Attālums starp vārdu un darbību
Tēmas interpretācija no Lietuvas skatpunkta
Kad Alvis Hermanis izziņoja Jaunā Rīgas teātra noteikumus un pēc tam tos komentēja, bet es savā Facebook profilā ievietoju saiti uz tiem, komentāru lavīna pāri negāzās (patiešām neesmu influenceris). Tomēr teātra cilvēki reaģēja, un viņu izvirzītie jautājumi ir uzmanības vērti. Lūk, daži no tiem, kuri var kļūt par šā raksta tēmām:
«Vai visa šī «politkorektā» pasaule, kas uzbrūk «nepolitkorektajam» teātrim, neizskatās kā overdrāma?»
«Tā nežēlīgā EU cenzūra Hermanim netraucē strādāt operās :)»
«Uzskatu, ka mākslinieki ir gudri un atradīs veidus, kā turpināt kaitināt sabiedrību :) To labāk darīt, iestudējot izrādes, nevis rakstot manifestus.»
«Mūsu (Lietuvas – red.) diskusijas par Kasteluči izrādi vēl nav aizmirstas.»
«When you’re accustomed to privilege, equality feels like oppression» (Kad pierodi pie privilēģijām, vienlīdzība šķiet kā apspiešana.)
«Is there even a discussion about the existence of structural problems? Because they are objective facts and theatre above all should be concerned with them, instead of negating them? (Vai vismaz tiek diskutēts par strukturālām problēmām? Jo ir objektīvi fakti, un teātrim pirmām kārtām jārunā par tiem, nevis tie jānoliedz.)
It’s the same situation here with directors occupying public institutions for decades and referring to them as their own property.» (Pie mums (t. i., Bulgārijā – V.J.) ir tāda pati situācija: vadītāji gadu desmitiem okupē valsts iestādes un traktē tās kā savu īpašumu.)
Ticēt vārdiem vai darbiem
Runājot par Lietuvas teātri vai kultūras telpu, reakcijas būtībā nebija. Nebija arī pēc Konstantīna Bogomolova manifesta (to par manifestu patiesībā nevajadzētu saukt – teksta garums neatbilst žanram). Kāpēc mums vajadzētu rūpēt kaut kam, kas atrodas tālu, turklāt pat ne ES telpā? Tas mūs neskar ne fiziski, ne ekonomiski. Kad Alvis Hermanis atbrauca uz Lietuvu piedalīties savas lietuviski iztulkotās Dienasgrāmatas atvēršanas svētkos, viņam daudz tika jautāts par vienu lappusi, t. i., par viņa attieksmi pret Eimuntu Nekrošu. Bet gandrīz netika runāts par visu pārējo, ko viņš patiešām svarīgu un nozīmīgu uzrakstījis un iestudējis. Dienasgrāmata, starp citu, ir ļoti populāra, un nelielā tirāža tika izķerta nekavējoties.
Tāpēc tas, kas ārzemēs tiek publicēts par kultūras tēmu, Lietuvā plašākas diskusijas neizpelnās. Tam ir vairāki iemesli.