Ja māksla būtu tikai māksla

Režisors, kurš teātrī ienācis tāpēc, ka vēlējies rakstīt lugas, Latvijā ir reta parādība. Ja nu vienīgi latviešu teātra pirmsākumos. Tam ir saistība ar to, ka Valteram Sīlim patīk domāt un sarunāties par visvisādām sociāli un politiski sarežģītām, sasāpējušām un aktuālām tēmām, un teātris kā estētiska parādība ir jaudīgs izteiksmes līdzeklis jeb tribīne, no kuras runāt. Sarunāšanās kultūra ir Valtera Sīļa stiprā puse, pat ja pirmajos darba gados «iekšā» bija daudz vairāk, nekā izdevās izteikt vārdos, jo viņš ir viens no retajiem cilvēkiem, ar kuru palikt pretējās pozīcijās par kādu jautājumu nesagādā problēmas. Viņš «neatceļ», izmantojot šosezon modē nākušo leksiku, bet mēģina izskaidrot, pārliecināt, ieklausās pretargumentos. Reizēm maina savas, reizēm sarunu biedra domas, bet visādā ziņā nepārvērš diskusiju neauglīgā kašķī. Galu galā pasaule ir tieši tik krāsaina, lai atrastu citu sarunas tematu.

Kāda jēga ir mākslinieku manifestiem? 
Man nav sava manifesta, jo to, ko es paziņotu, es apšaubītu nākamajā dienā, bet domāju, ka katram māksliniekam ir tiesības uz manifestiem. Arī man noteikti ir kādi principi, pie kuriem gribu pieturēties – kā es izvēlos lugas, kā izvēlos, par ko runāt. Dažreiz atkāpies un pats saproti, kam ir jāmainās tavā iekšējā manifestā, tāpēc tā ir plūstoša lieta.

Tāds kā iekšējais pulkstenis?
Vismaz man. Tieši kovidlaikā man bija pārdomas par noteikumiem, ar ko es iesāku savu profesionālo ceļu. Piemēram, ka aicinu horeogrāfu tikai tad, kad precīzi zinu viņa uzdevumu šai izrādē un to, ka tur būs telpa, kur organiski iederēties citas profesijas cilvēkam, kur būs viņa kompetences zona. Un tas ir tikai viens no mana iekšējā manifesta noteikumiem, kas tapa studiju laikā, skatoties izrādes.

Vai nav dabiski, ka šie principi mainās?
Tie arī mainās. Bet ir daži principi, kas nemainās. Ja man nepatīk lugā viens teikums, es to lugu neiestudēšu. Jo, ja es taisu lugu, tad atbildu par katru teikumu. Es nevaru vienkārši izgriezt teikumu un izlikties, ka autors to nav tur paredzējis. Un tad iestudējot zinu – man te viss patīk. Protams, es sevi ierobežoju tajā, ko daru. Bet dažreiz kaut kādi ierobežojumi ir derīgi. Vai vienmēr simtprocentīgi esmu ievērojis šo principu? (Īsa pauze.) Skatoties manas pēdējās izrādes, droši vien var likties, ka tādu principu vairs nav. Tomēr es tos mēģinu noturēt.

Cik no tā, ko tu ieceri, nolasa kāds vēl bez tevis?
Tā ir mana atbildība pret sevi. Tas ir orientieris darba procesā. Tam, ko tu uzskati par labu. Un arī tad, kad skaties citu cilvēku darbus. Ja redzu, ka citi režisori nerisina šādus jautājumus, es varu palikt dusmīgs – kāpēc tu tā? Tāpat ir principi, kas parādījušies ar laiku un pirms tam nelikās nozīmīgi. Bet nu es aizgāju no politiskiem manifestiem uz mākslinieciskiem manifestiem, kas man šķiet interesantāka lieta. Arī politiskie ir par savas patiesības noturēšanu.

Kā tev liekas, kāpēc tieši šosezon parādījās manifesti? Vai tas saistīts ar problēmām sabiedrībā vai ar pandēmiju, kuras dēļ slēgti teātri un tu vairs nesaproti, kāda būs tava vieta pēc pandēmijas, vai tā nemainīsies?
Manuprāt, tam ir psiholoģiski liela saikne ar pandēmiju. Es nepārzinu [Konstantīna] Bogomolova situāciju. Bet lielā Maskavas teātrī runāt par to, ka tur būs vārda brīvība, ir vairāk nekā smieklīgi. Tas būtībā nozīmē liet ūdeni uz propagandas mašīnas dzirnavām un teikt – es domāju tieši tāpat kā šī valsts. Pievērs uzmanību, tur teikts, ka rietumu kultūras vērtības ir īstās vārda brīvības ierobežotājas, bet ne vārda nav par to, ka Navaļniju indē, ka cilvēkus, kas protestē, liek cietumā, ka arestē pat tos, kas tikai gājuši garām protestam. Nē, tas viss patīk. Bet tas, ka viņam norādīs, ko viņš nedrīkst teikt par sievietēm vai kādu sabiedrības grupu... Tāpēc Bogomolova gadījums man liek domāt, ka notiek tieši tas pats, kas padomju laikā – nav jau aizliegto grāmatu, bet tevi var ielikt lēģerī par aizliegtās literatūras glabāšanu. Tāpēc es ļoti cienu to darbu, ko Krievijā dara mākslinieki, kam ir ļoti ierobežoti apstākļi un bīstamība zaudēt darbu. Mēs uzzinām par slaveniem gadījumiem, kāds ir Kirils Serebreņņikovs, bet ir daudzi ne tik populāri cilvēki, kam ir bijušas tādas pašas sekas. Tā, lūk, ir reāla vārda brīvības ierobežošana. 

Visvairāk konfliktu šodien rada feisbuks, kura algoritms diemžēl nostrādā pret mums ļauni un rada viltus realitātes

Un tad ir jautājums par «atcelšanas kultūru». Dažreiz, ja paužu pretargumentu, tas tiek uztverts kā otra viedokļa iznīcināšana. Bet tas ir tieši pretējais vārda brīvībai – man ir tiesības iebilst tavai politiskajai pārliecībai, jo, ja es neiebildīšu, tad neticu savai politiskai pārliecībai. Ja neteikšu, ka domāju savādāk. Es to daru, taisot izrādes. Es tiešām maz rakstu, un man ir bail no intervijām, jo patīk divus mēnešus pārdomāt, ko tieši gribu pateikt. Tāpēc es to daru ar izrādes starpniecību. Un tikpat to dažreiz pārprot vai pārinterpretē. It sevišķi tajos darbos, kur esmu politiski ass, un tad ir jāmeklē, kur esmu kļūdījies.

Proti, kāpēc neuztvēra?
Jā, tāda pieredze man ir – kad kritizē par to, ko neesi domājis. Un tad ir jāmeklē, vai esi nepareizi to pateicis, ja reiz varēja pārprast, vai arī uztvērējs ir ļoti gribējis ieraudzīt, ka kļūdos. Man liekas interesantas sarunas, kuras man liek meklēt kļūdas pašam savos uzskatos. Tāpat kā tās kustības, kas beidzot pasaka: re, kur es esmu, un vai tas kaut kā ierobežo pārējo lielo grupu tiesības?