Kā izmēģināt vēl nepastāvošas realitātes nākotnei

Zalcburga ir vieta, kas man saistās ar pārspīlētu izmalcinātību, taču arī nozīmīgu domapmaiņu. Un, jā, protams, ar mūķeni-novici Mariju, kas skrien pa pļavu un dzied, ka kalni ir dzīvi mūzikas skaņās. Savulaik nokļuvu Zalcburgas festivālā pateicoties stipendijai Akademie Musiktheater heute (Laikmetīgā mūzikas teātra akadēmija) un jutos buržuāziskajā atmosfērā visai neiederīgs, kaut gan izbaudīju saulainās dienas un sarunas ar stipendijas kolēģiem. Spēcīgu iespaidu atstāja tikšanās ar vienu no vadošajiem pasaules diriģentiem Vladimiru Jurovski: viņš sirsnīgi uzsvēra to, ka nav vērts gaidīt ielūgumu no Vīnes Valsts operas, bet jādara un jāmeklē iespējas rādīt savus darbus pašiem. Turklāt nozīmīgi ir rast iespējas atskaņot un iestudēt savu laikabiedru (viņa gadījumā – komponistu un libretistu) darbus, jo tajos ir laika gars, kuram jāļauj izpausties šobrīd un kas pēc pāris gadiem jau, iespējams, zaudēs savu aktualitāti pasaules procesu attīstībā. Interesanti, ka Zeitlichkeit jeb vēsturisko aktualitāti kuratora darbā uzsvēra arī pirmās studiju dienas docente, viena no vadošajām kuratora darba pētniecēm Beatrise fon Bismarka. 

Proti, šoreiz esmu nokļuvis Zalcburgā, lai studētu Parisa Lodrona universitātē pēcstudiju programmā Kuratora darbs skatuves mākslā. Man ir svarīgi turpināt iesaistīties jomas diskursā Eiropas līmenī, tiekoties ar vadošajiem profesionāļiem un savas paaudzes skatuves mākslas procesu virzītājiem. Jau pieminētā kuratora darba pētniece Beatrise fon Bismarka un skatuves mākslas kuratore Silvija Botiroli ir pirmās nedēļas nogales docentes. Starp nākamajās reizēs plānotajiem docentiem ir pārstāvji no Berlīnes mākslas festivālu organizācijas Berliner Festspiele, Starptautiskā Darmštates mūzikas institūta, Drēzdenes skatuves mākslas centra Hellerau, Esenes skatuves mākslas centra PACT-Zollverein, Vācijas Federālā Kultūras fonda un akadēmiskās pētniecības jomām. Pēcstudiju programmas forma ir atbilstoša praktiskās dzīves nosacījumiem – tās ir tikšanās reizi mēnesī blīvā nedēļas nogalē, turklāt dažādās sadarbības universitāšu pilsētās – arī Bohumā un Berlīnē. Savukārt pati joma lielā mērā ir saistīta ar tiem pienākumiem, ko vācvalodīgajā teātra vidē veic dramaturgi (par to plašāk var uzzināt šajā Skatuves mākslas tulkojumu antoloģijas tekstā), lai gan «pagrieziens kuratora prakses virzienā» skatuves mākslās līdzīgi kā mūzikā ir pēdējo pāris desmitgažu parādība, kuras spilgti pārstāvji ir, piemēram, Frī Laisena, Florians Malcahers un Gundega Laiviņa. 

Kuratora darba pētniece Beatrise fon Bismarka programmas ievadā sniedza vispārēju ieskatu kuratora lomas attīstībā, kas lielākās pārmaiņas un nozīmes palielināšanos piedzīvoja 20. gs. 60. gados, sekojot Bernes kunsthalles kuratora Haralda Zēmana piemēram. Šajā otrā avangarda viļņa un postminimālisma laikmetā mākslas darbi kļuva arvien performatīvāki un gaistošāki. Arvien lielāka uzmanība tika pievērsta procesiem – gan mākslas darba un izstādes, gan plašākā jomas izpratnē, turklāt šeit lielu lomu spēlēja tieši kuratori. Tie arvien vairāk iesaistījās jaunu attiecību un nozīmju radīšanā. Jāuzsver, ka tas lielā mērā bija saistīts ar institucionālās kritikas attīstību. Institucionālajā kritikā aktīvie domātāji reflektēja par politiskajām attiecībām mākslas darbu radīšanas, izstādīšanas un uztveres nosacījumos gan ar pašu mākslas darbu palīdzību, gan sarunās un rakstos. Ikreiz, kad kādās sarunās tiek pieminēts «institucionālās kritikas» jēdziens, man jādomā par to, cik daudz tā izpratne vispār ir – vai drīzāk nav – nonākusi Latvijā un kuras mākslas intstitūcijas skārusi; Latvijas valsts teātru jomā šādu pašrefleksiju diemžēl neesmu ievērojis. (Par varas struktūru reformām teātrī latviski gan tagad pieejams šis raksts.)

