Politkorektums un manifesti

Tēma par politkorektumu mākslā brieda gadu. Kā visam, kam sakars ar mākslu vai tās analīzi, tajā grūti novilkt robežu starp subjektīvo nepieciešamību paust viedokli un objektīvo nepieciešamību analizēt situāciju. 

Tēma sakņojas vairāk nekā stundu garā sarunā 2020. gada jūnijā ar Latvijas televīzijas satura redaktoru Andri Saulīti par to, ka Blaumaņa Skroderdienās Silmačos izmantotais apzīmējums ebreju nācijai «žīdi» ir aizliedzams arī tad, ja runājam par Skroderdienām un 19. gadsimtu. Tēma sazarojās, kustības Black Lives Matter nemieru laikā gāžoties koloniālisma pionieru pieminekļiem, lai kāda būtu to mākslinieciskā vērtība (un tāda taču tā mēdz būt), un parādoties kvotām, kādās proporcijās mākslas institūcijās, projektos, nominācijās jābūt dzimumu un rasu pārstāvjiem. Līdz visbeidzot tā uzziedēja, kad pandēmijas laikā parādījās jauns jēdziens – «atcelšanas kultūra». Turklāt «atcelt» izrādījās iespējams visu – sākot ar tiem, kas nepiekrīt epidemiologu prasībām, un beidzot ar tiem, kuri piekrīt, sākot ar tiem, kuri uzskata, ka māksliniekam jābūt politkorektam, un beidzot ar tiem, kas domā pretēji. Tas aizdomīgi atgādināja aizcirstas durvis un kategorisku izvēli nesarunāties. No vienas puses, kategoriskums ir tikai viena no intonācijām cilvēkam pieejamā spektrā, no otras – sarunājoties kategoriskā un aizvainotā tonī, ir grūti sadzirdēt pretējo viedokli.

Tēmas nepieciešamībai augļi ienācās šā gada sākumā. Bija piedzīvots 6. janvāra iebrukums Kapitolijā tālajās ASV. Bet šeit Alvis Hermanis, kurš ne tik senā aptaujā intelektuālās domas portālā satori.lv atzīts par viedokļa līderi Latvijā, bija iznācis publiskajā telpā ar Jaunā Rīgas teātra manifestu un, pārstāvot savas trupas aktieru viedokli, vērsies pret politkorektumu mākslā un radošās brīvības ierobežošanu. Un šis nav vienīgais pēdējā laikā tapušais manifests.

Var teikt, ka manifests kā žanrs kļūst nozīmīgs. Par spīti tam, ka ikviens ieraksts sociālajos tīklos arī var tikt uztverts vai pasniegts kā minimanifests. Ar pēkšņo aktualizāciju lieliski sasaucas nupat maijā apgādā Neputns izdotā 20. gadsimta mākslas manifestu izlase, kurā apkopoti gandrīz 100 opusu, kas reiz runājuši par indivīdam, grupām vai paaudzēm nozīmīgām estētiskām un arī ētiskām lietām. Grāmatu ievada filozofa, literatūrzinātnieka un dzejnieka Arta Ostupa eseja, kas ļauj uz manifestu «kultūru» palūkoties arī vēsturiskā kontekstā. Jau pašos pamatos ir skaidrs, ka manifests kā «forma» ar politkorektumu kā «saturu» var satikties tikai antagoniskās kombinācijās. Ja tie ir saskaņā, tad, visticamāk, tā ir angažēta māksla konkrētas politiskās sistēmas ideoloģijas ietvaros. Ja tie ir pretrunā, tad droši vien runa ir par marginālu mākslinieku grupu, kuru darba «noņēmējs» nav oficiāla, ar valsts vai pašvaldības finansēm saistīta institūcija, un arī atalgojuma devējs nav oficiāla institūcija. 

Tomēr par politkorektumu šobrīd runā vienlīdz skaļi gan nedemokrātisku, gan demokrātisku valstu mākslinieki, kuri pārstāv savu nozari augstākajā profesionālajā līgā. Tāpēc šķiet interesanti saprast, ko mēs katrs uzskatām par politkorektumu un vārda brīvību un vai vēlme paust savu viedokli manifesta formā dažādiem māksliniekiem ir vienādi motivēta.