Atzīties godīgumā

Kad atsaucos Teātra Vēstneša iniciatīvai tikties ar kādu no kolēģiem un kopīgi izanalizēt savu nesen iestudēto izrādi Kaķis uz nokaitēta skārda jumta Valmieras teātrī, nenojautu, ka saruna ar Viesturu Meikšānu beigsies tieši ar ieguvuma sajūtu. Miera un līdzsvara ieguvumu. It īpaši tādēļ, ka iecerētā saruna par izrādi aizveda mūs citos atklātības apvāršņos. Izrādes analīze bija tikai impulss sarunai par kaut ko daudz svarīgāku mums abiem. Trauslais ledus, uz kura abi atradāmies, nesalūza.

Inese Mičule. Kāda ir šīs izrādes kvalitāte, pēc tavām domām?

Viesturs Meikšāns. Akcents uz aktieriem.

Inese. Domāju, ka manās izrādēs parasti akcents ir uz aktieriem. Ja var tā teikt, runāju caur aktieriem. Iespējams, neprotu to darīt caur telpu.

Viesturs. Kāpēc?

Inese. Tā man šķiet. Reizēm tā sajūta ar telpu ir tāda kā ar apģērbu, kas spiež.

Viesturs. Vai tas ir tāpēc, ka strādā ar scenogrāfu? Vai tu telpu taisi pati?

Inese. Jā, ar scenogrāfu, bet ne tādēļ. Reizēm sakrīt ļoti daudzi faktori, piemēram, materiāls neieguļas telpā.

Viesturs. Kā tu strādā ar scenogrāfu? Ko tu viņam saki?

Inese. Vispirms viņš iepazīstas ar materiālu, tad mēs runājam par to, kādas mums katram sajūtas. Viņam nav uzdevums realizēt manas vēlmes. Es parasti gaidu, kas no scenogrāfa nāks.

Viesturs. Uzticies?

Inese. Jā, jā, ļoti! Man tas patīk, jo šķiet, ja klāstīšu savas vēlmes par telpu, tas lieki ietekmēs scenogrāfa skatījumu. Šajā gadījumā ar Agnesi Kauperi bija tā – tas bija viņas diplomdarbs Mākslas akadēmijā, viņa arī meklēja savu īsto telpas sajūtu, piedāvāja dažādus variantus. Un katru reizi man šķita, ka tas nav īstais. Beigās, protams, viss vajadzīgais radās. 

Viesturs. Vai tev nav reizēm sajūta, ka tu dažreiz vergo telpai – kā režisore?

Inese. Ir. Jā, ir.

Viesturs. Man tieši tas pats.

Inese. Tiešām?

Viesturs. Jā. Man bija šī sajūta pirms diviem gadiem, nevarēju vairs izturēt, tik traki bija.

Inese. Un ko tu iesāki?

Viesturs. Nu redzi, tagad taisu pats – Liepājas teātrī, lielajā zālē. Bet tas nenozīmē, ka tagad esmu atmetis ar roku darbam ar scenogrāfiem. Esmu atvēris tās durtiņas, ka tikpat labi pats ar savu pieredzi varu izstāstīt telpu.

Inese. Man parasti prātā ir doma, ka jāļauj strādāt profesionālim. Neesmu apguvusi scenogrāfiju, tāpēc arī negribu jaukties šajā jomā. Taču līdz ar to dažādu iemeslu dēļ es bieži esmu neapmierināta ar rezultātu. Tu pareizi noformulēji to, ka materiāls vergo telpai. Man reizēm rodas sajūta, it kā tas kaut kur iestrēgst un vairs netiek ārā.

Viesturs. Un vēl sajūta, ka tu potenciāli varētu ielikt daudz vairāk enerģijas tieši kaut kādos citos režijas instrumentos vai kaut kādā režijas sajūtā, nevis vienkārši izmantot līdz galam telpas potenciālu. To saprotot, man bija šoks. Tā ir sadarbības pamatlieta.

Inese. Savai izrādei Apjukums tu pats veidoji telpu.

Viesturs. Jā. Līdz šim divās izrādēs pats veidoju telpu.

Inese. Biji apmierināts ar izdarīto?

Viesturs. Jā! Darīju visu ļoti vienkārši. Gribēju izmēģināt, kā tas ir, kad to dari pats. Otra izrāde bija Dailes teātrī – Oskars un rozā dāma, tur bija tikai video siena. Es tev arī iesaku pamēģināt! Tā nav nekāda neprofesionalitāte. Tas drīzāk ir režisors-scenogrāfs. Režisoram iekšā ir telpas izjūta. Tev ir liela pieredze teātrī. Kāpēc tu ņem scenogrāfu, ja tev ir sajūta, ka telpā vajag būt vienam vai diviem krēsliem? 

