jāpaliek patiesam tajā, kam tu tici un ko tu vēlies. 

Linda R. Jā, un es ticu, ka ir svarīgi nepazaudēt savu balsi, patieso interešu loku un nesajaukt to ar sociālpolitisko aktīvismu, ko var darīt paralēli. Bet tas nav obligāti jāiekļauj savā darbībā vai radītajā mākslas produktā. Neļaut karam izslēgt visu pārējo, kas notiek pasaulē. 

Evarts Melnalksnis. Mēs noteikti varam runāt par dramaturģiju, ko kāds no autoriem raksturojis kā iekšējo izrādes dramaturģiju, kurā mēs domājam par attiecībām. Un tad par to lielo, plašāko dramaturģiju, ko es minēju arī raidījumā Horeofone. Par to, ka ārpus teātra ir pilsēta, ārpus pilsētas ir valsts, sabiedrība, kontinenti un ka jebkurā gadījumā šīs lietas nonāk attiecībās. Tas ir viens no darbiem, ko dara, teiksim, tādi «otrā tipa» dramaturgi. Tas ir tas, ko teica Linda Krūmiņa, – viņi meklē šīs plašākās saistības pasaulē. Arī tekstu autori noteikti par to domā, kā jau mēs dzirdējām, bet, jā, nāk klāt kuratoriālais aspekts. Sasaistes meklēšana vienmēr ir tas, kas dramaturgu vai vismaz mani kā «otrā tipa» dramaturgu nodarbina – kāpēc šis darbs šeit un tagad ir jāiestudē. Institucionālos apstākļos vajag atrast to sasaisti, un meklējumi var būt arī grūti. Katrā ziņā Baņutas piemērs ir tas, kurā ļoti savdabīgi lielā, ārējā dramaturģija nomainījās un līdz ar to izmainīja arī attiecības iekšējās dramaturģijas lietās. Mūsu sarunas laikā es atrodos Toronto, mēs šovakar rādīsim filmu Baņuta. Kad taisījām filmu, bija 2019. gads, un mums likās svarīgi, ka visi galvenie tēli nāk no kara zonas, kas notiek pirms operas darbības. Mūsu tēze bija, ka acīmredzot viņi vairs nespēj normāli funkcionēt un dzīvot, jo ir traumēti. Mēs to izvērsām par plašāku tēmu, ko es kūrēju sarunās ar vēsturniekiem Vitu Zelči un Ēriku Jēkabsonu, psihoterapeiti Guntu Andžāni, rakstnieci Ingu Gaili un citiem. Mēs interviju programmā retrospektīvi runājām par 20. gs. traumas attēlojumu mākslā. Ir nomainījusies lielā pasaules dramaturģija, un tu saproti, ka tas vairs nav retrospektīvi, tas nav par pagātnes traumu, kas ir iegūta un ar kuru mums jāstrādā, bet gan ka tas ir šeit un tagad, tā ir jauna trauma, kas rodas. Baņuta tagad rezonē pilnīgi citādi, varbūt operfilma nemaz nebūtu tāda, ja mēs to filmētu vai iestudētu šodien. 

Runājot par nākamajiem projektiem, jautājums par kara ietekmi uz mūsu sabiedrības domāšanu nu jau ir klātesošs, bet tas nenozīmē, ka man obligāti jāiestudē ukraiņu luga par karu. Tas vienkārši nāk klāt, izvēloties tēmu, ar ko es gribētu strādāt, kā tas rezonē, kādas ir saiknes ar to, kas šobrīd notiek pasaulē, kā par to reflektēt, kā par to runāt. Un droši vien ir bīstamība pakļauties tam, ko daži dēvē par konjunktūru, un rakstīt projektu tikai tāpēc, ka zinām, ka par šo tēmu tiks piešķirta nauda, jo kāds atvēlējis atsevišķu naudas katliņu tieši tam. Es atvainojos, varbūt vulgarizēju, bet konjunktūra ir aspekts, ko bieži pārmet. No otras puses, tā ir iespēja runāt par aktuālo. 

Linda K. Man arī nešķiet, ka tam jābūt tik ļoti tieši. Mēs saprotam, ka situācija ir daudzkārt sarežģītāka un ietekmē ne tikai Ukrainas iedzīvotājus, bet vēl ilgus gadus ietekmēs arī Latvijas iedzīvotājus un veidu, kā mēs par to runāsim. Pieminot Magic Carpets, mēs ļoti vēlējāmies, lai projekts nenotiek Rīgas centrā, bet apkaimēs, tāpēc šobrīd scenogrāfe un horeogrāfe Līga Ūbele strādā ar Ķengaraga iedzīvotājiem senioriem, jo ir skaidrs, ka arī šai atstumšanai ir sekas. Ir šie mazie notikumi, kas notiek mūsu sabiedrības dažādās grupās un dažādās lokācijās, un es izvēlos par to runāt, jo man tas ir arī mākslinieciski interesanti. Protams, dažkārt liekas, ka tas notiek tikai tamdēļ, ka tur nozibsnī nauda, un visiem pēkšņi sāk interesēt klimata pārmaiņas. Manuprāt, pats darbs vēlāk atklāj, vai tur ir vai nav bijusi tikai naudas grābšana.

Linda R. Mainās arī veids, kā tu izvēlies rakstīt par aktuālām tēmām – pilnīgi neviļus visi darbi ietver sevī baiļu aspektu. Manuprāt, tas neparādījās tāpat vien. 

MŪSDIENU DRAMATURĢIJAS VIRTUVE

Jānis. Lai mēs varētu veiksmīgāk runāt, ierosinu izklāstīt, kādas prakses mēs pārstāvam. Pat nenosaucot terminus, bet drīzāk aprakstot, ko tu dari un kā to saproti. Vai tajā parādās kuratoriālais aspekts? Kāda ir teksta rakstīšanas prakse? Vai un kā parādās dzejas izteiksmes līdzekļi? Tas ir jautājums visiem kopā un katram atsevišķi. 

