Neērtais mantojums – jūds, žīds vai ebrejs?

Satversmes aizsardzības birojs (SAB) 2000. gadā ierosinājis krimināllietu par rakstu Žīdi valda pasauli žurnālā Kapitāls pēc krimināllikuma panta par nacionālās un rasu vienlīdzības pārkāpšanu. Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūts pēc žurnāla Kapitāls lūguma izanalizēja vārda «žīds» lietojumu un secināja, ka nevar droši konstatēt, vai šim vārdam pašam par sevi ir negatīva nokrāsa. Filoloģijas doktores Melitas Stengrevicas parakstītajā slēdzienā secināts, ka raksta autors Normunds Lisovskis no lingvistiskā viedokļa rīkojies nepareizi, savā rakstā apgalvojot, ka «tikai daļa žīdu ir tīri ebreji». Atzīmēts, ka līdz pat šim laikam abi vārdi ir jēdzieniski identi – tie apzīmē tautu, Jūdejas un Izraēlas cilšu pēctečus, neatkarīgi no viņu tagadējās dzīvesvietas.

Institūta Valsts valodas un konsultāciju dienests, atsaucoties uz vārdnīcām, atzīmē, ka vārds «žīds» savulaik latviešu valodā bijis vienīgais šīs Latvijā senās minoritātes apzīmējums. Aptuveni pagājušā gadsimta 40. gadu vidū šādā nozīmē aktualizējies vārds «ebrejs». Vārdnīcās šis apzīmējums norādīts kā sinonīms. Līdzīgi tas traktēts ne tikai Latviešu literārās valodas vārdnīcā, bet arī ASV iznākušajā Latviešu valodas vārdnīcā, tomēr tur kā galvenais elements minēts vārda «žīdi» sinonīms «ebreji». 

Politnekorektais Blaumanis

2020.gadā Latvijas Nacionālais teātris sadarbībā ar Latvijas televīziju izveidoja miniseriālu Skroderdienas 4 olekšu distancē, par kura otrās sērijas Žīdi un bites nosaukumu un sižetu saņēma asu televīzijas satura redaktora kritiku:

«Latvijas Televīzijas sabiedriskais pasūtījums mums noteic «nodrošināt satura veidošanu, izzinot un atainojot Latvijas nemateriālo kultūras mantojumu, veicinot zināšanu pārnesi un tradīciju pratību šodienā». Skroderdienas Silmačos ir būtiska mūsu kultūras kanona sastāvdaļa, taču mūsdienu interpretācijai ir jāņem vērā mūsdienu vērtības, kuras mums kā sabiedriskajam medijam ir pienākums veicināt: demokrātiju, atbildīgumu un izcilību. 

Mēs nevaram ietekmēt to, ko Latvijas Nacionālais teātris ievieto savos pārvaldītajos kanālos. Tāpat mēs nevēlamies pārrakstīt Blaumaņa tekstu. Tajā pašā laikā mēs nevēlamies pieļaut, ka sabiedriskās televīzijas ēterā tiek aizskartas kādas noteiktas sabiedrības grupas. Diemžēl Skroderdienas Silmačos 4 olekšu distancē tiek lietota leksika, kura mūsu skatījumā nav atbilstoša 2020. gada sociālpolitiskajam kontekstam. Aicinām to novērst, lai būtu iespējams sagatavoto materiālu demonstrēt Latvijas Televīzijas ēterā.  

Pirmkārt, lūdzu pārskatīt epizodes nosaukumu. Otrkārt, lūdzu epizodē paskaidrot vēsturisko kontekstu, kāpēc Blaumaņa tekstā tiek lietots vārds «žīdi», nevis «ebreji». Mūsu skatījumā gan būtu iespējams no vārda «žīdi» lietojuma šajā epizodē izvairīties pilnībā, izņemot Ieviņas citātā. Treškārt, lūgums pēc iespējas izvairīties lietot tekstā vārdus, kuriem šodien ir negatīva konotācija, ja tas nav nepieciešams. Piemēram, nav saprotams, kāda mākslinieciskā jēga ir aizkadra tekstā lietot izteikumu «19. gs. 2. pusē žīdi ir īpaša parādība Vidzemē». Lūdzu tā vietā izmantot «19. gs. 2. pusē ebreji ir īpaša parādība Vidzemē». Ceturtkārt, lūdzu novērst nievājošus izteikumus par ebrejiem, tos pastiprinot ar stereotipiem. Proti, [Igora Šelegovska – filmas «teicēja»] uzdotais jautājums un formulējums ir neētisks (neatkarīgi no atbildes, kas tai seko): «Tie žīdi, tad, kad viņi atbrauc, – viņi tiešām grib nopelnīt, kādu apčakarēt vai viņiem vienkārši nav ko darīt?»