Jaunā ētika?

Trīs no trīsdesmit režisoriem, kam uzdevu trīs jautājumus par politkorektumu teātrī, pieklājīgi atteicās no iespējas izteikties, bet trešdaļa tomēr atrakstīja savas atbildes. Liels paldies viņiem par atsaucību un arī to, ka šīs atbildes nebija pavirša «atrakstīšanās».

Tā kā runa ir par politkorektumu, tad izvēlējos atbildes rindot to ienākšanas secībā, neveidojot it nekādu hierarhiju – ne pēc vecuma, ne pēc dzimuma, ne pēc padarītā kvantitātes vai kvalitātes. Šo principu var uztvert ar mazu ironijas devu, bet var arī bez tās. Ieva Struka

1. Vai un kāpēc māksliniekam būtu jābūt politkorektam savā darbā?
2. Vai esi balansējis uz robežas, kad izrādei var inkriminēt politnekorektumu? 
3. Vai JRT manifestā ir kāds punkts, kam nevari pievienoties? Bet varbūt ir kāds svarīgs punkts, kurš tur nav minēts?

Laura Groza

1. Interesanti, bet es laikam nekad nelietoju jēdzienu «politkorekts» vai «politnekorekts». Vispār. Un darbā arī ne. Es parasti saku «cilvēcisks», «ietverošs», «nepazemojošs». Vai arī tieši pretēji – «pazemojošs», «aizskarošs», «izslēdzošs». Attiecīgi varu atbildēt, izmantojot sev zināmo terminoloģiju. Māksliniekam būtu jābūt nevis politkorektam, bet cilvēciskam savā darbā. Ja ar politkorektumu ir domāts kaut kas cits (un es saprotu jautājuma provocējošo iedabu), tad, manuprāt, problēma ir nevis politkorektumā vai tā trūkumā, bet zināmā uzskatu radikālismā un nespējā dzirdēt un sarunāties.
2. Lai kā man gribētos, bet uz politnekorektu izrādi man nekad nav norādīts. Man ir norādīts uz slikti uztaisītu izrādi, bet tas laikam šajā gadījumā nav viens un tas pats.
3. Alvja Hermaņa manifesta 7. punkts teorētiski izklausās īpaši atbalstāms. Bet realitātē es nezinu gandrīz nevienu cilvēku, kurš spēj apvienot ideju par to, ka viņa uzskats ir pats pareizākais, ar spēju «neatcelt» citas personas viedokli. Līdz ar to, manuprāt, šis punkts nevis atbrīvo indivīda pašnoteikšanos un brīvību, bet ievelk to jaunos viedokļu karos un bezjēdzīgas polemikas džungļos.

Regnārs Vaivars

1. Es neatbildēšu uz «vai», es atbildēšu «kāpēc». Lai neaizvainotu cilvēkus un viņi vairāk nāktu uz manu izrādi. Vai kādā citā gadījumā tieši otrādi: lai aizvainotu cilvēkus un viņi vairāk nāktu uz manu izrādi. Bet mana korektā atbilde ir – nav jābūt, ja vien jūtos spējīgs pateikt to, ko nepateiks neviens cits.
2. Esmu dzirdējis, ka esmu.
3. Atvainojiet manu nezināšanu, diemžēl neesmu lasījis.

Viesturs Roziņš

1. Šis, protams, nav viennozīmīgi atbildams jautājums. No vienas puses, māksla (tostarp teātris) ir platforma, kur atļauts viss. Turklāt tieši tāpēc māksla ir māksla, ka ar tās baudītāja/skatītāja apziņu var gan manipulēt, gan provocēt, šokēt vai šantažēt viņu, lai panāktu radītājiem vēlamo mērķi/efektu. Teātris ir spēle, un arī politnekorektas idejas paušana var būt daļa no spēles, kas ne vienmēr ir ar virsmērķi panākt, lai skatītāji šo ideju atbalstītu. Kā piemēru var minēt 2018. gadā horvātu teātra režisora Olivera Frljiča teātra izrādes Our Violence and Your Violence (Jūsu vardarbība un mūsu vardarbība) radīto rezonansi Čehijā, kad ekstrēmisti burtiski bloķēja teātra izrādes norisi kontroversiālās ainas dēļ, kurā Jēzus izvaro musulmaņu sievieti, turklāt katoļu baznīca iesūdzēja māksliniekus tiesā. Tiesa gan apsūdzību noraidīja, pamatojot ar to, ka izrāde bija mākslinieciska alegorija. Režisors Frljičs šo un citus skandālus, kas bieži seko viņa izrādēm, komentē kā tiešu realitātes atspulgu sabiedrībā, un teātra svarīgākais uzdevums esot runāt par aktuālo realitāti.

Ir būtiski saprast / nojaust, kas ir mākslas radītāju mērķis

No otras puses, ir būtiski saprast/nojaust, kas ir mākslas radītāju mērķis. Ja Alvis Hermanis kandidētu vēlēšanās un radītu homofobiskas propagandas izrādi ar mērķi iedarboties uz noteiktu vēlētāju grupu, pēc izrādes dalītu partijas reklāmas bukletiņus – varētu diskutēt par šādas izrādes klasificēšanos mākslā.

Tāpat ir sarežģīti, ja mākslas darbs pauž neētisku ideju un tu kā skatītājs nespēj «atkost» mākslas radītāja pozīciju. Kā tas bija, piemēram, tepat pie mums – [poļu režisores] Lucinas Sosnovskas izrādē Karamazovs Daugavpils teātrī, kur pati māksliniece iznāca skatītāju priekšā un izteica apgalvojumu: «Nevienam nav tiesības nosodīt cietumniekus, jo viņi ir cilvēki», ignorēdama to, ka skatītāju rindās var būt arī cietumnieku upuri. Bet arī te mēs varam diskutēt, kāpēc gan mākslinieks kā indivīds nedrīkstētu domāt arī sabiedrībā nepieņemamas idejas. Galējība, bet hipotētiski arī terorists, kurš Šekspīra Ričardu III iestudētu, naturālistiski apšaujot visu auditoriju, taču varētu būt mākslinieks – par viņa antihumāno rīcību viņam nenoliedzami pienākas sods, bet kā mākslas fakts tāpat ierakstīsies kritikās un vēstures hrestomātijās.