Linda R. Man labāk patīk teikt, ka esmu lugu autore. Dažreiz liekas, kad pasaki «dramaturgs», tu pazaudē to skatu uz to, ka esi pašas esences radītājs. Ka tu esi nācis klajā ar ideju, tu esi to uzrakstījis, un tad tālāk notiek darbs. Es lielā mērā tomēr uzskatu, ka mana uzrakstītā luga, pirms tā ir iestudēta, arī ir pašvērtība. Es tā gribu rakstīt. Ne vienmēr tas izdodas, es to apzinos, bet man teksts ir svarīgs. Man ļoti svarīgi ir vārdi un valoda. Es pēdējā laikā daudz esmu domājusi par to, vai es varētu un gribētu rakstīt citā valodā. Un tas man ir neatbildēts jautājums. Es pat savā ziņā izjūtu misijas apziņu par valodas kopšanu, jo man vienkārši liekas, ka tas ir mans galvenais un vienīgais instruments. Un ar valodu es domāju pilnīgi visu. Gan valodu kā nacionālu vērtību, gan valodu kā elementu, kas veido mūs kā personības un mūsu domāšanas veidu. Pie valodas es pieskaitu arī klusumu. Jebkādu izteiksmes veidu. Jo vairāk satieku cilvēkus, kuri runā citās valodās, jo interesantāk skatīties, kā viņi lieto valodu. Vienlaikus es labprāt gribētu rakstīt darbu, kurā nav teksta, jo valoda ir kā instruments, pat ja tā nemaz netiek verbalizēta uz skatuves.

Jānis. Vai tu varētu ieskicēt, kāds ir radošais process?

Linda R. Ja ideja nāk no citiem, vienmēr vajag atrast manu sasaisti ar konkrēto tēmu – kas ir tieši mans personīgais saslēguma punkts, jo es bez tā nevaru. Esmu vairākkārt teikusi, ka man ir vienkāršs princips, kā sākt. Es vienmēr ierakstu meklētājā atslēgas vārdu un skatos visu, ko tīmeklis «izmet», jo man vienkārši vajag sākuma saikni, kas nāk ne tikai no maniem smadzeņu impulsiem, bet arī ārpasaules. Ja tās ir Miega peles, es meklēju peles, ja Ēdenes dārzs – es ierakstu «Ēdenes dārzs». Es daru tieši tik vienkārši, un tas, ko tur var atrast, ir absolūti brīnišķīgi. Man laikam ir svarīgi, ka manu loģisko domāšanu nobrucina kas negaidīts, un tas ir pirmais veids, kā to panākt. Tālāk es vienkārši izjūtu to savu saķeri. Pasniedzējs Balodis man mācīja, kā raksta ainu plānus, bet nekad mūžā neesmu to darījusi, izņemot bakalaura darbu. (Smejas.) Es nezinu, kā to izdarīt. Kad esmu nonākusi tajā sasaistē, kad jūtu, par ko tas būs, un, ja nepieciešams, tas kopā ar komandu ir apviļāts, tad tālāk vienkārši sāku lasīt, skatīties, runāt par to. Ilgu laiku vienkārši staigāt un domāt par ideju. Un kādā brīdī no visa, kas nāk no ārpasaules impulsiem, tas vienkārši saveļas kamolā, līdz beidzot tu jūti – tagad var apsēsties un rakstīt. Tad es apsēžos un rakstu. Tad nekas nesanāk. Un tad vienā brīdī viss ir uzrakstīts, un es nezinu, kas notiek pa vidu. Daudz vīna. (Smejas.) 

Jānis. Šis pats jautājums otrai Lindai – tu esi strādājusi ar dejas dramaturģiju, arī ar kopienām un kā dramaturgs-kurators. Kā tu to redzi? 

Linda K. Dažkārt, sākot projektus, es varbūt vēl nespēju definēt precīzi: dramaturgs-kurators, dramaturgs-horeogrāfa asistents, dramaturgs-radītājs/līdzautors, tas reizēm kļūst skaidrs tikai procesa beigās, bet, jā, es esmu dažādās pozīcijās un vietās. Šobrīd strādāju Ģertrūdes ielas teātrī kā producente, arī tur es saredzu dramaturģisko domāšanu, un tā man liekas visai simpātiska pieeja. Es saprotu to sfēru, kas mani interesē, man ir kaut kādas zināšanas, pieredze, kapacitāte. Un es to izmantoju, lai radītu darbu jebkurā pozīcijā, kurā esmu. Visbiežāk to definēju kā dramaturgu – gan dejas darbos, gan teātra darbos ar kopienu. Bet Lindas Rudenes pieminētā savas domas izjaukšana vai kaut kā meklēšana, ko tu ar savu pieredzi neiedomātos, man parasti notiek darbā ar komandu. Vienalga, vai tā ir kopiena vai radošā komanda. Tamdēļ man šķiet, ka tas, kas ietilpst manos kā dramaturga pienākumos, ir meklēt un radīt citus sadarbības modeļus, kas varbūt nevienam vēl nav zināmi. Kā tad mēs vispār strādāsim pie šī darba? Varbūt tās metodes un sadarbības veidi ir unikāli šim darbam un mēs tos nekad vairs neizmantosim citos darbos. Koprades projektos tās lomas ir plūstošākas. Citkārt vairāk jāmeklē tēmas vieta un nozīme konkrētajā institūcijā, laikā, lokācijā ar cilvēkiem.

Pasniedzējs Balodis man mācīja, kā raksta ainu plānus, bet nekad mūžā neesmu to darījusi, izņemot bakalaura darbu

Bet dažkārt es esmu kā tāds atbalsta personāls, kas palīdz virzīt darbu uz priekšu. Nereti mēs sanākam kopā un radām šo, kā runājām, nevienam nepiederošo ideju, kas patiešām nepieder vienam vai otram cilvēkam, bet radusies sadarbībā. Tagad man liekas ļoti interesanti izmantot jēdzienu «kurators ar dramaturģisko domāšanu». Pagaidām tas atbilst tam, ko daru. 

Jānis. Kā tu mēģinātu definēt, kas ir kurators? Jo tas ir svarīgs atslēgas vārds tavā praksē. 

