Reinim Dzudzilo ir spilgti izteikts rokraksts, kas atpazīstams katrā darbā – vienalga, kuru vidi šis darbs ir izvēlējies. Skats no Reiņa un Kristas Dzudzilo multimediālās izrādes «Tagadne» «Hanzas peronā». Foto – Agnese Zeltiņa

Tukšums būs vai nu piepildīts, vai ne

Mārtiņš Kalseris par izaicinājumiem scenogrāfijā

Teātris mainās, līdz ar jauno realitāti rodas ne vien jaunas definīcijas, bet arī pilnīgi citādi profesionālie izaicinājumi. Tie skar arī telpu un scenogrāfiju. Iepriekšējā numurā, ievadot Latvijas Mākslas akadēmijas absolventu, jauno scenogrāfu apvienības 4K darbu reprodukcijas, dažus no šiem izaicinājumiem ieskicēja profesors Mārtiņš Kalseris, Scenogrāfijas katedras vadītājs. Šoreiz – problēmas izvērsums.

Kas ir tas jaunais, ar ko būs jāsaskaras topošajiem scenogrāfiem? Vai ir kaut kas tāds, kas ir jādefinē no jauna? Varbūt pat profesija?
Nezinu, vai jādefinē no jauna. Vienmēr esmu teicis, ka scenogrāfi ir labi iekārtojušies, jo viņiem vienmēr ir bijis jābūt multimāksliniekiem un jāmeklē pēc iespējas dažādi izteiksmes līdzekļi un mediji. Ārpus scenogrāfijas viņi var izmantot ikvienu no tiem un darboties kā mākslinieki. Tas padara to profesiju universālāku. Bet arī uz to jau nevar 100% paļauties, jo var gadīties, ka viens medijs kļūst ļoti populārs un citi aizmirstas. Mēs varam par sevi lepni teikt, ka esam starpnozare kopš sākta gala. Jautājums ir tikai par tehnoloģiju attīstību: līdzko kaut kas jauns parādās, tas tiek izmantots teātrī. Tu nevari būt scenogrāfs, ja tu neesi mūsdienīgs scenogrāfs. Var gleznot kā pirms simt gadiem, bet, ja uztaisīs scenogrāfiju kā pirms simt gadiem, tas būs īpaši jāpaskaidro, jākomentē, kāpēc ir bijusi vajadzīga šī replika, šis īpašais paņēmiens.

No otras puses – paradokss ir tas, ka, lai cik universāls un laikmetīgs tu būtu, un par sevi tā domātu, nedrīkst ļauties mānīgai drošības sajūtai, ka būsi vajadzīgs tikai tāpēc, ka daudz ko jau esi pamēģinājis. Jo kāds, kurš visu laiku nodarbojas tikai, teiksim, ar projekcijām, katru dienu ar tām strādā, viņš arī būs tas labākais šajā jomā, un viņu paņems teātris, kurā scenogrāfiju balstīs uz projekciju. Tehnoloģijai visu laiku jāiet līdzi. Nepietiek, ja esi kaut ko darījis kādā jomā, jāsauc palīgā tas, kurš to darījis visu laiku. Tas pats attiecas arī uz domāšanu. Pieprasījums ir pēc personībām, spilgta mākslinieka. Ja viņš ir interesants, viņu uzaicinās strādāt teātrī, izveidot vienu scenogrāfiju, pat ja šis mākslinieks sevi par scenogrāfu nesauc un par šo profesiju nav domājis. Jo pieprasījums ir pēc citādām idejām, arī pēc domāšanas ārpus tā, ko sauc par profesionālu teātra izglītību. 

Minētais pieprasījums veidojas tāpēc, ka mainās profesionālā teātra vide kopumā. Bet tā nekad nav bijusi sastingusi – arī «normālos» apstākļos.

Pandēmijas izraisītie satricinājumi varbūt ir nostrādājuši kā katalizators izmaiņām. Katalizators neizraisa reakciju, bet pastiprina to. Manuprāt, tādā brīdī svarīgi ir neapjukt un atšķirt būtisko no pārejošā. Nav pienācis teātra gals – vienmēr ir bijusi konservatīva un radoši ekstrēma pieeja, kas viena otru aktivizē.

Aiz pandēmijas seku «kokiem» jāredz arī «mežs». Un šajā «mežā» vienmēr būs darbs profesionāliem scenogrāfiem.

No otras puses – pastāv tendence par scenogrāfiju saukt visu, kas pagadās. Domāju, ka nav aiz kalniem tas laiks, kad reklāmas biroju radošie direktori par scenogrāfiju sauks arī lielveikala vitrīnu un plauktu izkārtojumu.

Scenogrāfiem pašlaik ir jākonkurē ar daudzu nozaru māksliniekiem. Tāpēc pašsaprotami, ka scenogrāfam jākļūst redzamam.

