Ievadam

Pirms diviem gadiem mūsu žurnāla (2015/III) Tēma bija Skatītājs un mūžizglītība teātrī. Tagad es piedāvāju aplūkot to citā rakursā: nevis skatuves mākslinieki vēstīs par savu dialogu ar skatītājiem, bet skatītājs stāstīs un domās par savām attiecībām ar teātri. Protams, nevar būt pārliecība, ka cilvēks, runājot par mākslas iespaidiem, ir absolūti atvērts, it īpaši, ja zina, ka viņa viedoklis, pārdomas tiks publicētas. Tomēr attieksmes būtība allaž ir jaušama. Tāpēc ceru, ka materiālu kopums ieinteresēs pirmām kārtām tieši teātra praktiķus. 

Tēmas izklāsts sākas ar diskusiju, kurā piedalās pazīstami cilvēki, personības, kas daudz skatās teātri, bet, galvenais, ļoti atklāti dalās savās pārdomās. Šajā sarunā faktiski iezīmējas visi tie teātra mākslas aspekti, kas nedod miera gan izrāžu veidotājiem, gan to skatītājiem. Vai nu seksa, kailas miesas «spēle», marginālās dzīves ainas, teiksim, bezpajumtnieka, narkomāna ikdiena, vai jautājums par skatītāja līdzdalību izrādē, bērnu teātra problēmas un daudzi citi jaunrades jautājumi, kas analizēti teju visos šīs tēmas rakstos, un tas, manuprāt, ir būtiski, jo liecina par mūsdienu aktualitātēm. 

Lasot visus rakstus kopumā, teātra praktiķi noteikti izjutīs, kas Latvijas teātra skatītājiem ētiskā un estētiskā ziņā ir no tiesas vajadzīgs. Man kā kritiķei tas šķiet ļoti svarīgi, jo savā profesijā esmu skatītāja pārstāve, bet vienlaikus – mākslas aizstāve. Smaga divējādības nasta. Savā ziņā līdzīga ir teātra vadītāja prakse. Nacionālā teātra direktors Ojārs Rubenis, piemēram, tā arī saka, ka viņam nākas iejusties skatītāja lomā, vienlaikus viņš ir teātra «tēvs», ne velti esmu dzirdējusi Rubeni sakām par izrādēm: mani bērni. Tādējādi tas nozīmē, ka direktoram «jāauklē» sava teātra māksla, lai tā savukārt būtu laba skatītāja aukle.

Par māku modināt skatītājā pilsoni dziļi un gudri stāsta Krista Burāne. Tas ir faktiski vienīgais īsta praktiķa raksts. Režisore iepazīstina lasītājus ar skatītāja kā izrādes dalībnieka lomu un nozīmi sabiedrības ētikas izaugsmē. Raksts, kas neviļus ļoti pārliecinoši oponē lielās diskusijas dalībniekiem. Savukārt divu skatītāju recenzijas oponē triju kritiķu viedoklim par konkrētām izrādēm. Lasīju tās un domāju, re, kāda pamācība: tu raksti vienu, izlasa pavisam ko citu. Vai nav līdzīgi ar režijas darbu? Kā saskatīt tieši to, ko režisors gribējis pateikt, bet nav izdevies, un kritiķis, izprazdams iemeslu, viņam to skaidro. Taču skatītāju savukārt tas nepārliecina. Mūžīgais autoru un skatītāju/lasītāju strīds vai dialogs. Tā dzīvo māksla.