Linda K. No vizuālās mākslas nāk ideja, ka kurators strādā, pirms mākslas darbs vispār ir radies, vai dažkārt izdomā, ka šāds mākslas akts vai notikums ir vajadzīgs, ka šī tēma šobrīd ir nepieciešama. Kurators uzaicina māksliniekus, izveido komandu, varbūt veic arī administratīvu darbu, bet retāk. Kurators strādā ar ārējo un arī iekšējo komunikāciju. Manuprāt, tas kuratora darbs ir – pirms, iekšā, pēc un vēl apkārt, kamēr tas notiek, tikmēr ir vēl citi procesi, ko kurators veic, lai mākslas darbs būtu laikā un vietā. Un pēc iespējas kvalitatīvāks. 

Jānis. Anna, vai tu, lūdzu, varētu iezīmēt, kā tu redzi savu praksi? 

Anna. Skatoties plašāk, es nonāku pie secinājuma, ka dramaturģija, iespējams, ir lieta, ko līdz šim esmu darījusi vishaotiskāk. Es noteikti zinu, kas esmu kā dzejniece, bet dramaturģijā man vēl īsti nav sistēmas. Tas, ko zinu skaidri, – jo vairāk rakstu viena mājās, jo vairāk man tas nepatīk, un es to negribu darīt. Piemēram, šobrīd strādāju pie darba Cēsu Mazajam teātrim un ļoti izbaudu informācijas vākšanas procesu, lasot padomju laika periodiku. Bet, tiklīdz jāsāk rakstīt, mani pārņem briesmīga trauksme, un, strādājot ar tevi, Jāni, es vienkārši secināju, ka teātrī man ir nepieciešams strādāt ar cilvēkiem. Jo, līdz es vispār nokļuvu pie dramaturga amata, es paspēju pietiekami daudz rakstīt viena mājās, es arī to joprojām daru ar dzeju, prozu, kritiku un visu citu. Man šķiet, ka man teātrī ir nepieciešams strādāt ar cilvēkiem. Vai tā būtu kopiena vai kolēģi, tāpēc ka nespēju viena pati izturēt to atbildību. Kad tu uztaisi izrādi, bet skatītāji domā, ka atbildīgs ir režisors, dramaturgs, aktieri, visi iesaistītie, arī pats teātris galu galā. Man nepatīk uzņemties šo atbildību, tā mani dzen stresā, līdz ar to man patīk taisīt tekstu klātesot. Mums ar Jāni šobrīd top projekts, kur mēs paši arī būsim uz skatuves, ko es arī negribu darīt, bet tas man šķiet foršāk, jo tas mani vairāk atbrīvo. Man teātris ir kolektīvā māksla. Gan jau es šad tad turpināšu rakstīt viena pati, bet tas man laikam ir, nezinu, trešajā vietā no visa, ko varu darīt kā dramaturgs, jo vēl es mēdzu nodarboties ar konsultēšanu, ar pareizā virziena meklējumiem gataviem tekstiem, ko esmu darījusi Ģertrūdes ielas teātrī Andreja [Jarovoja] izrādēm. Esmu rakstījusi tām arī dzejoļus. Būtībā esmu kā tāds skats no malas. 

Jānis. Vai tas saskan ar kolektīvās mākslas īstenošanu? 

Anna. Tas ir darbs pie izrādēm, kurām varbūt īsti nevajag dramaturgu, bet noder virziena norādīšana un tiešām izteikts skats no malas. ĢIT viņi jau bija kaut ko mēģinājuši, runājuši, sarakstījuši. Es nācu uz mēģinājumiem un teicu, kas strādā, kas nestrādā, laboju tekstus. Nupat arī tulkoju uz angļu valodu. Mēģināju palīdzēt izrādēm piešķirt vairāk dramaturģisku struktūru. Jūs aptuveni spējat iedomāties, kā izskatās Pazaudētās dziesmas vai Vingrinājumi ar ābolu un loku. Bez manis varbūt šīs izrādes būtu daudz vairāk, negribu teikt, izplūdušas, tas būtu nejauki, bet, iespējams, abstraktākas.

Es to uzskatu par problēmu, ka skatiens lielākoties ir vērsts pagātnē, nevis laikmetīga procesa atbalstā

Jānis. Evart?

Evarts. Tātad, jautājums bija par to, kā es strādāju. Protams, ir reizes, kad mani uzaicina un es pieslēdzos pie procesa. Es aicinātu cilvēkus to darīt laicīgāk, jo dramaturga darbs bieži vien ir tas, kas jāizdara sākumā. Tev konceptuāli ir jāiedod rāmis, kurā strādāsim, un tad jāsagatavo materiāls. Arī mēģinājumu procesā dramaturgs ir klāt, bet reizēm ir tā, ka uzaicina salīdzinoši vēlu un grib, lai drīz ir gatavs darba materiāls. Tas tā – no organizatoriskās puses. Bet ir arī daudzi projekti, kurus esmu iniciējis, izdomājis, bijis klāt no idejas ienākšanās, finansējuma atrašanas līdz pirmizrādei un runāšanai ar skatītājiem un izplatīšanai, kā tagad, teiksim, Baņutas gadījumā. Tas ir ļoti plašs darba lauks. Tas, ko dzirdu no jums visiem, ka ir šis kolektīvais process, un tas ir ļoti svarīgi, ja mēs runājam par tendencēm. Man šķiet, tas ir kaut kas, ko arvien vairāk saprot visi, ka šī hierarhiskā domāšana mazinās. Vienkārši ir prasība, lai pret mani izturas kā pret vienlīdzīgu, pieredzes bagātu cilvēku, kas iesaistās procesā. Mans darbs sastāv no sarunām, regulārām Zoom tikšanās reizēm, kur mēs no dažādām valstīm metam idejas, runājam, cits citu iedvesmojam un sarunās atrodam idejas, kuras nepieder nevienam. Protams, man ļoti svarīga ir pētniecība dažādos līmeņos, domāt un vākt materiālu, kraut kaudzē, nekad nezinot, kas no tā tiks paņemts. Un mani ļoti iedvesmo mākslinieki, kuri ir mežonīgi tajā, ka paņem kaut ko no tā, ko tu esi iepilinājis, un uztaisa kaut ko pilnīgi negaidītu. Tieši mēģinājumos, kur no nekā tiek radīts kaut kas un tu redzi, kā tas top, es gūstu gandarījumu. Mani tas ļoti iedvesmo. Par iniciēšanu un kuratoriālo darbu varbūt vēlāk. Es domāju, ka lielā mērā dramaturgs ir komunikācijas uzturētājs gan starp institūcijām, gan starp dalībniekiem, gan pēc tam ar publiku, lai skaidrotu, lai sarunātos, lai pēc izrādes raisītu sarunu, jo izrāde ir rāmītis, no kura mēs tālāk varam runāt par to, kas ir bijis svarīgs mums visiem. No jēdzieniem, ko esmu kādreiz netīšām atradis, ja reiz par to dramaturgu mēs visu laiku šaubāmies, jo viens ir lugu autors, otrs – procesu dramaturgs, tad es piedāvāju vārdu «dramaturģēšana», kas izteiktu visu šo darbošanos procesā, kur ir gan teksta rakstīšana, gan pētniecība, gan mākslinieku atbalsts, gan sarunas. Dramaturģēšana izklausās dīvaini, bet tur ir darbošanās aspekts. Tas pagaidām visprecīzāk raksturo to, ko daru, jo «otrā tipa» dramaturgs izklausās vēl dīvaināk.