Kuratora funkcija ir atrasties starp šīm dažādajām ieinteresētajām pusēm, kā naudas devējiem, sabiedrības priekšstatiem un politikas veidotājiem, māksliniekiem un mērķauditorijām, tātad materiālajiem un nemateriālajiem aspektiem. Ņemot vērā iesaistītos, nosacījumus un mērķus, kuratora darba pamats ir veidot un pārveidot attiecības un to savstarpējās nozīmes, apgalvo fon Bismarka. Tādējādi darbības centrā atrodas kolektivitāte, izpaušanās publiskajā telpā un noteiktā perioda vēsturiskie nosacījumi. Šajā kopumā saskatāms arī kuratora darba politiskais aspekts. Uzsverot kuratora darba piesaisti laikmetam, fon Bismarka analītiskai izpētei sniedz piemēru ar Zēmana kūrēto 1969. gada izstādi Kad attieksmes kļūst par formu Bernē, kuru 2013. gadā kā repliku atkārtoja Venēcijas Prado fonda telpā. Pirmkārt, tajā var novērot, ka uzmanības fokuss no mākslas darba ir pārvietots uz izstādi kā kopumu, kurā iekļauti vairāki dažādu mākslinieku darbi, bet kuru kopā satur kuratora atlase un izkārtojums jeb Zēmana izveidotās attiecības. Kuratora veidotās attiecības kopš tā laika ir tapušas kapitalizējamas, un viss, kam Zēmans pieskāries, ir ieguvis viņa simboliskā kapitāla zeltījumu. Vienlaikus izstāde vairs nerada to pārsteigumu, šoku, nezināmā atklāšanas sajūtu kā savulaik. Līdzīgi kā nevar atkārtot reiz notikušu performanci, tā nevar atkārtot arī attiecības, kas savulaik norisinājušās starp mākslas darbiem, izstādi un skatītājiem noteiktajā laikmetā. Te nozīmīgs ir gaistošuma jeb pārejošā aspekts kā mākslas notikuma uztverē, tā arī savstarpējās iesaistīto attiecībās.

Atsaucoties uz šā gada antisemītisma skandālu saistībā ar documenta izstādi Kaselē, fon Bismarka aicina domāt arī par kuratora darbam klātesošo viesmīlības aspektu, par kura ambivalenci rakstījis franču filosofs Žaks Deridā. Proti, ielūgums kādam paviesoties pie kāda mājās nekad nav beznosacījumu: labiem viesiem jāpakļaujas mājas nerakstītajiem noteikumiem, kuri nereti ir spēcīgāki par rakstītajiem. Deridā izgaismo nošķīrumu starp «savējiem» un «svešajiem», savukārt fon Bismarka uzsver, cik nozīmīga ir komunikācija, skaidrošana, sarunāšanās, lai ielūgtajiem viesiem – šajā gadījumā Indonēzijas kuratoru grupai, ļautu saprast vietējos nosacījumus. Vienlaikus skatiens-no-ārpuses ļauj ieraudzīt citām acīm pašiem sevi un, iespējams, uzzināt ko jaunu. Performatīvo praksi mākslas darbus veidot kā situatīvu attiecību veidošanu plašāk raksturojis Nikolā Burjo, kura nelielā grāmata tulkota arī latviešu valodā. 

Pēc intelektuāli piesātinātās sestdienas nāk vēl blīvāka svētdiena, ko ievada programmas iepriekšējo gadu dalībnieka Sebastiana Linca ievads tēmā par citu pieeju ekonomisko un organizatorisko sasniegumu vērtējumā. Iekšējā kopprodukta vietā te likts kopējais labums, kas iekļauj godīgu atalgojumu, labus darba apstākļus u. tml. Īpaši izveidoto atskaites sistēmu ar apkopojošo tabulu var izmantot arī kultūras jomas institūcijas darba rezultātu mērījumiem, kas, pēc Linca teiktā, izraisa daudz sarunu, darbības pārvērtējumu un institucionālas izmaiņas dažādos līmeņos. Piemēram, godīga atalgojuma (Fair Pay) ieviešana arī kultūras jomas organizācijā vien izklausās pēc nesasniedzama mērķa Latvijā.