Inese. Jo man šķiet, ka viņš redz...

Viesturs. Labāk?

Inese. Jā, labāk. Scenogrāfam ir lielāka pieredze. Un, katram pieliekot klāt savu sajūtu un izpratni, rodas kopums.

Viesturs. Tas gan! Tas vienmēr forši, ja notiek enerģiju mijiedarbošanās. Piemēram, saņemot scenogrāfa maketu, ir pilnīgs pārsteigums, ieraugu kaut ko negaidītu – tā ir foršākā sajūta. Bet tikpat labi arī kostīmu mākslinieks vai gaismu mākslinieks var pārsteigt. Kaķī uz nokaitēta skārda jumta, man liekas, galvenais akcents bija tieši makets labajā malā. Tā bija jēdzieniski galvenā lieta. Maketā bija tīra, izlīdzināta zila telpa un balti objekti tajā, tāpēc telpa tajā izskatījās daudz sirreālāk nekā īstenībā. Visticamāk tā arī ir, ka makets ir šīs izrādes atslēga.

Inese. Pagaidām tu esi vienīgais, kurš šo maketa klātbūtni tā ir sapratis. Varbūt kāds ir nodomājis, bet teicis man vēl nebija. Līdz šim man ir tikai jautājuši – kas tas tāds, priekš kam, ko tu ar to domā? Vai arī saka, ka tas varēja arī nebūt u. tml. 

Viesturs. Bet tas taču bija tavs apzināts konceptuāls lēmums – nolikt šo maketu mums skatītājiem pašā priekšā, tas uzmācīgi pievērš uzmanību, tātad tas ir režisorisks gājiens. Tam elementāri jāpievērš uzmanība.

Inese. Kāpēc skatītājs to tā neuztver? Varbūt skatītājam tas arī nav jāsaprot, svarīgākais, lai tas dod sajūtu?

Viesturs. Katram jāsaprot tas, ko viņš var saprast. Nav nevienam jāskaidro savas izrādes. Pēdējā laikā es vispār atsakos komentēt savas izrādes pēc pirmizrādes. Nav jāpaskaidro, kas ko nozīmē. Katram ir sava saprašana. Protams, pirms tam preses konferencēs var lidot pa filozofijas ārēm.

Inese. Bet tad tev var pārmest, ka iepriekš biji solījis šo vai to, bet izrādē tā nebija! (Smejas.)

Viesturs. Jā, nebija, tāpēc atdodiet man naudu! (Smejas.) 

Inese. Jā, bet vienalga interesanti, ka tu šo akcentu ar maketu pamanīji.

Viesturs. Protams, tālāk tad jau individuāli var domāt, kas tas ir, vai izrāde notiek kāda galvā, vai kādā paralēlā pasaulē, jo man zilā krāsa deva nereālas, abstraktas vides sajūtu, kaut kāda sapņu vide varbūt. Tā nav pirmā izrāde, kurā makets ir priekšā. Parasti jau to dara, kad grib pateikt, ka viss notiek kāda varoņa galvā, ka tas viss ir tikai iedomas. Tulkojums jau var būt dažāds. Bet tev mikrokosmoss un makrokosmoss nolasās brīnišķīgi.

Inese. Jā, man bija līdzīga doma. Reizēm domāju: ja varētu pati uz sevi, savu dzīvi paskatīties no malas! Tāpēc izrādē Megija iet pie maketa, vēro tajā notiekošo. Sākumā arī Briks vēroja maketu, bet es to noņēmu, bija lieki. Gribēju panākt sajūtu, ka kāds lielāks spēks, Dievs, mūs tā ir salicis attiecīgā kastītē un mēs dzīvojam, darbojamies. Un kā būtu, ja varētu izkāpt no tās un paskatīties – uz sevi, citiem, novērtēt notiekošo no malas. Mēs taču esam tādas pašas koncepcijas kādam citam režisoram.

Viesturs. Kā būtu, ja tu tur vēl leļļu teātri mazliet pieliktu klāt?

Inese. Otrajā cēlienā maketā jau ir saliktas izrādes personāžu figūras, Megija tos vienā brīdī pārvieto pa savam prātam, to laikam īsti nevar pamanīt. Maketu izlēmu izmantot tāpēc, ka gribējās melodrāmai piešķirt vēl kādu slāni, lai nav tikai stāsts par ģimeni, kurā risinās šie notikumi. Lai rodas sajūta, ka mēs visi šeit esam tikai uz mirkli, ka atnākam un aizejam. Pēc mums atkal nāks citi, dzīvos šajā pašā vietā, telpā. Gribējās akcentēt, ka tas notiek līdzīgi kā teātrī. Ka dzīve ir līdzīga spēlei. Makets ir priekšā, lai provocētu šīs sajūtas skatītājā.