Jānis. Tas izklausās pēc otrās šķiras cilvēka. 

Evarts. Jā, tā tas reizēm arī tiek uztverts. Visbeidzot man likās interesanti kuratoru un dramaturgu salīdzinājums. Es atkal vēlētos padaudzināt antoloģijas projektu, kurā ir tulkots Toma Sellara teksts Kuratora prakses pagrieziens. Tur tiek risināts, kas ir kuratora darbs, īstenībā diezgan jauna parādība skatuves mākslās, apmēram 10–15 gadus sena. Pasaulē vairāk zināmi ir Frī Laisena, Floreans Malcahers. Protams, Latvijā – Gundegas Laiviņas darbs, kura sāka kā producente, bet, iespējams, vienkārši tolaik netika lietots šāds jēdziens. Pēc tam Gundegas darbs izvērsās koprades un kopienu virzienā. Toms Sellars vācu teātra kontekstā dramaturga darbu redz kā saistītu ar tekstiem un pētniecību, jo viņi nav tik ļoti iekšā procesu vadīšanā. Tas vairāk ir tas atbalstošais kolēģis, partner in crime. Kurators savukārt biežāk iniciē savas idejas, veido procesu, varbūt viņam ir pieejams finansējums. Tas ir ļoti svarīgs aspekts, jo, ja tu esi tas, kurš pārvalda finansējumu, vai zini, kā to iegūt, tad jau tu arī pats vari domāt, kurā virzienā to virzīt, kādus māksliniekus piesaistīt, par ko runāt. Tā ir savā ziņā nedaudz lielākas varas pozīcijas iegūšana. 

KOPRADES IZPRATNE

Jānis. Mēs pieskārāmies kopradei. Varbūt varam paturpināt. Kādas tendences jūs redzat, varbūt ne vienmēr tikai pozitīvas? Man koprade šķiet mazliet atšķirīga no tā, ko saprotu ar devising theatre. Ja skatāmies uz Latviešu stāstiem 2000. gadu sākumā JRT, tur arī bija koprades elements, tomēr bija redzama arī lomu sadale un hierarhija. Ja runājam par šābrīža kopradi, tā ir horizontālāka. 

Evarts. Par kopradi – angļu valodā ir devised theatre jēdziens, un latviešu valodā mēs vēl neesam atraduši ekvivalentu. Terminoloģijas projektā, ko īsteno Latvijas Kultūras akadēmija, ir piedāvājums to tulkot kā koprades teātris vai procesā balstīta radīšana – bet tur ir diezgan liela atšķirība. Vai tu dari to kopā, vai tu dari to procesā, proti, nezinot rezultātu – tev ir ideja, un tad tu viens vai jūs divi, vai 20 cilvēki kopā dodaties cauri procesam un tā laikā radāt materiālu. Pirms tu nesāc to darīt, rezultātu pat nevar nojaust. Mēs patlaban ar horeogrāfi Sintiju Siliņu mēģinām vienu izrādi, kurā nevaram pārbaudīt mūsu idejas, kamēr neesam dabūjuši zālē skatītājus, jo tā balstās skatīšanās pieredzē un reakcijās. Bet es saprotu, ko tu domā, varbūt man nav tik skaidras atbildes par citiem aspektiem šajā jautājumā. 

Runājot par tendencēm un problēmām, man šķiet svarīgi runāt par to, kā māksla un kultūra tiek instrumentalizēta ar finansējuma plūsmas palīdzību no politiķu puses. Un, protams, politikā vienmēr ir izvēle, kuram mēs dosim, kuram mēs dosim mazāk, kuram nedosim nemaz. Jāsaprot, ka tie, kuri finansējumu iegūst, var veiksmīgāk īstenot savas idejas. Tā ir tāda politiska cīņa, kur mums vajag būt vēl aktīvākiem. Vismaz es to redzu – katrreiz, kad man ir iespēja runāt par laikmetīgo mākslu, par mākslu, kas nav tik vienkārši saprotama, par mākslu, kurā ir meklējumi, par tiem laikmetīgajiem procesiem, kuri tiešām ir daudz arī jāskaidro, jāaizstāv. Es to uzskatu par mūsu problēmu, ka skatiens lielākoties ir vērsts pagātnē, nevis laikmetīga procesa atbalstā un virzīšanā. Es arī neapgalvoju, ka mums vajadzētu laikmetīgiem procesiem piešķirt Dziesmu svētku finansējumu, bet vismaz kādu procentu no tā salīdzinoši lielā Latvijas valsts finansējuma kultūrai, par ko mēs varam būt ļoti lepni. Tagad, esot Ziemeļamerikā, es pievēršu uzmanību tam, kā šeit tiek dalīts finansējums un vai tas ir pieejams. Salīdzinot ar Ameriku, Eiropā un arī Latvijā mums ir ļoti labi apstākļi, jo mūs atbalsta, mēs varam strādāt kā dramaturgi, lai arī cik tas būtu grūti. Es ceru, ka jūs sapratāt manas rūpes un bažas, proti, mums ir jāmēģina arī plašākai sabiedrībai likt saprast, kāpēc tas ir svarīgi, ko tas nozīmē nākotnē, ka mēs jau šobrīd ar šīm mazajām iniciatīvām veidojam procesu, kas nākotnē var būt nozīmīgs arī nācijas un Eiropas līmenī. 

