Skaistums, kam nav satura

Lasot izrādes recenziju, es vienmēr domāju, kāda ir tās loma. Viens izdevums, piemēram, publicē rakstus, kuru virsuzdevums ir aizraut skatītāju, pārliecināt, ka izrāde obligāti ir jāredz, savukārt cits ir ieinteresēts izrādes profesionālajā analīzē, bet vēl kāds žurnāls vai laikraksts praktizē esejas ar mazliet provokatīvu ievirzi. Ja es tagad izteikšu kritiskas piezīmes par to, kā NT izrādi Salome recenzē Edīte Tišheizere žurnālā Ir un Maija Svarinska laikrakstā Diena, varbūt izpaudīšu arī neizpratni, līdz galam nezinot šo izdevumu principus. Mani pašu, jo esmu gan skatītājs, gan praktiķis, kas teātra vidē strādājis diezgan ilgi, vienmēr ir interesējis ne tikai viedoklis, bet arī analīze. Analīze palīdz režisoram pārbaudīt savu intelektu, savu iztēli, spēju veidot inscenējuma koncepciju. Lasot analītisku recenziju, rodas netiešs dialogs ar rakstītāju, jo sevišķi tad, ja esi izrādi redzējis un tev tā ir patikusi, bet kritiķis to noliedz, vai otrādi – tevi izrāde nav uzrunājusi, tā šķiet vāja, toties kritiķis to ceļ augstumos. 

Varbūt tieši analīzes man arī pietrūka abos minētajos rakstos. Piemēram, M. Svarinska bieži vien pozicionē savu kristīgo nostāju, tāpēc uzskatu, turklāt manā viedoklī nav nekādas ironijas, ka, viņai rakstot, būtu bijusi jēga to zīmju skaitu, ko viņa tērē, aprakstot scenogrāfiju, veltīt ievadam par evaņģēliju, kuram tagad ir atvēlēts tikai viens vārds. Bet tas taču ir tik būtiski, jo daži skatītāji/lasītāji nezina, ka tieši evaņģēlija vēstījums ir tas avots, kas iedvesmojis gan Rihardu Štrausu, gan Oskaru Vaildu. Man kā skatītājam, es uzsveru, tieši kā skatītājam, nevis režisoram, būtu bijis interesanti izlasīt precīzu šo evaņģēlija notikumu un tā analītisko salīdzinājumu ar lugas saturu.

Abās recenzijās man pietrūka arī salīdzinājuma ar citiem iestudējumiem. Kaut vai nedaudz, jo tomēr tas ir liels klasisks stāsts, tā nav vienkārši mūsdienu dramaturģija, kāda ludziņa par konkrētu periodu sabiedrības dzīvē vai cilvēku attiecībās. Runājot par salīdzinājumu, es nebūt nedomāju tikai par iestudējumiem Latvijā, piemēram, mūsu Operā tādi ir bijuši divi, mani interesētu Eiropas teātru konteksts, jo mēs tomēr jau 18 gadus dzīvojam Eiropas telpā. Tā ir arī mākslas telpa, tai nav robežu, tajā ir milzum daudz dažādu teātra valodu, tāpēc salīdzinājums būtu patiešām interesants.