Vīns ar kritiķiem

No redakcijas. Ideja intervēt žurnālam Dž. Dž. Džilindžeru radās vasaras sakumā. Dailes teātra mākslinieciskais vadītājs tai piekrita, bet vēlāk iniciēja sarunu ar četriem kritiķiem. Saruna notika augustā, kad nevienam vēl nav nebija ne jausmas, ka 25. septembrī aktieri savā kopsapulcē apspriedīs 20. septembra raidījumā Kultūršoks izskanējušo jautājumu, vai Dailes teātris nav nonācis mākslinieciskā krīzē, izteiks neuzticību Dž. Dž. Džilindžeram, un teātra direktors pieņems viņa atlūgumu. 

Teātra un kritikas attiecības vienmēr ir bijušas delikātas, nedaudz saspīlētas un pārpārēm emocionālas. Lai izrunātu vairākus sasāpējušus jautājumus un noskaidrotu iespējamās neskaidrības, Dailes teātra mākslinieciskais vadītājs Dž. Dž. Džilindžers šā gada augustā aicināja uz sarunu četrus teātra kritiķus.

Dž. Dž. Džilindžers. Šī tikšanās notiek pēc manas iniciatīvas, lai izrunātu dažādus jūsu pārmetumus vai, iespējams, neizpratni. Es nolieku malā savas ambīcijas nerunāt ar presi, jo pārstāvu Dailes teātri. Es varētu tā arī turpināt. Piecus gadus es ar jums karoju, mēģināju apstrīdēt jūsu viedokļus publiskā telpā, četrus gadus, teiksim tā, ignorēju, jums palika vieglāk dzīvot. Bet ne interesantāk. Tāpēc šo jautājumu ir sakrājies ļoti daudz, un es gribu tomēr ar jums runāt, es meklēju kaut kādus saskarsmes punktus. Un gribu arī daudz ko izskaidrot, kas, man šķiet, jums nav līdz galam skaidrs, – kāpēc mēs rīkojamies tā vai citādi. Kur teātris šobrīd atrodas, kādā situācijā? Tā kā es deviņus gadus esmu Dailes teātra mākslinieciskais vadītājs, visi šie jautājumi attiecas uz mani. Manā skatījumā ir četri punkti, par ko jārunā, – jūs varat papildināt. Pirmkārt, es gribētu jums izstāstīt, kādi ir Latvijas spēles noteikumi, pēc kāda principa darbojas teātris. Brīžiem ir tāda sajūta, ka jūs it kā zināt, it kā ne, un tāpēc sākas dažādi pārpratumi.

Silvija Radzobe. Es nepiekrītu tam, ka nezinu, kā Latvijā darbojas teātris, bet labprāt uzklausu tavu viedokli.

Dž.Dž.Dž. Jā, bet daži jūsu apgalvojumi tomēr reizēm tiek izsacīti, it kā ignorējot šos spēles noteikumus. Otrais – es gribētu sīkāt parunāt par vairākām jūsu pretenzijām. Jo ir ļoti daudz vispārinājumu un neracionālu apgalvojumu tiražēšanas.

S.R. Šie jau ir divi apvainojumi – nesaprot, tiražē, neanalizē. Ja otrais jautājums tiks raksturots ar piemēriem no tavas puses, tad saruna var turpināties. Ja nē, tad ne.

Dž.Dž.Dž. Es teicu – mūsuprāt, iespējams, neizprot mūsu situāciju. Trešais – es gribētu saprast jūsu pārdomas par kritiķu cehu un uzdot jautājumus. Un ceturtais – kā mēs redzam nākotni, kādi ir mērķi jums, kādi – mums, kurp tas viss virzās.

S.R. Labi.

Dž.Dž.Dž. Tātad par spēles noteikumiem, kuros mums neizbēgami ir jāeksistē. Valsts dotācija mums ir 1,9 miljoni, kas no mūsu budžeta sastāda 41 procentu. Tātad 59 procentus mums ir jānopelna, lai mēs varētu funkcionēt un iestudēt jaunas izrādes.

