Skatoties ar politkorektuma brillēm

No redakcijas. Šī saruna, kurā teātra kritiķis, teātra Vanemuine dramaturgs Svens Karja (Sven Karja) dalās domās ar teātra zinātnieci, Tartu Universitātes teātra zinātnes lektori Hedi Līsu Tōmi (Hedi Liis Toome), notika, reflektējot par šā numura tēmu – politkorektums un māksla. Abu igauņu kolēģu viedoklis pārstāv aktuālo kontekstu mūsu ziemeļu kaimiņvalstī. 

Hedi Līsa Tōme

Hedi Līsa Tōme. Nesen mūsu uzmanība tika piesaistīta diviem režisoriem, kas formulēja savus manifestus, – viens no tiem ir krievu režisors Konstantīns Bogomolovs, otrs – latviešu režisors Alvis Hermanis. Abu izteikumu konteksts ir diezgan līdzīgs – viņi jūt, ka rietumu pasaule ir kļuvusi pārāk politkorekta un atšķirīgām idejām un domām vairs nav vietas. Man ir sajūta, ka viņi baidās, vai mākslu nesāks cenzēt un atsevišķu tēmu aplūkošanai kāds nerakstīs priekšrakstus. Hermaņa gadījumā konservatīvu uzskatu paušana nav pārsteigums – viņš jau 2015. gadā pārtrauca iestudējuma procesu Hamburgas Thalia teātrī, jo nepiekrita Vācijas liberālajai bēgļu politikai. Liberālo un konservatīvo uzskatu konfrontācijā pēc būtības nav nekā jauna, tomēr pēdējos gados tā izvirzījusies priekšplānā, pirmām kārtām, nonākot un esot pie varas Amerikas Savienoto Valstu iepriekšējam prezidentam Donaldam Trampam. Pandēmija šo konfrontāciju ir tikai pastiprinājusi, protams, ar sociālo mediju palīdzību. 

Vai, pēc tavām domām, Igaunijas teātris šajā konfrontācijā ieņem kādu pozīciju? Vai politkorektuma tēmas Igaunijas teātrī vispār tiek izskatītas? 

Svens Karja

Pārdomājot atslēgas vārdu «politkorektums», nonācu pie atziņas, ka runa ir par savulaik eksistējošas cenzūras modernāku izpausmi. Starpība tikai tā, ka kaut kā aizliegšanai vairs nav valstiskas sistēmas, bet tas notiek, tā sakot, pilsoniskas iniciatīvas veidā. Kā padomju laika cenzūra, tā pašreizējais politkorektums Igaunijas teātrī rezultējies piezemētā pašcenzūrā: kādēļ radīt liekas problēmas un kādu velti tracināt! Citu valstu, arī Igaunijas kaimiņvalstu pieredze šajā ziņā ir pavisam atšķirīga. Atgādināšu, ka Igaunijā gatavu iestudējumu aizliegšana padomju periodā notika tikai vienu vai divas reizes (ir arī iestudējumi, kas tika izņemti no repertuāra pēc dažām nospēlētām izrādēm), kas nav salīdzināms ar, piemēram, Krievijas pieredzi, kur Tagankas teātra izrādēm varēja būt desmitiem slēgto caurlaižu, iestudējumu «aizliegšanu» un «atļaušanu». Nerunājot par jaunākajiem notikumiem krievu teātrī, kad [Timofeja Kuļabina iestudētā] Vāgnera Tanheizera dēļ cilvēki, paužot savu viedokli, izgāja ielās. 

Arī pēdējā laika skaļākais politkorektuma gadījums Igaunijas mākslas dzīvē skar nevis teātri, bet tēlotājmākslu. 2021. gada februārī Mākslas muzejā rasu tematikai veltīto izstāžu programmas Atšķirīgais bagātina atklāšanā kuratori darbiem bija pievienojuši jaunus (politkorektus) nosaukumus ar pamatojumu, ka «vārdu «nēģeris» publiskajā telpā tiešām nevajadzētu lietot, jo ir zināms, ka lielā daļā pasaules tas skan apvainojoši». Pagājušajā gadā Igaunijā šī pati tēma uzvirmoja kontekstā ar pirms daudziem gadiem veidotu parodiju raidījumu, kur melnādaino dziedātāju parodēšanai tika grimētas melnas sejas, un vairāki raidījuma dalībnieki – popdziedātāji uzstājās ar publisku atvainošanos. Šajā kontekstā ir interesanti, ka Igaunijas teātrī pēdējos gados šī tēma ne reizi nav skarta. Tādēļ neatceros nevienu melnādainu varoni uz igauņu teātra skatuves. Protams, būtu interesanti zināt, vai kāds igauņu režisors no saviem iestudējumu plāniem ir izsvītrojis Otello vai Krusttēva Toma būdu tādēļ, ka tumšas ādas krāsas varoņa atveidošana var radīt zināmas problēmas?

Bet, ja skaidrības labad mēs mēģinātu sadalīt terminu «politkorektums» un vispirms parunātu par mūsu teātra politisko jūtīgumu? 

H.L.T. Kaut arī mums nav labēji konservatīvu teātra veidotāju vai vismaz viņu uzskati neatspoguļojas uz teātru skatuvēm, tomēr valdošajai koalīcijai, kas bija pie varas no 2019. gada marta līdz 2021. gada janvārim un kuras sastāvā bija arī populisti, neveidojās nopietna kultūras cilvēku opozīcija. Jā, protams, tas bija šoks, ka Igaunijas Konservatīvā Tautas partija (EKRE) 2019. gada Rīgikogu (parlamenta) vēlēšanās ieguva trešo rezultātu un iekļāvās koalīcijas valdībā. Notika pat protesti, kuros piedalījās arī kultūras nozares cilvēki – piemēram, skaļi savu vārdu pauda rakstniece Mārja Kangro, kuras darbi, cita starpā, tulkoti arī latviski.