Un vienlaikus scenogrāfam jāieplūst, jāizkūst izrādē.
Manuprāt, tā ir ļoti svarīga profesijas daļa. Tas ir ļoti grūts, bet arī ļoti valdzinošs process. Galu galā visas profesijas jau sāk mainīties, pēc 30 gadiem nebūs vajadzības pēc tām darbībām, ko tad spēs izdarīt datori. Izdzīvos tikai tie profesionāļi, kuri būs izkopuši tādas prasmes, kādu nav citiem cilvēkiem. No otras puses – tieši starpnozaru pieeja ir atslēgas vārds, lai kaut vai iegūtu finansējumu kādā profesijā. Veidojas zināmas «šķēres». 

Nezinu, vai šis ir īstais salīdzinājums… Ja Ilmārs Blumbergs taisīja grafikas, tad nebija šaubu, ka šajā brīdī viņš ir grafiķis. Ja gleznoja – bija gleznotājs, ja taisīja scenogrāfiju – bija scenogrāfs. 

Savukārt Reinis Dzudzilo var būt piemērs tam, ka cilvēks, kļuvis par scenogrāfu, var darboties arī citās nozarēs, un specializācija nepadara viņu par šaura profila mākslinieku. 

Piemēram, Reinis veido gan scenogrāfijas, gan piedalās laikmetīgās mākslas izstādēs, gan iekārto muzeju ekspozīcijas. Bet viņam ir ļoti spilgti izteikts rokraksts, kas atpazīstams katrā darbā – vienalga, kuru vidi šis darbs ir izvēlējies. Rokraksts zināmā mērā šeit ir lielāks par mediju.

Ja ir, ko teikt, var piemeklēt nozari, mediju, valodu, kurā savu sakāmo vislabāk izpaust. Iespējams, ka mākslas darbs izvēlas, vai būs starpdisciplinārs, vai atbilst šaurai specializācijai. Nevis mākslinieks izvēlas būt starpdisciplinārs, bet mākslas darbs. 

Uz meistariem tas neattiecas, bet vai studentus, jaunus māksliniekus zināmā mērā neapdraud šāda «starpnozaru» neizvēlība?
Ja tu mērc pirkstus visās peļķēs, tad tu visos ūdeņos esi pabijis. Bet peļķēs. Un ir mākslinieki, kas iet dziļumā, aizvien dziļāk un dziļāk, kamēr vairs tālāk nav kur iet. Man labāk patīk, ja iet dziļumā.

Satrauc tas, ka reizēm liekas, ka profesijai nav nozīmes: ja neesmu kļuvis profesionālis nevienā nozarē, tad drīkstu darīt visu. Bet tā droši vien ir ilūzija. Jo īsts, profesionāls mākslinieks gaida to brīdi, kad atnāks nākamais darbs un pats pateiks priekšā, kurā plauktiņā to likt.

Respektīvi, būt profesionālim nozīmē būt jutīgam pret valodu, kura būs nepieciešama?
Jā, valoda, paņēmieni ir tavs instruments. Nodot informāciju šajā valodā var tie, kas ir apguvuši noteiktus izteiksmes līdzekļus.

Vai varētu būt tā, ka scenogrāfija aizvien vairāk kļūs iluzora – ilūzija tukšā telpā? Un scenogrāfam fiziski nekas vairs nebūs jārada?
Var jau būt, ka iespējams izrādes atrisināt tikai ar projekciju. Bet, arī ja tā būs, tad tukšā telpa arī būs scenogrāfija: tukšums vai nu būs piepildīts, vai ne. Projekcijas ekrāns jau ir tikai siena. Tādā gadījumā tas neko neatšķiras no kinoekrāna, un tā jau ir cita māksla.

Scenogrāfija, man liekas vispār ir jāuztver kā vienota telpa. Ja telpa un projekcija sakūst kopā, tad tā ir izdevusies izrāde. Ja telpu un projekciju var atdalīt, projekcija patīk, telpa – ne, tad tā nav izdevusies izrāde. Arī cilvēku jau mēs uztveram kopumā. Tātad cilvēks kā uztvērējs nav saņēmis to, uz ko cerējis. 

Vai jēdziens black box ir citāda telpa vai citādā domāšana? Jo tā taču nav vienkārši «melnā kaste»?
Ļoti interesanti! Mēs tieši tagad strādājam ar uzdevumu, kurā ir iesaistīts black box teātris. Zaigas Gailes birojs atļāva izmantot JRT projektu. Studenti redz uzzīmētu black box teātri – šobrīd Latvijā tāda nav, bet būs. Un tas būs brīnums. Tāpat kā Valmieras teātra Apaļā zāle. Arī tā ir īpašs gadījums Latvijā, kaut arī pasaulē un Eiropā šādas spēles telpas eksistē jau sen, kopš teātra pirmsākumiem – arēna, kolizejs. Taču es par šādiem teātriem stāstu studentiem kā par kādiem rēgiem – apskatām maketu un mēģinām iztēloties, kāds būs teātris šajā black box telpā. Ir svarīgi jau iepriekš par to domāt. 

