Zēns ar pelēkām acīm

Šļe... Šeļ... Šegel-legel... «Nu, vienkārši taču!» es pārtraucu teātra kolēģes centienus nosaukt uzvārdā (jo vārdi mākslas iestādēs nezin kāpēc nav tik lielā cieņā) mūsu jauno aktieri. «Še-le-gov-skis. Šelegovskis! Igors.» It kā nepietiktu ar to, ka mēle, piesaucot Igoru, samežģās teātra ļaudīm, kļūda viņa uzvārdā ieviesusies pat valsts oficiālajā filmu katalogā, kaut arī Igors Šelegovskis filmā Homo novus jau pavisam drīz parādīsies, varētu pat teikt, titullomā. Kaut kam simboliskam šajos misēkļos ir jābūt. Šķiet, to varētu salīdzināt ar patīkami un intriģējoši nesamāksloto, it kā nedaudz biklo, bet ļoti precīzo veidu, kādā Igors teju katrā lomā kāpj uz skatuves. 

Vēl joprojām neesmu līdz galam pārliecināta, vai tas sanāk jauši vai nejauši, vai aktieris izmanto meistarīgi izstrādātus paņēmienus vai liek lietā dabas doto māku, vai spēj apvienot abus šos talantus, taču Igora Šelegovska skatuves varoņi vispirms piesaista uzmanību tieši ar šķietamu neobligātumu, šķiet, tie vēsta – esmu te atnācis, lai tev kaut ko pastāstītu, netaisos izlikties vai apžilbināt acis ar krāšņu izteiksmes līdzekļu paraugdemonstrējumiem, bet pavisam godīgi pastāstīt, kas man uz sirds... Un es, sēžot zālē, tūdaļ sāku ticēt un gribu doties līdzi dziļāk izrādes stāstā. Ticu arī tam, ka pārējie zālē jūtas līdzīgi, kaut arī puse publikas Igoru, iespējams, redz pirmo reizi, bet otrai pusei vēl aizvien problēmas sagādā viņa uzvārda izrunāšana.

Svarīgākais Igora skatuves triks gan seko tikai pēc tam, kad manas skatītājas maņas nedaudz apmānītas ar pieklājīgā, uzticamā zēna tēlu. To pieredzēju pirms diviem gadiem Elmāra Seņkova iestudētajā Huana Majorgas lugā Zēns no pēdējā sola, skatuves versijā – vienkārši Zēns, kur Igoram līdz ar kursa biedru Kārli Reijeru tika dota iespēja pieteikt sevi profesionālā teātrī. Savukārt man tika dota iespēja izbaudīt, kā, atbilstoši lugas apzīmējumam, «klusais zēns no pēdējā sola», Igora Šelegovska Klaudio «ieslēdz» savu spēcīgo skatuves ieroci – paceļ acis, atklājot ilgus, garus, dziļus, ievelkošus skatienus, kuros grimstot šķiet – jā, tur ir slepena doma, noslēpums, kāds cits stāsts, kas meklējams aiz tēla ārējās eksistences. Klaudio izrādē pakļauj baisi intriģējošam literāri antropoloģiskam eksperimentam savus klasesbiedrus, skolotāju un pat viņu ģimenes locekļus. Bet Igors Šelegovskis skatītājus un, šķiet, arī skatuves partnerus pakļauj savam skatienam – lielām, pelēkām acīm ar zaļganu lāsmojumu zīlītes iekšpusē – kas nepārtraukti tiek it kā nedaudz maskēts zem tumšām uzacīm. Bet acīm palīgā nāk rezervēta mīmika – nedaudz paceļas lūpu kaktiņi un šķiet, ka aktieris jau mums dāvājis smaidu, viegli savelkas uzacs, un redzam, kā krasi mainās varoņa domu gājiens. Tas ir prasmīgs izteiksmes līdzekļu lakonisms, kas ļauj smalkām niansēm uz skatuves kļūt par lieliem notikumiem, turklāt aiz aktīvas mīmikas un plašiem žestiem paslēpt lomas izpratnes vai citus trūkumus allaž būtu vieglāk.

Aktiera karjeru uzsākt ar Trepļeva lomu Čehova Kaijā – gribētos domāt, ka tas ir viens no kvēlākajiem ikviena jauna aktiera sapņiem, ko Igoram izdevās piepildīt jau pēdējā studiju gadā. Viņa Kostja (pats aktieris, šķiet, tikai šādā formā izsakās par savu tēlu) Elmāra Seņkova iestudējumā izdzīvo to, ko literatūras skolotājs savam skolniekam Klaudio izrādē Zēns raksturo kā Bildungsroman – literāru sacerējumu, kurā stāstīts par pusaudžu vai jaunu cilvēku jūtu pasaules veidošanos, būtībā – iniciāciju jeb pieaugšanu. Igora Šelegovska Kostja izrādes pirmajos divos cēlienos ir šaudīgs, nedaudz kautrīgs un, par spīti mākslinieka dusmīgumam, visai atvērts jauns cilvēks. Sarkanās zeķēs, kedās un svītrotā sporta jakā, kaut arī vīlies manierīgajā mātes attieksmē, kaut arī pirmoreiz pajokojis ar mēģinājumu padarīt sev galu, Šelegovska Kostja iemieso dabisko mākslas radīšanas prieku, cerību, kas liek domāt – tur, nākotnē, tevi kaut kas gaida, visticamāk kaut kas liels un skaists.