Normunds Akots. Tā ir obligāta prasība – nopelnīt?

Dž.Dž.Dž. Citādi mēs vienkārši bankrotējam. Tad mēs nevaram iestudēt jaunas izrādes, mēs nevaram samaksāt algas, un viss izbeidzas. Tādi ir spēles noteikumi.

N.A. Kāda ir ierēdņu prasība? Spēles noteikumi vienmēr ir stiepjami.

Dž.Dž.Dž. Ja mēs nevaram iestudēt jaunas izrādes, mēs nevaram nopelnīt, mēs nevaram samaksāt cilvēkiem algas, mums nav resursu jaunu izrāžu iestudēšanai. Mēs apstājamies. Tālāk funkcionēt nav iespējams.

N.A. Ar izrāžu budžetiem var manipulēt.

Tiklīdz gribi komēdiju pataisīt drusku gudrāku, labāk to netaisīt vispār

Dž.Dž.Dž. Mēs arī manipulējam. Dailes teātrī strādā 230 cilvēki, šo skaitu vairs nav iespējams samazināt. Aktieri ir tikai 41. Biļetes tiek dotētas no valsts. Dailes teātrim tie ir 9,8 eiro, ko valsts piemaksā par biļetes cenu. Salīdzinājumam – Nacionālajam teātrim 13 eiro, JRT 17 eiro. Jau ir atšķirīgi spēles noteikumi. Nacionālajam teātrim gan arī ir 41 procents valsts dotācijas, pārējiem teātriem – nesalīdzināmi augstāks. Reģionos tas ir dabiski. Vidējā biļešu cena mums ir 12,5 eiro. Pieņemsim, ja teātris teorētiski vispār nedarbotos, vidējā alga visiem šiem 230 cilvēkiem būtu 558 eiro uz papīra. Nacionālajā teātrī būtu 713 eiro, JRT – 1277 eiro. Varbūt muļķīgi, ka es sāku runāt par naudu, bet realitāte sastāv no naudas. Skatītāju skaits pagājušajā sezonā mums ir 194 tūkstoši, Nacionālajam par 22 tūkstošiem mazāk, JRT – par 109 tūkstošiem mazāk. Tālāk – kā tiek sastādīts repertuārs. Repertuāra padomē ir deviņi cilvēki, trešā daļa no tiem ir aktieri. Sistēma ir ļoti demokrātiska, es viens pats nesastādu repertuāru.

N.A. Māksla jau nerodas demokrātiski.

Dž.Dž.Dž. Māksla nē. Tāpēc vienai izrādei nav vairāki režisori. Bet repertuārs ir vairāku cilvēku kopdarbs. Un ir pat bijuši gadījumi, kad mans piedāvājums neiziet cauri un es nevaru pārliecināt par savu redzējumu, jo repertuāra padome nolemj, ka tas nebūs interesanti teātrim.

N.A. Vai skatītājam?

Dž.Dž.Dž. Kas ir viens un tas pats. 

N.A. Nez vai.

Dž.Dž.Dž. Vai jūs redzat teātri bez skatītājiem?

N.A. Nē. Bet interesēs atšķirības redzam. To, ko skatītājs grib redzēt, un to, ko piedāvājat jūs. Tur ir zināma atšķirība. Nu, ne jau visu laiku.

Dž.Dž.Dž. Vai dramatiskajam teātrim, kas dzīvo no nodokļu maksātāju naudas, pārtiek no skatītāju balsošanas ar biļetēm, nevajadzētu domāt par skatītāju interesēm?

N.A. Taisni tāpēc. Tātad deviņi cilvēki nosaka, kādas ir skatītāju intereses...