Atgriežoties pie skatuves mākslas kuratora darba, svētdienas nodarbības turpina Silvija Botiroli, iedvesmojoša kuratore, domātāja un pasniedzēja, kura savulaik vadījusi divus izcilus festivālus – Itālijas pilsētā Sanarkandželo un Kunstendesarts Briselē, kā arī DAS Theatre maģistrantūras programmu Amsterdamā. Viņa ir gara radiniece Latvijas Homo Novus festivāla veidotāju komandai Gundegas Laiviņas vadībā, piedalījusies 2015. gada festivālā un rakstījusi eseju Jūtīgas mācīšanās vieta. Festivāls ir/kā skola 2020. gada festivāla katalogam. Savu lekciju viņa sāk ar izpētes jautājumiem par kuratora darbu skatuves mākslā: «Kā kuratora darbā radīt vietu neparedzajam, nenoteiktajam? Kā piešķirt rīcībspēju citiem? Kā spekulēt par nākotni un izmēģināt jaunas, vēl nepastāvošas realitātes nākotnei? Kā tikt tālāk par iespējamo – spekulatīvi un reāli? Ko kuratora darbs spēj paveikt un izmainīt?» Viņasprāt, kuratora darbs ir apstiprinoša prakse, jo tajā jāpieņem lēmumi, jāizvēlas, jāiekļauj un jāatstāj ārpus. Noderīga tam ir «fotogrāfijas negatīva« metafora, lai novērotu to, kas esošajā nepastāv, nav redzams un sadzirdams. Kuratora darbs nozīmē nodarboties ar to, kā vēl nav, bet kas varētu būt; tas balstīts nākotnes iztēlošanās spējā. Botiroli atsaucas uz pieticīgo Frī Laisenas ideju par kuratoru kā defisi – nelielo svītriņu, kas savieno cilvēkus, idejas, mākslas laukus, politiskos aspektus u. c. Abas uzskata, ka kuratoram ir jāpavada mākslinieks kā koncertmeistaram solists, turklāt ne vien triumfa brīžos, bet arī tad, kad neizdodas, jo nozīme ir ilgstošām attiecībām, kopējai izziņai, pētniecībai, atbalstam. Runa te vislielākajā mērā ir par attiecībām un cilvēku pulcēšanu. Tas ir uzdevums atbalstīt un urdīt mākslinieku un mākslas darbu tā potenciālā kaitināt, traucēt, satraukt, plosīt, kritizēt. Līdzīgi Florianam Malcaheram, viņa atsaucas uz franču filosofes Šantālas Mufes idejām par agonistisko politisko lauku mākslā, kurā tiek pieļauts izskanēt un cīnīties pretējām idejām un pozīcijām, jo tā ir demokrātijas būtība.

Festivālu «ārpus ikdienas un normalitātes« raksturīpašība pieļauj īstenot idejas, kas ierasti netiktu akceptētas un vienlaikus var kalpot kā izmēģinājuma poligons, potenciāli ļaujot mainīt ierasto realitāti nākotnē. Botiroli uzsver jautājumu par to, kas notiek pēc festivāla un kāpēc nereti ir bail no šīs «atgriešanās realitātē». Kā saglabāt festivālā notikušā ietekmi uz ikdienu? Uz viņu spēcīgu iespaidu  atstājusi dejas performance Beirūtas laukumā, kurā ikdienišķo pilsētas dunu un attiecības izmainīja dejojošu sieviešu grupa, kas palēnām it kā no nekurienes dejojot iekaroja laukumu un atkal pazuda, ļaujot atgriezties pierastajam ritējumam. Islāmiskās valsts varas un dzimumu politiskajās attiecībās šāda intervence rāda kādas utopijas atspulgu. 