Linda R. Atsaucoties Evarta teiktajam par procesa atbalstīšanu, bet ne tik daudz par finansiālo, bet par ticību nezināmajam kādā brīdī. Es gandrīz vienmēr jūtu vēlmi pēc kaut kā jauna, vienalga – no teātra direktoriem, kritikas, institūcijas, kas tev piedāvā strādāt pie projekta, bet viņi vienmēr grib, lai tas izdodas tāpat kā pārbaudītais. Kaut kādā brīdī sāc just spiedienu, ka tas viss tomēr ir par rezultātu un tad, ja ir jau, teiksim, 23. mēģinājums, bet vēl nav atrasts kodols, ir bažas. Tu automātiski jūti to trauksmi gaisā un arī pats aizej pie tām pārbaudītajām, drošajām vērtībām, lai sausām kājām izietu laukā. Tas mani skumdina un arī bremzē kādā brīdī vairāk eksperimentēt. 

Jānis. Tu jūti spiedienu tikai no teātra vadības vai arī no kolēģu puses?

Linda R. Dažreiz arī no iesaistīto kolēģu puses. Es saprotu tās bažas, nav jau tā, ka saku – viņi ir sliktie, jo neļauj man eksperimentēt, bet es nevaru vienlaikus izdomāt kaut ko jaunu un nākt uz otro mēģinājumu ar pārrakstītu lugu. Tās vienkārši nav savienojamas lietas. Tas, kas man šajā procesā liekas absurds un ko pēdējā laikā vairākas reizes esmu dzirdējusi īpaši no manas paaudzes cilvēkiem, ir drausmīga vilšanās Latvijas dramaturgos, tāpēc ļoti vajadzētu, lai es pierādu, ka viss ir kārtībā. Man tas liekas vienkārši vājprāts. Ja es kādreiz runāju ar aktieri, kurš izpilda manis rakstīto tekstu un man kaut kas nepatīk, es taču neiešu stāstīt, ka visi aktieri ir slikti, ka man ir vilšanās visos.

Jānis. Ja saprotu pareizi, ir kaut kāda tiece uz lielāku drošību, iešana atpakaļ uz klasiskāku skatījumu? Vai tas varbūt visu laiku eksistējis fonā kā sajūta? 

Linda R. Rodas absurda situācija. Man pasaka, ka varam veidot izrādi mēģinājumos. Es esmu priecīga par to, bet otrajā nedēļā man ir jāraksta teksts programmiņai. Kādā sakarā? Es nevaru to izdarīt. Tev it kā dod iespēju darīt kaut ko jaunu, bet sistēma jau paliek tā pati.

Linda K. Ātri eksperimentē un radi. Bet radi dimantu. Tas nevar būt. Eksperiments jau it kā paģēr, ka tam var būt jebkāds iznākums, bet te saka, ka jābūt tikai kaut kam ekselentam. 

Evarts. Bet, Linda, tu nosauci vienu svarīgu vārdu – sistēma. Tas ir tas, par ko mēs varētu parunāt. 

Sistēmas spiediens

Anna. Linda runāja par to, cik ļoti visi tiek steidzināti. Man pašai kā dramaturģei ir paveicies, ka gandrīz vienmēr varu strādāt ar cilvēkiem, kurus pazīstu, kuriem uzticos. Mani nesaliek pārī vai komandā, par kuru man nav ne jausmas, vai mēs varēsim sastrādāties. Savukārt kā teātra darbinieks redzu, ka tieši steigas dēļ reizēm tiek salikti kopā režisori un dramaturgi, kuriem nevajadzētu strādāt kopā, no tā varētu izbēgt, ja mums būtu vairāk laika un mazāks spiediens. Tad varētu kaut kā prātīgāk izveidot tās komandas, lai cilvēkiem tiešām ir vienots mērķis un viņi saprotas gan cilvēcīgā līmenī, gan teātra ziņā. 

Linda K. Šajā sakarā domāju, ka strādāšana kopā un kolektīvās domas attīstīšana patiesībā dažkārt ir tikai uz papīra. Lai atrastu kārtīgu veidu, kā konkrētajā grupā vai kombinācijā režisors un dramaturgs varētu to īstenot, pietrūkst laika, un beigās uz papīra tu esi uzrakstījis – mēs visus iesaistījām, bet skaidri un gaiši ir redzams, ka tas nav noticis. Jā, mēs ņemam tavas domas un idejas, es joprojām palieku šai režisora vai horeogrāfa pozīcijā, es jūs it kā aicinu piedalīties, bet no jums paņemu tikai dažus vārdus vai idejas un līdz galam ne vienu, ne otru neizpildu. Pietrūkst kaut kādas metodes vai paņēmienu, kas tomēr noved pie koprades. Tamdēļ mēs ar horeogrāfi Alisi Putniņu gadu vai pat ilgāk vienkārši ik pa laikam tiekamies un runājam par ideju, mūsu interesi sadarboties, kurai vēl joprojām neesam izvēlējušās formātu. Mums ir visai skaidra tēma, mēs turpinām strādāt pie tās dažādās darbnīcās, nebeidzamās sarunās. Viens no auglīgākajiem ieročiem vai metodēm manā arsenālā kā dramaturgam ir atvērti, ne gluži viltīgi, bet stratēģiski jautājumi komandas biedriem, kas vedina uz priekšu mūsu domu. Mēs saprotam, ka mūsu pieredzē tas varētu būt arī eksperiments, un mēs nezinām, vai kāds tam noticēs. Bet, nesteidzīgi to darot, mēs jau tiešām saprotam, ko šī ideja pieprasa. Mēs saredzam, ka tēmu varētu risināt šādā veidā. Bet paies vēl pāris mēneši. Cerams, mēs atkal neiekritīsim zināmajos paņēmienos un būsim drosmīgas ne tikai savā starpā, bet arī mākslas darba veidošanā.

