Reinim Dzudzilo ir spilgti izteikts rokraksts, kas atpazīstams katrā darbā – vienalga, kuru vidi šis darbs ir izvēlējies. Skats no Reiņa un Kristas Dzudzilo multimediālās izrādes Tagadne Hanzas peronā. Foto – Agnese Zeltiņa

Tukšums būs vai nu piepildīts, vai ne

Mārtiņš Kalseris par izaicinājumiem scenogrāfijā

Teātris mainās, līdz ar jauno realitāti rodas ne vien jaunas definīcijas, bet arī pilnīgi citādi profesionālie izaicinājumi. Tie skar arī telpu un scenogrāfiju. Iepriekšējā numurā, ievadot Latvijas Mākslas akadēmijas absolventu, jauno scenogrāfu apvienības 4 K darbu reprodukcijas, dažus no šiem izaicinājumiem ieskicēja profesors Mārtiņš Kalseris, Scenogrāfijas katedras vadītājs. Šoreiz – problēmas izvērsums.

Kas ir tas jaunais, ar ko būs jāsaskaras  topošajiem scenogrāfiem? Vai ir kaut kas tāds, kas ir jādefinē no jauna? Varbūt pat profesija?
Nezinu, vai jādefinē no jauna. Vienmēr esmu teicis, ka scenogrāfi ir labi iekārtojušies, jo viņiem vienmēr ir bijis jābūt multimāksliniekiem un jāmeklē pēc iespējas dažādi izteiksmes līdzekļi un mediji. Ārpus scenogrāfijas viņi var izmantot ikvienu no tiem un darboties kā mākslinieki. Tas padara to profesiju universālāku. Bet arī uz to jau nevar 100% paļauties, jo var gadīties, ka viens medijs kļūst ļoti populārs un citi aizmirstas. Mēs varam par sevi lepni teikt, ka esam starpnozare kopš sākta gala. Jautājums ir tikai par tehnoloģiju attīstību: līdzko kaut kas jauns parādās, tas tiek izmantots teātrī. Tu nevari būt scenogrāfs, ja tu neesi mūsdienīgs scenogrāfs. Var gleznot kā pirms simt gadiem, bet, ja uztaisīs scenogrāfiju kā pirms simt gadiem, tas būs īpaši jāpaskaidro, jākomentē, kāpēc ir bijusi vajadzīga šī replika, šis īpašais paņēmiens.

No otras puses – paradokss ir tas, ka, lai cik universāls un laikmetīgs tu būtu, un par sevi tā domātu, nedrīkst ļauties mānīgai drošības sajūtai, ka būsi vajadzīgs tikai tāpēc, ka daudz ko jau esi pamēģinājis. Jo kāds, kurš visu laiku nodarbojas tikai, teiksim, ar projekcijām, katru dienu ar tām strādā, viņš arī būs tas labākais šajā jomā, un viņu paņems teātris, kurā scenogrāfiju balstīs uz projekciju. Tehnoloģijai visu laiku jāiet līdzi. Nepietiek, ja esi kaut ko darījis kādā jomā, jāsauc palīgā tas, kurš to darījis visu laiku. Tas pats attiecas arī uz domāšanu. Pieprasījums ir pēc personībām, spilgta mākslinieka. Ja  viņš ir interesants, viņu uzaicinās strādāt teātrī, izveidot vienu scenogrāfiju, pat ja šis mākslinieks sevi par scenogrāfu nesauc un par šo profesiju nav domājis. Jo pieprasījums ir pēc citādām idejām, arī pēc domāšanas ārpus tā, ko sauc par profesionālu teātra izglītību. 

Žurnāli