Marija Daņiļuka (no kreisās), Elita Kļaviņa un Jolanta Strikaite-Lapiņa savas mainīgās lomas spēlē ar fascinējošu atdevi. Foto – Agnese Zeltiņa
Marija Daņiļuka (no kreisās), Elita Kļaviņa un Jolanta Strikaite-Lapiņa savas mainīgās lomas spēlē ar fascinējošu atdevi. Foto – Agnese Zeltiņa

Neklusēt par ļaunuma postu

Skatītājs recenzē izrādi

Viens no ievērojamākajiem šīs sezonas notikumiem, manuprāt, ir izrāde Persiešu valodas stundas, kas veltīta holokausta tēmai un tiek spēlēta Žaņa Lipkes memoriālā. Lugas un izrādes autors ir krievu dramaturgs un kinoscenārists Genādijs Ostrovskis. Viņa stāsta pamatā ir izdomāta epizode no izcilā ebreju rakstnieka Bruno Šulca dzīves. Viņu 1942. gadā nošāva koncentrācijas nometnē. Darbība risinās jau pēc liktenīgā šāviena un vēstī par tādu dzīvi, kas ir nāve. Skatoties izrādi, radās ideja uzrunāt kādu ebreju tautības skatītāju, kura viedoklis ir svarīgs īpaši tāpēc, ka iestudējums ir brīvs no dokumentāla tiešuma. Starpbrīdī uzrunāju Vitu Haninu-Paži un nākamajā dienā saņēmu viņas rakstīto.
Maija Svarinska

Persiešu valodas stundas, manuprāt, ir ļoti interesanta izrāde. Tās autori runā mākslas valodā. Īsta teātra valodā, jo ir tik daudz nosacītības. Piemēram, telpa, kostīmi, sievietes spēlē vīriešus, vispār notiek intensīva lomu maiņa. Arī vieta, kur izrāde tiek spēlēta, ir ļoti svarīga, jo tā veido īpašu atmosfēru, domāju, ka to izjūt arī tie skatītāji, kuri šeit nav bijuši un nemaz nezina, kas tas ir par muzeju.

Sarežģīta dramaturģija. Turklāt teksts ir ļoti piesātināts. Tāpēc, domāju, skatītājiem nav viegli to uztvert, it īpaši tiem, kas tēmas kontekstam ir pavisam nesagatavoti. Man ļoti patīk, kā par šo lugu ir izteikusies izrādes producente Henrieta Verhoustinska: «Vispārgalvīgākā un visapburošākā luga, ko esmu lasījusi pēdējā laikā.» Man ļoti gribētos izlasīt arī lugu, taču vēl neesmu to atradusi. Gribas iedziļināties tajā tekstā, nesteidzīgi pārdomāt epizožu kopsavilkumu.

Man šķiet, ka iestudējuma veidotājiem ir izdevies šo neparasto dramaturģiju veiksmīgi savienot gan ar vizuālo risinājumu, gan skaņas partitūru. Starp citu, izrādes laikā ik pa brīdim bija dzirdama suņu riešana, un es nevarēju noteikt, vai tas skan no ārpuses vai ir saistīts ar režijas paņēmienu, tik organiski tas iekļāvās kopējā noskaņojumā. Mājās ejot, nācās secināt, ka tomēr riešana nāk no ielas. Bet varbūt tā notiek ik reizi?

Žurnāli