Dzudzilo rokraksts zināmā mērā ir lielāks par mediju. Skats no Reiņa un Kristas Dzudzilo multimediālās izrādes «Tagadne» «Hanzas peronā». Foto – Agnese Zeltiņa

Tā ir pavisam cita psiholoģija, telpas uztvere arī skatītājiem. Viņi atrodas vienā telpā ar aktieriem, ar scenogrāfiju, viņš būtībā atrodas izrādē iekšā. Tā ir sen zināma patiesība, ka ir kamerizrādes, ir izrādes, uz kurām jāskatās no noteiktas distances, un tās ir pilnīgi dažādas psiholoģiskas pieejas. Māksliniekam black box zālē ir iespēja mainīt skatītāja skatpunktu – liekam viņus pa diagonāli, pa perimetru, lai viņi skatās no abām pusēm uz to, kas notiek. To var ietekmēt! Kamēr klasiskā teātrī skatījums ir vienvirziena kustība – no tumšās zāles uz apgaismoto skatuvi. Savukārt black box zālē skatījuma virziens nav definēts, nav noteikts, kur atrodas tas, uz ko jāskatās, un tas, kurš skatās. Mēs esam pieraduši domāt, ka teātris ir skatītāju zāle un skatuve, un iedomāta, bet nepārkāpjama siena starp šīm daļām.

Nu, ejiet, iztrakojieties tajos mazajos teātrīšos, bet ziniet, ka te ir lielie teātri – stabilas vērtības, kas pastāvējušas simtiem gadu un pastāvēs vēl

Paralēli tam, un Homo Novus festivāls to visu laiku cenšas uz Latviju atvest, pasaulē notiek teātris pavisam citādās, savādākās telpās. Tās ne vienmēr ir pārbūvētas noliktavas. Tai skaitā tās ir teātra telpas, kas ir speciāli būvētas kā neakadēmiski spēles laukumi. Tas ir spēcīgs virziens, un mēs nevaram izlikties, ka tāda nav. Pasaulē ir ļoti daudz dažādu ideju, tai skaitā arī par telpu, par kurām ir vērts domāt.

Arī pats esmu studentiem teicis: nu, ejiet, iztrakojieties tajos mazajos neatkarīgajos teātrīšos, bet ziniet, ka te ir lielie teātri – stabilas vērtības, kas pastāvējušas simtiem gadu un pastāvēs vēl, un tur notiek tas īstais, pareizais teātris. Šis laiks un pandēmija ir likuši to apšaubīt. Kaut kas ārējs var pilnīgi mainīt mūsu dzīvi un domāšanu. Pēkšņi izrādās, ka vienā telpā nedrīkst sēdēt 300 cilvēki. Tātad scenogrāfiem jārada jaunas idejas par telpu, lai pašiem būtu, kur strādāt. Taču tik un tā būs cilvēki, kuriem jo vērtīgāks liksies klasiskais teātris, kuri gribēs aiziet uz klasisku zāli un sēdēt tumsā un raudzīties vienā virzienā uz gaišo skatuvi. Tāpēc būtu muļķīgi teikt – viss ir sagruvis, iesim mežā vai noliktavā, vai jūras krastā un tikai tur vien darbosimies. Ceru, ka būs darbs abās vidēs, un nevajag atteikties ne no vienas.

Pirms gandrīz 20 gadiem Baņuta Rubess Liepājas Karostā uzveda Glābšanos no Trojas. Kur šajā vidē scenogrāfam atrast savu misiju?
Varbūt šajā vidē scenogrāfa misija ir neko nenojaukt un nesačakarēt. (Smejas.) Tu nevari izkonkurēt jūras krastu un saulrietu. Teātrī telpa simtprocentīgi ir atkarīga no scenogrāfa. Savukārt, izejot no teātra, nav nemaz tik ļoti jāpiepūlas – daba daudz ko izdara tavā vietā. Scenogrāfa uzdevums ir izvēlēties īsto vietu. Ļoti svarīga misija ir būt labam novērotājam. Ja tu ieraugi dabā vietu, kur notikt izrādei, un režisors sajūt to pašu, tad misija ir izpildīta tuvu ideālam.

Bet tikpat interesanti ir studentam pirmajā kursā uzdot radīt jūras iespaidu kādā objektā, kas nav lielāks par glāzi. Tas būs pirmais solis profesionālās valodas apguvē. Un ir labi, ja izdodas to spert gan vienā, gan otrā vidē. Jāmācās atšķirt nepieciešamos paņēmienus.

Tēma sagatavota Latvijas Republikas Kultūras ministrijas finansētā pētniecības projekta Kultūras kapitāls kā resurss Latvijas ilgtspējīgai attīstībai ietvaros. Projekta numurs: VPP-KM-LKRVA-2020/1-0003

Žurnāli