Vai bāka?

Beka Bergere teica, ka rakstīt par izrādēm nav rakstīt par festivālu. Un tur es viņai gribētu piekrist. Jo festivāli ar to ir burvīgi, ka tie nav tikai tās kopumā vien pārdesmit stundas, ko pavadām notikumā ar biļešu pārbaudi un/vai dalītām izpildītāja/vērotāja lomām. 

Homo Novus viennozīmīgi ir pleties. Tik plašu programmu ar sarunām, bezmaksas izrādēm, dažādām meistarklasēm profesionāļiem, jauno kuratoru Apvērsumu, sadarbību ar Survival KIT un Kuopio laikmetīgās mākslas festivālu ANTI neesmu vēl pieredzējusi. Homo Novus ir kļuvis par milzīgu, spēcīgu straumi, kas pārņem pilsētu. Septembra kultūras norišu intensitātē tas ir ļoti daudz – spēt atrast un piesaistīt savu skatītāju, kas paliktu uzticīgs festivālam visā tā desmit dienu garumā. No otras puses, programma ir pārsātināta, un mani, kam gribas redzēt visu, saprotot, ka viss šoreiz fiziski nav iespējams, piemeklē neliela neobligātuma sajūta. Reizē arī apzinos, ka neesmu vienīgais skatītājs un dažādība programmā ir tikai nepieciešama un uzteicama.

Būs man vien jāraksta par izrādēm, mēģinot pateikt, ko katra no tām reprezentē. Pirmkārt, draudzību. Schwankhalle Bremen atveda uz Rīgu ne tikai savus Aklos randiņus, bet arī lekciju/performanci, kurā skatītāji tika iepazīstināti ar Brēmenes un Rīgas vēsturisko saistību. Lai arī lekciju/performanci lielā mērā nojauca Vents Vīnbergs, skaļi daloties ar savām zināšanām, Schwankhalle Bremen galvenokārt Aklo randiņu dēļ atstāj siltu iespaidu. Horeogrāfe Neusa Ledesma Vidala, ko aklajā randiņā satiku es, mani iztaujāja, lai apkopoto informāciju transformētu kustībā, ko prezentēt kā deju vienam skatītājam. Gandrīz sinhronā tulkošana no valodas ķermenī. Novērtēju savu rūdījumu – nemulstu no iesaistes, jautājumiem, neapšaubu savas angļu valodas pareizību, esmu izaudzināts Homo Novus skatītājs – gatavs būt un darīt. Tomēr mani izsit no sliedēm uzaicinājums iedungot mikrofonā, tas noteikti ir ārpus manas komforta zonas, lai cik ļoti man patiktu dziedāt. Tieši tāpēc arī neizdevās sevi piespiest iekāpt ceļojošajā radio busiņā Ak, Eiropa, kas apkopo mīlas dziesmas. 

Cieša un jau stabila draudzība izveidojusies ar itāļu mākslinieci Kjāru Bersani. Viņas vārds Homo Novus programmā šogad parādās pat divreiz. Pirmā no tām ir 20 minūšu performance Dzīvnieks festivāla centrā bijušajās Casino Latvija telpās bezmaksas programmā, otrā – pilnmetrāžas izrāde Dūmaka LU Botāniskajā dārzā. Kjāras performanču centrā ir viņas ķermenis un attieksmes, kas pret to rodas. Viņas darbības plakne ir vienā līmenī ar skatītāju, tas reizē intriģē un biedē. Pēc Bekas teiktā, Kjāra šāgada festivāla programmā ir iekļauta, atsaucoties skatītāju pieprasījumam. Aizrautība ar Kjāras māksliniecisko izteiksmi ir tas, kas liecinājis, ka Latvijas skatītājs ir gatavs redzēt vēl. Tāpēc uz Rīgu atvesta arī Austrālijas teātra kompānijas Back to Back Theatre filma Ēna. Back to Back Theatre ir vienīgā pastāvīgā profesionālā teātra trupa Austrālijā, tās pamatsastāvu veido aktieri ar dažāda veida invaliditāti. Filma, kas tapusi kovida pandēmijas vidū, pēc izrādes Ēna, par kuru kļūst mednieks motīviem, ir brīnumaini silta, profesionāla, ironiska un ļoti būtiska. Mēs šeit joprojām dzīvojam ilūzijā, ka visi ķermeņi ir vienlīdz spējīgi, ka lielākā daļa pasaules piedzīvojumu, kultūras produktu, iepirkšanās centru, institūciju, sabiedriskā transporta struktūru, pat pilsētu ir paredzētas spējīgiem divkājainiem, fiziski izturīgiem, fleksibliem cilvēkiem spēka gados. Labākajā gadījumā – kādam bērnam. Pieejamība – un te es nerunāju tikai par fizisku infrastruktūras pielāgošanu kustību traucējumiem, bet arī par darbavietām un dzīves pieredzes piesātinājumu – pie mums ir līdzīga kā padomijā piekoptajā 101. kilometra taktikā, respektīvi, ko mēs neredzam, tas neeksistē. Bet eksistē un dzīvo! Un cilvēki ar funkcionāliem traucējumiem ir profesionāļi dažādās jomās. Back to Back Theatre tiešām ir kas tāds, kā dēļ es gribētu kļūt par ekstrēmu kultūras tūristi.