Evarts. Gribu turpināt par sistēmu un laika spiedienu. Mans skaidrojums, kāpēc mums Latvijā reizēm neiet diezcik labi, ir tas, ka atalgojums ir salīdzinoši zems. Mēs pieņemam kā pašsaprotamu, ka strādājam vairākos darbos, ka mums ir ļoti daudz projektu. Mēs tos visus ņemam – vienalga, gribam vai negribam, bet vienkārši ņemam. Vismaz tas ir stāsts par mani. Tie, kuri varbūt ir vīlušies, ka neesmu laicīgi kaut ko nodevis, – ziniet, tas nav tāpēc, ka mani tas neinteresē vai jūs man nepatīkat. Tas ir tāpēc, ka mana kapacitāte ir tik liela, cik tā ir. Es domāju, ka tas ir saistīts ar resursu sadali. Vienkāršā atbilde būtu saņemt adekvātu atalgojumu, jo pētniecība ir garš un darbietilpīgs process. Lai tu tiešām nodarbotos ar patiesu pētniecību, vajadzīgs atbalsts. Protams, var tikties ar otru mākslinieku bez īsta atalgojuma. Man, piemēram, ar Sintiju Siliņu bija ļoti skaists, garš darba process, jo Sintijai bija ideja, ar ko viņa vēlas strādāt. Es teiktu, ka izrāde lēnām pati atklājās un parādījās tādā gandrīz heidegeriskā nozīmē: tu esi kā mierīgs, atvērts vērotājs un kā tev atklājas pasaule šajā vērojumā, tā parādījās arī ir šī izrāde. Mēs tikāmies divus gadus, bija rezidence, kurā izveidojām kaut ko, ko mēs vairs tādā formā nekad neizmantosim. Sarunu laikā, atgriežoties pie domām, kas tur īsti bija aktuālais, top izrāde. Bet sistēma ar laika spiedienu un milzīgo apjomu, kad tev nemaz nav laika mierīgi pieslēgties un strādāt ar vienu lietu, jo tev jāžonglē, nezinu, ar astoņām un tu nesaproti, kuru esi atstājis novārtā, rada šo trakumu. Es joprojām domāju, ka to varētu kaut kā risināt tīri praktiski. Starp citu, precīzu sistēmas kritiku sniedz arī Heiners Gēbelss un Bojana Kunsta mūsu antoloģijas krājumā: pirmais runā par jomas izglītības problēmām, otra – par mākslinieku nedrošajiem dzīves apstākļiem mūsdienu kapitālismā.

Jānis. Kā šis divu gadu process tika finansēts, lai vispār būtu iespējams? 

Evarts. Tas bija iespējams, jo mūs abus šī ideja interesēja, mēs gribējām kopā strādāt, tāpēc tikāmies. Grūti cilvēkam no ārpuses paskaidrot, ka tas, ko darām – tiekamies un runājam par izrādes ideju –, īstenībā ir mūsu darbs. Mēs netiekamies vienkārši lai izklaidētos, tās ir citādas attiecības, tā varbūt ir draudzība vai koleģiāla interese, vai tīklošanās. Mēs tiekamies, mēs runājam. Un tad Maija Pavlova saorganizēja Ventspilī vairāku dienu rezidenci. Bet tas visu laiku tā ir bijis – kad mēs būsim attīstījuši ideju tik tālu, ka to var iesniegt VKKF, varbūt to arī atbalstīs. Tā ir laikmetīgā deja, kuru, cik esmu sapratis, uztver ne pārāk nopietni. Bet, ja to atbalstīs, tad mēs kaut kā sadalīsim iegūto finansējumu, un tad būs kaut kāds atalgojums. Tādā ziņā to nevar sadalīt stundās, kā to dara normāli cilvēki, un par katru stundu saņemt vismaz kaut ko. Ja mēs aprēķinātu stundās, droši vien summa būtu ļoti smieklīga. Bet man patīk runāt par darba stundām, par konkrētām likmēm un kvotām tāpēc, ka tas ir veids, kā mēs dzīvojam, kā darbojas kapitālisms. Lūk, tas bija iespējams, jo mūs interesē tā ideja. Mēs vienkārši vēlējāmies kopā strādāt, un tad beigās tāpēc, ka mēs ieguldījām savu darbu, projekts tika atbalstīts un kaut kāds atalgojums sanāca. It kā kopumā izskatās labi, bet, sadalot uz tiem diviem gadiem un pārrēķinot stundās, es nezinu, cik atbilstoši tas būtu vidējai Latvijas darba likmei. Protams, tas, vai un kā mēs organizējamies, ir atkarīgs no mums pašiem. Es esmu mēģinājis iniciēt, sanākt kopā un runāt par tarifikāciju, lai būtu skaidrs minimums, kas jāsaņem par noteikta veida darbu, bet līdz šim brīdim tas ir izgāzies. Es nedomāju, ka tas ir vajadzīgs tikai dramaturgiem, domāju, ka ir vēl citi pašnodarbinātie, kuriem tas varētu noderēt, lai būtu bāzes līmenis, zem kura nekrītam, ja vien negribam kļūt par dempingotājiem.

Tukšumi dramaturģijas ainavā

Jānis. Iezīmējas vairāki problēmjautājumi, bet mēs varētu pārfokusēties un parunāt par to, kā, pēc jūsu domām, pietrūkst Latvijas dramaturģijas ainavai. Ko tai vajadzētu pievienot? Runa nav tikai par estētiskām, bet arī organizatoriskām, pedagoģiskām, finansiālām un politiskām izpausmēm. 

