Skatītājs recenzē kritiķa recenziju

Vispārzināms ir kārdinājums meklēt līdzīgo un atšķirīgo, iegūto un zaudēto, kad pazīstamu citu literatūras veidu vai žanru darbi adaptēti teātrim vai kino. Tomēr iestudējums ir cits vēstījums. Tādēļ Līga Ulberte savā precīzajā, portālā Satori publicētajā recenzijā par Mārča Lāča izrādi Process Jaunajā Rīgas teātrī vispirms tematizē Kafkas teksta pievilcīgumu un reizē sarežģītību skatuves mākslā. Mārča Lāča interpretācijā viņa pamatoti norāda uz vairākiem trūkumiem dramatizējumā – tas ir kompozicionāli neinteresants, neskaidrs, lēns. Tomēr galvenais pārmetums saistās ar mākslinieciskās motivācijas neskaidrību – kādēļ šeit un tagad režisors redzējis nepieciešamību izteikties ar Franca Kafkas Procesa materiāla palīdzību, kādus mūsdienu realitātes novērojumus un auditorijai, iespējams, tuvas izjūtas atļauj izvērst, modificēt un pārvaldīt Kafkas pazīstamais darbs? Varētu jautāt arī citādi – kā Kafkas industriālā laikmeta anonīmā, atsvešinātā vadības shēma, izrādās, ir aktuāla mūsdienu postindustriālajā, informācijas sabiedrībā? Tomēr digitalizācija, automatizācija un mobilitāte atbrīvo mūs ķermeniski, taču garīgi un emocionāli esam ierauti daļēji mašināli – algoritmiski darbinātos procesos, kuru mērķis ir efektivitāte, taisnīgums un kvalitāte, bet iznākumā iegūstam bezgalīgu atkārtojumā deformējošos darbību virkni, kuras ilgumā noslīgst jēgas meklējumi un nesvarīgas kļūst personas individuālās īpašības un morāle. Toties pastāvīgā uzraudzība un kontrole rada bailes izdarīt pārkāpumu neziņas, neprasmes vai nejaušības dēļ, noziedzoties pret disciplīnu. 

Paradoksāli un absurdi – mūsdienu disciplīnas un kontroles sabiedrības koncepti taču radušies tieši vienlīdzības un kārtības vārdā, bet nenovēršami noved pie atsvešināšanās, truluma un varmācības. Šķiet, tieši ar šo procesu režija liek veidot asociatīvu saikni skatītājiem, iejūtoties Jozefa K. ādā. Galvenais varonis uz skatuves ir gandrīz visu laiku, tātad skatītājs lielā mērā tieši caur viņa skatienu uztver visu notiekošo. Jāpiekrīt recenzentei, ka Toma Veličko uzdevums šajā lomā ir sarežģīts, un rezultātā tēls izskatās apjucis, neizlēmīgs un nevarīgs, tomēr kategoriski pārliecināts par savu nevainību. Tomēr varbūt tas nav nejaušs trūkums. Galvenais varonis ir tieši tikpat «normāls», kā savā dzīvē bijis literārā pirmavota autors, kāds jūtas arī ikviens no skatītājiem. To vēl vairāk pasvītro režisora izvēle otrā plāna lomas dot spēlēt JRT grandiem Andrim Keišam, Ģirtam Krūmiņam – tas ir savdabīgs risinājums, tīri jutekliski uztverams ainu izpildījumā (telpas sadalījums, distances, žestu amplitūda un atbrīvotība, balss tembrs un intonācija, pauzes). Izrādes attīstībā laiks, kad saskaņā ar sižetu uz skatuves parādās galvenā varoņa pieredzējušākie «palīgi», ir arī tas brīdis, kad notiek lūzums – no absurdas realitātes skatītājs tiek ievadīts loģiski nesaprotamā sirrealitātē jeb sekundārajā realitātē, kas no paša sākuma attīstās it kā paralēlā plānā, lai izrādes otrajā daļā izvirzītos priekšplānā, tas ir, izrādītos īstā. Tā ir «procesa» realitāte, un nav mazsvarīgi, ka modelis ir tieši process – zīmīga jēga ir laikam, ko skatītājam grūti «panest», laikam, kas paiet, praktiski veicot tukši rituālas, bet negatīvi izjūtamas, emocionāli notrulinošas un morāli apšaubāmas darbības, lai izstrādātos un smadzenēs nonāktu tādas ķīmiskas vielas, kas dzīvi šajā realitātē padara ciešamu un mironi – mašīnu uztur pie dzīvības. Tas tieši un izteiksmīgi atklāts Andra Keiša Advokāta tēlā, un te, šķiet, apspēlēta 20. gs. kultūrā – vairāk kino (no Friča Langa Metropoles līdz zombiju filmām, Deivida Linča Zilajam samtam un, no citas puses, brāļu Endija un Lerija Vačovsku Matriksam) – bieži apspēlēta tēma, kurā zīmīgs varonis īstenības aprises iezīmē vardarbīgās ainās, kā rezultātā atklājas mašīna, kas slēpjas aiz cilvēciskās čaulas. Un tā, Andrim Keišam apveltot skatītājus ar savu plato, labsirdīgo smaidu, iestājas šausmas, kas jau ir kulturāli lielāku/savādāku pieredzi iesaistošas nekā primārajiem Kafkas lasītājiem.