Teātris kā koncentrēta realitāte

Ko par teātri domā skatītājs, kuram izrāde nav mēnešiem krāts fizisks un psiholoģisks darbs, bet gan izredzēts mirklis. Sarunājas dažādu nozaru profesionāļi – ārste psihoterapeite Diāna Lapsa, žurnālists Pauls Raudseps un advokāts Egīls Radziņš. 

Marija Leščinska. Šajā diskusijā vēlamies palūkoties uz teātri no skatītāja perspektīvas, apzinoties, ka to veido individuāla, nereti emocionāla pieredze. Tāpēc pirmais, ko vēlos jums lūgt, ir dot nelielu savu skatītāja dosjē. Kāpēc tieši šis mākslas veids jums ir svarīgs?

Diāna Lapsa. Nedrīkstam runāt par skatītāju kā tādu, domāju, jebkurā gadījumā pārstāvam vienu sociālo slāni. Uz teātri es eju reizi sešās, astoņās nedēļās. Katrā dzīves posmā tas ir savādāk, mainās tas, ko es meklēju teātrī, bet šobrīd eju pēc izklaides. Es negribu skatīties uz incestiem un suicīdiem, jo to ļoti daudz redzu savā darbā. Teātrī negribu skatīties uz depresīviem cilvēkiem, kuri neredz izeju dzīvē, uz nabadzību, posta ainām un bēdām. Vēlos iet uz tādu izrādi kā Dailes teātra ART, ko nesen noskatījos, – vieglu, uzrunājošu. Tā nebija apgrūtinoša.

Teātrī negribu skatīties uz depresīviem cilvēkiem, kuri neredz izeju dzīvē, uz nabadzību, posta ainām un bēdām

Egīls Radziņš. Reizi vai divas mēnesī eju uz teātri, lai atpūstos. Ar atpūtu saprotot ne vien izklaidi, bet arī iespēju atpūsties no ikdienas. Piemēram, kino, kas pie mums nonāk, sevišķi Rietumu kino, ir ārkārtīgi atstrādāts, absolūts tirgus produkts, kurā viss ir izskaitļots. Savukārt teātrī ir dzīvais moments, iespējamas dažādas pārteikšanās, katrreiz kāds jauns pienesums, ko var vienkārši baudīt. Šo baudījumu var salīdzināt ar loto spēli – skaties, spēle iet uz priekšu, tev krīt, krīt, krīt aizvien jaunas bumbiņas un visu laiku ir trāpīts. Savukārt, ja nav trāpīts, protams, ir vilšanās. Ja neesi uz viena viļņa ar publiku joku izpratnē vai, kā jūs minējāt, ja uz skatuves attēloti incesti un visādas problēmas. Dažkārt esmu gājis arī projām, bet tas ir reti. Varbūt reizes trīs.

Pauls Raudseps. Jāatzīst, es pēdējā laikā mazāk eju uz teātri. Pirmkārt, tāpēc, ka meklēju māksliniecisko pārdzīvojumu. Iespējams, tas atkarīgs no mūsu darba specifikas, bet man dienas gaitā veļas pāri tik daudz virspusējas informācijas, ka mākslā vēlos piedzīvot intensificētu realitāti, kaut ko, kas ir patiesāks nekā tas, ko piedzīvojam ikdienā, staigājot pa ielu vai lasot ziņu virsrakstus. Šī koncentrētā patiesība uzlādē, pat ja tēma pati ir nepatīkama. Dzirdēt labu koncertu, izlasīt labu grāmatu vai redzēt labu izrādi – tas dod milzīgu enerģijas pieplūdumu, ko nevar izjust caurmēra izrādē vai koncertā. Ņemot vērā, ka laiks ir ierobežots, es meklēju tās vietas, kur visticamāk atradīšu šo piedzīvojumu. Varbūt piedāvājums pēdējā laikā nav licies tik spēcīgs. Kā Jaunais Rīgas teātris pirms gadiem desmit – tur bija sakoncentrēts gan talants, gan tik spēcīgs vēstījums, ka tas bija jāredz, jo vienmēr nesa šo pārdzīvojumu. Lai gan tās izrādes, ko pēdējā laikā esmu redzējis, man ir patikušas. Piemēram, Nora JRT, aktierspēle bija ārkārtīgi izstrādāta, Ķimele šajā ziņā ir meistars. Biju arī uz pilnīgi citādu izrādi – Precībām, piedzīvojums nebija tik spēcīgs, bet bija ļoti interesanti skatīties. Bet, ja man jāizvēlas iet uz izrādi, no kuras visticamāk iznākšu, jūtoties tāpat kā ieejot, vai paņemt grāmatu, kuru lasot man ir gandrīz garantēts pārdzīvojums, es izvēlēšos grāmatu.

Tātad ir bijušas arī vilšanās?

Pauls. Ir bijusi sajūta, ka esmu nosēdējis trīs stundas no savas dzīves.

Diāna. Es domāju, ka tā ir milzīga dāvana, ja iznākam no izrādes ar dziļu emocionālu pārdzīvojumu. Tā nebūs vienmēr.

Egīls. Un nevajag cerēt, ka tā būs vienmēr. Viss atkarīgs no tā, pēc kādiem kritērijiem izvēlas izrādi, uz ko iet. Manu izvēli nosaka vai nu konkrētais darbs, jo vēlos redzēt, kā tas ir iestudēts, vai arī konkrēts režisors vai aktieri. Pirms gadiem desmit, protams, bija, kā Pauls teica, – ej uz JRT, vienalga, uz ko, lai redzētu šos aktierus, kuri vienmēr rada gandarījuma sajūtu. Pēdējā izrāde, ko redzēju, bija NT Salome, kuru gāju skatīties, lai redzētu, kāds būs iestudējums. Darbs ir emocionāli smags, bet neteiksim, ka Vailda dižākais darbs. Biju redzējis televīzijas iestudējumu, izrādi ar Alu Pačīno Sanfrancisko teātrī, kas bija visnotaļ statisks iestudējums, vairāk lasījums, bet ļoti iespaidīgs. Zinot Viesturu Kairišu, gāju skatīties, ko viņš būs izveidojis no šīs lugas. To skatoties, protams, ir baudījums, bet ir viena lieta, uz ko es vienmēr paklūpu un baudīšana atslēdzas, – plikie dibeni. Es nevaru saprast, kāpēc man jāskatās uz plikiem vīriešu dibeniem?

Diāna. Jūs domājat dibenu vai ģenitālijas?

Egīls. (Smejas.) Šajā izrādē, ja vien būtu binoklis, varētu visu apskatīt. Es nevaru saprast, kāpēc man tas ir jāredz, nesaprotu vēstījumu. Esmu redzējis Pačīno iestudējumu bez viņa dibena, un tagad man jāskatās uz Artura Krūzkopa dibenu.

Pauls. Pēdējos gados režisori jūt, ka viņi var atļauties taisīt izrādi uz trīs, trīsarpus stundām, kas pārsvarā nav attaisnoti, jo to pašu varētu pateikt pusotrā stundā. Tas uzreiz mani dara aizdomīgu. Es pats universitātē spēlēju teātri, piedalījos vienā Roberta Vilsona izrādē.