Evarts. Pirmais, kas ienāk prātā, – metodes, metodes, metodes. Mums vajag ekspertus, kas katrs atved savas metodes uz to vienas nedēļas meistarklasi gan studentiem, gan profesionāliem dramaturgiem, analizējot veidu, kā viņi strādā. Tas vismaz ir tas, ko mēs ar Lindu Krūmiņu mēģinām darīt mūsu Baltic Current programmā. Mums bija dažu stundu meistarklases ar dramaturģi Gabrielu Labanauskaiti Viļņā, un tagad mums trīs dienu meistarklases ar andcompany Tallinā, kur viņi stāstīs par savu darbu un izmantotajām metodēm. Arī metodes šajā koprades vai sadarbības līmenī nav tik vienkārši radīt. Ir dažādi cilvēki un atšķirīgas perspektīvas. 

Linda K. Man dramaturģijā – gan teātrī, gan dejā – ir vēlme vairāk izprast kontekstu, kur mēs radām darbus, veidojam institūcijas un veicam citas aktivitātes. Mikrolīmenī katra teātra vai skatuves darba veidošanā katrs elements ir mūsu izvēle, tas nav nekas jau a priori dots. Dažkārt mēs skatāmies tādā ļoti klasiskā izpratnē – teksts ir primārs, režisors ir primārs, un viss pārējais ir tam pakārtots. Tā tas arī var būt, bet ir svarīgi saprast, ka var būt arī citas izvēles, un tās ir tikpat adekvātas, tikpat kvalitatīvas. Ilgu laiku arī deja tika pakārtota un tika skatīta caur dramatiskā teātra prizmu, meklējot – kur tad tā kulminācija, kur tad tas stāsts, tēls utt. Ir jāpārskata un jāpārvērtē šis tīkls, caur kuru mēs vērtējam gan atsevišķus darbus, gan vispār nozares darbību. Jāvērtē, vai šīs hierarhijas vai citi elementi atbilst realitātei, vai tiešām mēs gribam pēc šādas struktūras arī darboties, jo mēs varam to mainīt, tas ir iespējams un pat ļoti nepieciešams. 

Linda R. Man pietrūkst dramaturgu komūnas. Dažkārt es jūtos profesionāli vientuļa. Man liekas, ka režisori un aktieri vairāk komunicē savā starpā. Man gribas vietu, kur iet un runāt par šiem jautājumiem, vienalga, vieta pat nenozīmē konkrētu lokāciju, bet drīzāk savstarpēju komunikāciju par problēmjautājumiem vai finanšu jautājumiem, par to, kā mēs kārtojam lietas, par to, kādi ir jaunumi, ka šeit ir iespēja mentoram, šeit – rezidencei. Ja tā būtu, ja mēs paši būtu uz viena viļņa, tad arī būtu vieglāk skaidrot cilvēkiem, kas tas ir, ar ko mēs nodarbojamies.

Evarts. Es studēju Vācijā un ne to, kas ir īsta latviešu dramaturģija, tāpēc pat nezinu, kurā brīdī esmu sācis justies piederīgs pie Latvijas kopienas. Pirms vairākiem gadiem Lindai Krūmiņai konferencē bija izcils referāts par to, ko dara «otrā tipa» dramaturgs, un es viņai teicu, ka mums jādibina atsevišķa biedrība otrā tipa dramaturgiem, kur mēs varam pārrunāt, kā darīt lietas. 

Anna. Es varu tikai piekrist, ka trūkst dramaturgu kopienas. Es piekrītu arī tam, ka ir jāievieš lielāka skaidrība par samaksām, un, jā, es domāju, ka mūsu iekšējā organizācija būtu ļoti labs sākums. Ir jāuztaisa online testiņš «Kāda tipa dramaturgs tu esi?».

Jānis. Paskatīsimies, varbūt sarunas noslēgums būs uz šīs nots. Bet vai jūs piekristu manai domai, ka dramaturģijas mērķis ir vērsts uz skatītāja uztveres veidošanu un dramaturģija darbojas ar cilvēka izziņu? Vai arī tās mērķis ir kaut kas papildus un citur? Vai tā pēta arī kaut ko ārpus cilvēka? Un, ja jā, kas tas būtu?

Linda K. Dramaturģija, kas interesē mani, ir dialoga veidošana. Saredzēt, kur dialogs ir iespējams. Ja tā nav, tad kā to tomēr izveidot. Tas savā ziņā var nozīmēt cilvēka izzināšanu un viņa uztveres veidošanu. Es tomēr ticu mākslas jēgai un ietekmei uz cilvēkiem. Tāda funkcija var būt arī izklaidējoša.

Linda R. Man liekas, ka es strādāju un rakstu tikai ar mērķi kaut ko izdarīt ar cilvēku, kas to skatās vai lasa. Man vienīgais atskaites punkts ir cilvēks. Nevis es pati, bet vispār cilvēks. Ja rakstīšu par lampu, arī tad es rakstīšu par cilvēku. Mani interesē, lai kaut kas viņā ievibrē, man vienalga, kādā veidā, un, ja būs kaut nedaudz smieklu vai aizkustinājums, vai dusmas, būs interesanti. Es strādāju tikai ar to, jo man liekas, ka tas ir vienīgais, kas mūs atšķir, kāpēc mēs te esam. Tāpēc ir tik grūti saprast, un paldies dievam, ka mēs nesaprotam tās šausmas, ko pasaulē dara Putins vai kāds viņam līdzīgais, jo tikai mūsu emocionālā inteliģence, mūsu sajūtas, kas ir vērstas uz laimīgu dzīvošanu, ir tas, kādēļ ir vērts būt šeit. 

Anna. Tavs apgalvojums ir tik vispārīgs, ka uz to ir grūti reaģēt, bet, atsaucoties uz to, ko tikko teica Linda, – pat ja mēs izvēlamies rakstīt par fiziku un dabas parādībām, mums ir tikai cilvēku skatpunkts. Varam mēģināt iejusties, nezinu, zāles stiebriņā, bet tas tāpat būs balstīts mūsu cilvēciskajā pieredzē, jo mums nekas cits nav pieejams. Līdz ar to, ja kāds dramaturgs uzskata, ka viņš raksta ārpus cilvēka, es gribētu dzirdēt, kā tas notiek, jo man šķiet, ka tas vispār nav iespējams. Man personīgi gan dramaturģijā, gan dzejā, gan vispār jebkādā mākslā, ko es rakstu, interesē cilvēks, viņa problēmas un sāpes. Labi, man arī ir svarīgs klimats, bet tas tāpat ir cieši saistīts ar cilvēkiem. Piemēram, Valtera Sīļa izrāde par mākslīgo intelektu Frankenšteina komplekss – tā radītais teksts mums met atpakaļ to, ko mēs tam esam iedevuši. Izrāde ir vardarbīga tāpēc, ka tas mācījās no mums.

