Alvis Hermanis: «Mūsu teātrī ir atļauts ne tikai neslēpt un nekaunēties, bet arī nebaidīties runāt un atklāti strīdēties» Foto – Aivars Liepiņš, Dienas mediji

Autentisks žests vai postmoderna parodija

(Ne)politkorekts manifests – 2021

Londonā 2008. gadā notiek manifestu lasīšanas maratons, ko rīko Serpentīna galerija. Tajā viens no pazīstamākajiem kuratoriem Hanss Ulrihs Obrists paziņo, ka manifests ir atkal nozīmīgs «poētisko un politisko nodomu dokuments». Tas vedina domāt par manifestu ne tikai kā par postmodernu parodiju, bet kā autentisku žestu. Maratons ir fiksēts videoformātā un katram pieejams vietnē youtube.com. To ir vērts noskatīties, jo reālais un nodomātais arī te nonāk (ne)gaidītā kontrastā. Pirmām kārtām, maratonā piedalās ne pārlieku liels dalībnieku skaits, iespējams, tikpat, cik bija dadaistu Cīrihes kafejnīcā 1916. gadā, tikai tur tie bija saspiesti telpā, te izkliedēti svaigā gaisā Haidparka Runātāju stūrī. Toties videokamera, kas filmējusi manifestu lasītājus, ir nofiksējusi arī norises tūlīt aiz tribīnes. Tur atsevišķi garāmgājēji iet, apstājas, pavēro notiekošo un turpina ceļu.

Hermaņa manifests netika sagaidīts tikai un vienīgi ar urravām. Notika pretējais, proti, šķelšanās

Visneiedomājamākā brīdī riksī aizskrien sporta komanda sarkanos krekliņos. Pēc brīža viņi vēlreiz uzrodas kadrā, ar mugurām pret manifestu maratona dalībniekiem (tātad arī mums, kas to skatās) viņi veic vēdera preses vingrinājumus, un, skanot kādam visnotaļ izteiksmīgam teikumam par mākslas jēgu un tās nākotni, uz augšu paceļas sportistu pēcpuses un uz mirkli sastingst. Autentiskais žests tomēr ir saticies ar postmodernu parodiju. Kādas ir to attiecības šodien, pēc 13 gadiem?

Hermanis un konteksts

Dīvaini, taču Alvja Hermaņa manifests parādījās feisbukā, vietnē, kas atklāti darbojas ar algoritmu aprēķiniem konkrētu viedokļu izslēgšanai vai popularizēšanai. 

  1. Mūsu teātrī ir atļauta runas brīvība bez jebkādiem ierobežojumiem.
  2. Mūsu teātris un politkorektums nav savienojami. Jo teātra uzmanības objekts ir cilvēka pētniecība visās viņa izpausmēs. Ja mēs pieļausim parādīties tikai glītajai un kārtīgajai cilvēka dabas pusei, mēs nekad neuzzināsim itin neko par cilvēka noslēpumiem un bezdibeņiem, – kas ir tieši tas, kas mūs šai darbā un dzīvē interesē. Jo pārējais – ir vienkārši garlaicīgi un nav arī patiesība. Ja teātrī ienāk politkorektums, tad teātris ir jāslēdz ciet un mums visiem ir jāiet mājās. 
  3. Mūsu teātrī ir atļauts jokot par visu un bez jebkādiem ierobežojumiem.. Ir atļauts stāstīt aizskarošas anekdotes bez jebkādiem ierobežojumiem. Ja cilvēks strādā teātrī vai nāk uz teātri kā skatītājs – viņam ir jāmācās pašam tikt galā ar situāciju, kurā kāds viņu ir vārdiski aizskāris vai aizvainojis viņa jūtas. Jo tā ir tikai viņa paša uztveres problēma un ne savādāk. Tas pieder pie dzīves un tas ir normāli – dzīvot starp citiem cilvēkiem, kuri neesi tu.  Ja cilvēks ar šo netiek galā un ir pārāk vārīgs – ļoti rekomendējam izvairīties no teātra apmeklējuma.
  4. Mūsu teātrī ir atļauts flirtēt un uzsākt romānus gan starp aktieriem, gan starp skatītājiem, gan visas citās kombinācijās.
  5. Mūsu teātrī ir atļauts strādāt cilvēkiem ar visdažādākajiem politiskajiem uzskatiem. Jo dažādāki – jo labāk un interesantāk.
  6. Mūsu teātrī ir atļauts ne tikai neslēpt un nekaunēties, bet arī nebaidīties runāt un atklāti strīdēties par saviem politiskajiem uzskatiem. 
  7. Mūsu teātrī katram ir atļauts ticēt, ka viņa uzskati ir paši pareizākie. 

Lai cik neapstrīdami un mākslai nepieciešami nebūtu tajā iekļautie septiņi punkti jeb baušļi, zem kuriem, šķiet, būtu vajadzējis skaļi un publiski parakstīties it visiem Latvijā praktizējošiem režisoriem un citu mākslas veidu pārstāvjiem, lai cik tie būtu pašsaprotami tieši šeit un tagad – brīvā un demokrātiskā Latvijas Republikā Tā Kunga 2021. gadā, Hermaņa manifests netika sagaidīts tikai un vienīgi ar urravām.

Starp JRT teoriju un praksi, apzināti vai nejauši, bet ir izveidojusies nesakritība

Žurnāli