Arī Silvija Botiroli atgriežas pie institucionālās kritikas jēdziena, uzsverot, ka neoliberālā sistēmā tiek uzspiests domāt, ka institūcijas pastāv pēc «dabas likumiem», nevis ir cilvēku radītas. Turklāt radītas savulaik noteiktos sociālvēsturiskos apstākļos, reaģējot uz laikmeta prasībām, kas radikāli mainās, kamēr institūcijas turpina eksistēt kā iepriekš. Tāpēc teātra namus mēdz dēvēt par «dinozauriem«. Izskan aicinājums domāt par to, kādi teātri ir nepieciešami mūsdienu sabiedrībai un kā mēs varētu pārstrādāt (recycle) jau pastāvošās mākslas institūcijas: gan to darbības veidus, gan tajās pastāvošās attiecības. Kā piemēru viņa min Kaitheater programmu How to be many?, ar kuru daļa teātra budžeta tiek pārvirzīta sociālām organizācijām, kas teātrī var īstenot savus notikumus, risinot politiski vājāk pārstāvētām sabiedrības grupām aktuālus jautājumus. Šāda spēlēšanās ar kontekstiem novērojama arī tad, kad varas pozīcija pār pieaugušajiem mākslas notikumu vadīšanā uz laiku tiek piešķirta pusaudžiem. Tas saskan ar Žaka Ransjēra idejām esejā Emancipētais skatītājs par pozīciju izmaiņām, uz ko atsaucas arī Botiroli. 

Nenoliedzami, ka kultūras institūcijām piemīt milzīgs simboliskais kapitāls, kā arī iztēles potenciāls. Izgaismojot pārstāvniecības trūkumus cilvēku demokrātijā, teātrī iespējams pārstāvēt Amazones meža pozīciju klimata pārmaiņu konferencē par nākotnes attīstību, ko rīkoja mākslinieks Filips Kens un filosofs Bruno Latūrs. Botiroli min citu saviļņojošu piemēru, kurā Londonas policisti neaizturēja migrantu bez dokumentiem, jo viņš varēja uzrādīt kartīti ar savu vārdu un Teita muzeja logo, jo piedalījās The Silent University pasākumā, kurā iespēja dalīties ar savām zināšanām tika dota tiem, kas atrodas bēgļu gaitās un nereti netiek uztverti kā cienījami cilvēki. Policisti uzskatīja, ka cilvēks, kurš sadarbojas ar Teita muzeju nevar būt bez dokumentiem un pastāvīgas uzturēšanās. No tā izriet jautājums, kā vēl kultūras insitūcijas varētu veiksmīgāk dalīties ar savu simbolisko ietekmes kapitālu?

Starpbrīdī Silvija Botiroli sirsnīgi atceras savu laiku Rīgā Homo Novus festivāla laikā un to, kā festivāls mainīja pilsētas uztveri, atverot iepriekš nepieejamu ēkas publikai, piemēram, bijušā (sic!) Kaņepes Kultūras centra telpas. Kāda kursa biedre stāsta par to, kā dejotāju apvienība pārņēmusi savā pārziņā ekspresionisma dejotājas Mērijas Vigmanes vēsturisko villu ar vairākām deju zālēm Drēzdenē, lai ar pilsētas atbalstu attīstītu mūsdienu laikmetīgās dejas centru, neļaujot to komerciāli pārdot. Vēlāk satieku kolēģi no Akademie Musiktheater heute gaitām, kura daudzus gadus strādā Zalcburgas festivālā, no producentes kļūstot par mūzikas programmu satura veidotāju. Viņa uzsver, cik svarīgi viņai ir iekļaut mūsdienu mūziku festivālā un radīt neparastas programmas, lai arī arvien vairāk izskan brīdinājums par risku biļešu pārdošanā uz nepazīstamām. «Bet ja mēs ar savu [Zalcburgas festivāla] ietekmi to vairs nedarīsim, kuras organizācijas tad vispār to varētu uzņemties darīt?» viņa retoriski jautā un saka, ka ir gatava darbu pamest, ja enerģijas cenu kāpuma dēļ programmas būs jāveido arvien tradicionālākas. 

Dienās, kad mūžībā aiziet scenogrāfijas inovators Andris Freibergs (lai viņam viegli!), tiek slēgts Kaņepes Kultūras centrs un Ventspils koncertzāles vadību pārtrauc Miks Magone, domas nemitīgi atgriežas pie notikumiem Ukrainā, bet diskusija par laikmetīgo kultūru pilsētvidē daļēji izvēršas par muižu restaurāciju potenciāla apspriešanu, noskaņojums, atgriežoties Rīgā, ir rudenīgi sērīgs. Atceros, ka Silvija Botiroli runāja par darbošanos ar potenciālajām realitātēm, ar to, kas vēl nepastāv, bet kas jārada ar iztēles palīdzību, bruģējot ceļu tā īstenošanai nākotnē. Nu tad – bruģēsim. 

Autors pateicas par atbalstu studiju īstenošanai Valsts kultūrkapitāla fondam.