Latviešu teātra kritikā joprojām nav apgūts nozīmīgs Vladislava Nastavševa izrāžu slānis, kas saistīts ar homoerotisma un kvīru sensibilitātes atklāšanu. Skats no izrādes «Te sākas nakts» (ĢIT, 2020). Kaspars Dumburs – žandarmērijas šefs, Igors Šelegovskis – Žils. Foto – Anna Rosalie Uudre
Latviešu teātra kritikā joprojām nav apgūts nozīmīgs Vladislava Nastavševa izrāžu slānis, kas saistīts ar homoerotisma un kvīru sensibilitātes atklāšanu. Skats no izrādes «Te sākas nakts» (ĢIT, 2020). Kaspars Dumburs – žandarmērijas šefs, Igors Šelegovskis – Žils. Foto – Anna Rosalie Uudre

Lūzeri un vinneri

Kvīru subjektivitāte mūsdienu latviešu teātrī

Režisors Alvis Hermanis 2022. gada 7. oktobrī savā Facebook kontā dalījās ar ierakstu, kurā Saeimā ievēlētā partija Progresīvie atzīta par «lielāku draudu valsts drošībai un labklājībai nekā krievu un oligarhu partijas». Šī partija, pēc viņa domām, vēlas pārvērst Latviju par tādu pašu «impotentu un degradētu teritoriju bez identitātes», par kādu pēdējo divdesmit gadu laikā ir kļuvusi Rietumeiropa. Starp partijas visļaunākajiem nodomiem, pēc Hermaņa domām, ir vēlmes «atņemt un sadalīt citu nopelnīto naudu, likvidēt nacionālo identitāti, lūzeru glorificēšana». Šajā paniskajā reakcijā uz kreisas ievirzes partijas iespējamo nokļūšanu Saeimas koalīcijā, kuras retorika ir pārsteidzoši līdzīga Putina režīma propagandētajiem uzskatiem, manu uzmanību visvairāk piesaistīja frāze «lūzeru glorificēšana». Kas gan varētu būt šie lūzeri? Ierakstā tas netiek atšifrēts, taču, spriežot pēc pārējā teksta, ar tiem acīmredzot saprastas sabiedrības neaizsargātās un marginalizētās grupas. Par šādu grupu iekļaušanu sabiedrībā parasti iestājas kreisas ievirzes politiķi un sabiedriskie aktīvisti, savukārt labēji konservatīvu uzskatu piekritēji (pie kuriem Hermanis, šķiet, pieskaita arī sevi) labprāt atstāj slīcēju glābšanu pašu slīcēju ziņā un uzskata, ka visi labumi pienākas tiem, kuri par tiem spēj cīnīties.

Teātra brīvdomīgā vide ir īstais lauks, kur izmēģināt nehegemoniskus attiecību modeļus un uzburt nākotnes vīzijas

Gan Hermanis, gan viņa domubiedri Krievijā un citur pasaulē izmanto tā saukto pretdzimtes (angļu valodā anti-gender) retoriku, kurā savdabīgā veidā ačgārni nostādīts mūsdienās pierastais dalījums starp kreiso un labējo idejām. Idejas par iekļaujošu sabiedrību šī retorika tiecas interpretēt kā elites (Eiropas birokrātijas un tās vietējo atbalstītāju, varas partiju vai, vēl labāk, globālās sazvērestības) radītus biedus «vienkāršajam cilvēkam». Šī cilvēka sociālā neaizsargātība un nemiers par nākotni tiek izmantots populistiskos nolūkos, iztēlojot, ka iekļaujoša sabiedrība var tikt veidota tikai un vienīgi uz «vienkāršā» cilvēka rēķina, atņemot viņa pieticīgos iztikas līdzekļus un novirzot tos LGBT+ kopienai, bēgļiem, feministēm un citām dēmonizētām sabiedrības grupām. Antigenderisti izvirza priekšplānā liekulīgas rūpes par ģimeni, «tradicionālo vērtību» saglabāšanu un stingru dzimumdiferences politiku, kuras iespaidā «vīrietis būs vīrietis» un «sieviete būs sieviete», tā labprāt ignorējot reālo mūsdienu ģimeņu problēmas un par paraugu ņemot pašu konstruētu «tradicionālās» jeb «dabiskās» ģimenes ideālu. 

Žurnāli