Vai teātris var būt iekļaujošs?

Mūsu sarunas mērķis ir nevis žēloties par esošo situāciju, kurā minoritāru grupu, tai skaitā cilvēku ar funkcionāliem traucējumiem, pārstāvniecība un iekļaušana Latvijas skatuves mākslas darbos ir ļoti reta, bet meklēt risinājumus, kā šo situāciju uzlabot. 

Sarunā piedalās: režisore un aktrise Liena Šmukste, horeogrāfe un dejotāja Agate Bankava, režisors Viesturs Roziņš un Diāna Ponaskova – mūziķe un vizuālā māksliniece, kas aktīvi darbojas fondā Nāc līdzās!, kura vīzija ir iekļaujošas sabiedrības veicināšana, izmantojot kultūru kā instrumentu, vienlaikus veicinot pilsoniskās pašapziņas paaugstināšanu cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. 

Krista. Aicinu vispirms iepazīstināt ar sevi un pastāstīt par to, kā jūs esat saistīti ar dažādu minoritāru sabiedrības grupu vai kopienu iesaisti skatuves mākslas projektos.

Agate. Esmu laikmetīgās dejas māksliniece un nu jau vismaz pēdējos četrus gadus sadarbojos ar organizāciju LAUKKU, kurā strādā dažādi dejas mākslinieki, piemēram, Inta Balode, Agnese Bordjukova, dramaturģes Linda Krūmiņa un Laura Lapiņa. Mēs diezgan bieži taisām kopienas projektus ārpus Rīgas. Grupas, ar kurām strādājam, ir ļoti dažādas. Tie ir bijuši maznodrošināti cilvēki kopā ar sociālajiem darbiniekiem, tās ir bijušas sievietes no padsmit līdz astoņdesmit gadiem, jaunieši. Tas, kas ir raksturīgi mums, – mēs savos darbos miksējam dažādas sociālās grupas, neņemam vienu konkrētu. Man šī sadarbība ir svarīga, jo redzu daudz lielāku jēgu mākslas radīšanai, redzu, kā tā maina katra cilvēka ikdienu un kā tas maina arī manu redzējumu par mākslu kopumā.

Viesturs. Es pārstāvu divas nozares, esmu režisors un arī drāmas terapeits. Kā režisors esmu veidojis izrādes ar nedzirdīgiem cilvēkiem. Mani tas interesē tāpēc, ka redzu ļoti lielu potenciālu un kā režisors redzu ne tikai to, ka šiem cilvēkiem no tā kļūst labi, jo viņi tiek iesaistīti un pieņemti, un saprasti, un spēj radoši izpausties, bet tur tik tiešām ir mākslinieciska vērtība. Piemēram, kā nedzirdīgi cilvēki spēj izpausties zīmju valodā un fiziskajās izpausmēs. Un kā neredzīgi cilvēki spēj sajust skaņu. 

Un tad ir otra joma, kas dabiski attīstījās no intereses par šīm sabiedrības grupām, – drāmas terapija. Tur atkal svarīgs ir process, mākslas iedarbība uz cilvēku, ne tik svarīgs ir rezultāts vai konkurēšana ar kādu. Bet tieši tas, ko šī māksla var pavērt cilvēkam. Šobrīd es strādāju psihiatrijas jomā, Strenču psihoneiroloģiskajā slimnīcā, klīnikā Dzintari. 

Diāna. Manā darbības lauciņā kultūra lielā mērā plūst caur fondu Nāc līdzās!. Tā ir nevalstiska organizācija, kurā darbojos jau piecpadsmit gadus, un mūsu mērķis ir dot cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, precīzāk – ar funkcionāliem traucējumiem, iespēju izpaust sevi mākslinieciski caur dažādiem žanriem – mūziku, prozu, deju, dažādiem vizuāliem izpausmes veidiem. Izpaust talantu un lielā mērogā parādīt to sabiedrībai, ražojot kultūras produktu. Mēs atšķiramies ar to, ka mūsu projekti ir tieši kultūras produktu veicinoši, mēs nevis aicinām sabiedrību pievērsties cilvēkiem ar invaliditāti tādēļ, lai viņiem dotu labumu veselības attīstībai, bet tieši tādēļ, lai viņi varētu no saņēmējiem kļūt par devējiem un ar talantu veidot savu dzīves kvalitāti pilnvērtīgāku. Caur projektiem esmu arī pati nokļuvusi mākslas laukā, gan kā māksliniece uzstājoties uz dažādām Latvijas skatuvēm, kur vēroju mūsu auditoriju pieaugam, redzot dažādību uz skatuves, gan arī sadarbojoties ar dažādām citām nevalstiskajām organizācijām. Tāpēc man tas ir ļoti svarīgi, esmu, ja tā var teikt, mazliet invaliditātes aktīviste, bet mans galvenais mērķis ir dot mūsu sabiedrībai iespēju pieņemt arvien plašāk dažādību saistībā ar jebkuru minoritāti. 

Krista. Diāna, runājot par to, kādus vārdus mēs lietojam, kā tev liekas, kāds ir pareizākais termins – «cilvēki ar invaliditāti», «cilvēki ar funkcionāliem traucējumiem», ar «īpašām vajadzībām»? 

Nevēlos dzirdēt vārdu «invalīds». Šis definējums nes vēsturisko, konceptuāli drūmo vēstījumu

Diāna. Šis ir viens no visbiežāk uzdotajiem jautājumiem arī man, uz kuru es, godīgi sakot, nevaru joprojām atrast vienīgo pareizo atbildi. Manis pieminētās īpašās vajadzības joprojām sabiedrībā ir izmantojams definējums, bet tas nav īsti atbilstošs, jo īpašās vajadzības var traktēt kā jebko. Ja runājam par cilvēkiem ar invaliditāti, tas ir atsevišķs segments – tie ir cilvēki, kuriem medicīnisku iemeslu dēļ ir piešķirta invaliditāte, bet ne visiem, kam ir funkcionāli traucējumi, ir invaliditāte. Visbiežāk lietoju apzīmējumu «funkcionālie traucējumi», jo tas ietver dažādas maņas. Es, protams, nevienā medijā nevēlos dzirdēt vārdu «invalīds». Šis definējums nes vēsturisko, konceptuāli drūmo vēstījumu, kuru vairs negribas iekļaut. No angļu valodas invalid – nederīgs. Tas, protams, nav vairs atbilstoši.