Evarts. Es laikam teiktu līdzīgi kā Linda Krūmiņa – ka dramaturga darbs ir par dialoga veidošanu. «Dramaturģēšana» ir tādas situācijas un tādas telpas iekārtošana, kurā var notikt dialogs starp māksliniekiem un skatītājiem. Tā ir satikšanās iespējas radīšana. Es domāju, ka tajā vienmēr klāt ir politiskais aspekts un kopā esamības aspekts. Te nāk klāt ierastā cilvēka uztveres analīze, savā ziņā arī veidošana, reflektējot par to, kā mēs uztveram lietas, pie kā mēs esam pieraduši, kas vēl ir iespējams. Kur ir neredzamie, tumšie laukumi, kurus mēs uztveres ieradumos neesam vēl atraduši. Kā mēs varam mainīt uztveri un līdz ar to arī kopā būšanu. Tā mazā telpa, šūniņa ir dota, lai skatītos uz daudz plašākiem procesiem sabiedrībā, domājot par to, kurš šajā telpā ir uzaicināts, kuri cilvēki satiekas, par ko viņi runā, kādā veidā viņi runā. Varbūt tie pat nav cilvēki, kuriem ir dota balss, bet gan dabas vai citu pasaules elementu pārstāvji. Ir skaidrs, ka mums ir formas, kurās mēs nemitīgi domājam, kā esam pieraduši, jo tas ir ērtākais veids. 

Linda R. Jāni, atbildi tu uz šo jautājumu!

Jānis. Man atslēgas vārds ir klātbūtne. Tu minēji piemēru, kur izrādi var mēģināt tad, ja klāt ir skatītājs. Līdz ar to dramaturģija ir vērsta uz to, kādā veidā mijiedarbe veidojas ar tiem, kuriem mēs mēģinām to vēstīt un raidīt. Mani interesē jautājums, vai «aktori» ir cilvēki, vai var parādīties un aktivizēties citi – ārpus cilvēka esoši elementi. Es laikam aizstāvu antropocentrisko pozīciju – vai mēs esam atrisinājuši visas lietas, kas ir starp mums kā cilvēkiem. Tas arī ir viens aspekts. Otrs – esmu ļoti skeptisks par vingrinājumiem, kur es varētu justies kā koks. Esmu lasījis tekstus, kur mani aicina to darīt mežā, bet es ar visu ķermeni jūtu, ka šis teksts ir radīts istabā pie galda. Un tad, kad esmu tajā mežā, nekas no tā, kā aicina mani tur būt, nenostrādā. Tajā pašā laikā man ļoti vērtīgs darbs bija antropoloģisks pētījums par to, kā meži runā, kāda veida komunikācija ir starp ārpus cilvēka esošām sugām. Ka patiesībā to, kas esmu, nedefinēju tikai es pats, bet arī kaut kas ārpus manis esošs. Līdz ar to izveidot mijiedarbi starp dažādiem aktoriem, arī ārpus cilvēka esošiem, noteikti varētu būt radošs izaicinājums.

Evarts. Tu teici – atrisināt attiecības starp cilvēkiem. Te man uzreiz ienāca Floriana Malcahera teksts. Viņš atsaucas uz Šantalas Mufas agonistisko politiku, kura apgalvo, ka cilvēku attiecības principā nav atrisināmas, jo katra intereses nonāk sadursmē ar cita interesēm. Un mums ir jādod vieta šai vērtību sadursmei. Neko nevar atrisināt, bet mums jābūt nepārtrauktā sarunā par to, kādas ir mūsu vērtības un kā mēs šajā brīdī atrodam līdzsvaru, vienošanos. Mūsu sabiedrībā ir tieši tā problēma, ka ir sabiedrības grupas, kuras ar sociālo tīklu un politisku mehānismu palīdzību attālinās cita no citas. Saruna kļūst arvien neiespējamāka, ir tikai melns un balts. Tieši tā ir šodienas lielā problēma, ka zūd cilvēciskās attiecības, zūd saruna. Tāpēc dramaturģija un teātris ir tā telpa, kurā mēs varam dabūt cilvēkus kopā un virzīt savstarpēju sarunu. Dramaturģija, kā teica profesors Bībers, nemitīgi raksta katra laikmeta konfliktus. Tā visu laiku attīstās tāpēc, ka mainās laikmeti, attiecības, vērtības. Es domāju, kā dramaturgi mēs aicināsim cilvēkus iekšā dramaturģijas veidotajā telpā, lai turpinātu sarunāties. 

Linda K. Lai gan mēs nevaram nonākt pie skaidra secinājuma, process un procesā balstīta māksla, un saruna ir nepieciešama. Patiesībā mūsu mērķis ir strādāt, lai tā vienkārši notiktu. 

Linda R. Man bija saruna ar vienu režisoru, mēs strīdējāmies par scenāriju, un vienā brīdī viņš teica, ka šim strīdam nav jēgas, jo tāpat nonāksim pie tā un tā. Tad man likās, ka tad jau varam teikt, ka dzīvei nav jēgas, jo tāpat zinām, ka beigās nomirsim. Vienkārši tā pati analoģija. Man liekas, ka strīdā ir visa jēga! 

Evarta minētie un daudzi citi jomas raksti bez maksas ir pieejami Skatuves mākslas tulkojumu antoloģijas tiešsaistes krājumā.

Evarta pieminētie raksti:

Toms Sellars Kuratora prakses pagrieziens

Florians Malcahers Sabiedriskās spēles. Politiskais teātris mūsdienās

Heiners Gēbelss Pētniecība vai arods? Deviņas tēzes par skatuves mākslas izglītības nākotni

Bojana Kunsta Mākslinieks kā virtuozs