Dž.Dž.Dž. Jā, balstoties gadiem ilgā pieredzē, redzot, kā šīs lietas attīstās. Pamatsastāvs ir direktors Andris Vītols, mākslinieciskais vadītājs – es, literārā padomniece Evita Mamaja, mārketinga direktors Marko Rass, trīs aktieri – Artūrs Skrastiņš, Ieva Segliņa un Juris Bartkevičs, mākslinieciskās vadības asistente Līvija Dūmiņa un muzikālās daļas vadītājs Juris Vaivods. Starp šiem trim diktātiem – ministrijas diktētie spēles noteikumi, skatītāji un tas, ko viņi grib redzēt, un jūsu pretenzijas – tāda ir reālā situācija, kurā mums jādzīvo. Tad, kad šie spēles noteikumi tiek pamainīti vai tiek mēģināts to darīt, kā tas notika Valmierā, kā jūs redzat, tas beidzas ar finansiālu bedri un totālu neapmierinātību teātra darbinieku vidū. Un, ja to neapstādinātu, arī ar bankrotu. Es nesaku, ka tie ir ideāli spēles noteikumi. Padomju laikā neatkarīgi no skatītāju daudzuma izrādes varēja iestudēt, cik ilgi grib. Visa nauda, kas ienāca no biļetēm, aizgāja ministrijai. Runājot par neatkarīgajiem teātriem – nespēlējam šīs spēles; neatkarīgu teātru nav, tie tiek dotēti no Valsts kultūrkapitāla fonda, principā tā ir pastāvīga dotācija. Neatkarīgam teātrim būtu jābūt ar savu neatkarīgu, privātu finansējumu, un tad mēs spēlējamies kā gribam. Tas ir arī jautājums par komercializēšanos, ko jūs bieži pārmetat teātriem – tiklīdz pārdod vienu biļeti, tā jau ir komercija. Ja mēs komercializētos, mēs neiestudētu sešus klasikas darbus pēc kārtas.

N.A. Klasika arī var būt komercija.

Dž.Dž.Dž. Jā, bet ja mēs būtu orientēti uz komercializēšanos, mēs to nedarītu. Un rezultāts ir kāds?

N.A. Nekāds.

Dž.Dž.Dž. Rezultāts ir tāds, ka šī jūsu necienītā Lielā zāle ir Latvijā visvairāk apmeklētā.

N.A. Vai tad jums nav iespēju piesaistīt privātu kapitālu?

Mani satrauc tas, ka tiek citēti atsevišķi teikumi no recenzijām, mēģinot norādīt, ka mēs ietekmējam Dailes teātra finansiālo pusi

Dž.Dž.Dž. Ir. Bet vai tu zini daudzus tādus, kas ir gatavi atnest naudu? Dažreiz izdodas. Taču uz kopējā budžeta fona tas ir ļoti maz. Arī mums kādu laiku izdevās, kad Olainfarm vadīja Valērijs Maligins. Tās parasti ir personiskas attiecības, kas to veicina. Kino jomā šie spēles noteikumi ir pilnīgi savādāki. Režisori var brīvi «andergroundēties», nerēķinoties ar publikas interesēm. Tiek iztērēts miljons vai pat divi, un ir 10 tūkstoši skatītāju. Mēs sastādām repertuāru, rēķinoties ar skatītāju interesēm. Mūsu interesēs ir, lai būtu pēc iespējas plašāka skatītāju auditorija. Būtu jocīgi, ja mēs domātu par skatītāju auditorijas samazināšanu. Jo tā ir lielāka, jo mums vairāk iespēju izveidot kādu finansiālu «buferi» un atļauties kaut ko riskēt. Tātad, kā jums šķiet, vai ir iespējami kādi citi spēles nosacījumi? Es gribu dzirdēt jūsu pārdomas.

N.A. Es nezinu, neesmu par to domājis. Tas maz skar kritiku. Tā ir teātra praktiskā puse.

Dž.Dž.Dž. Bet tu apgalvo, ka mēs ejam skatītāju auditorijas paplašināšanas virzienā – ar negatīvu zīmi. Tas izskan kā pārmetums. Tātad skar gan.

N.A. Kad es tā esmu teicis?

Dž.Dž.Dž. Citēju: «Krāšņi raibais repertuāra piedāvājums atkal veidots tā, lai izrādes piesaistītu iespējami plašāku auditoriju un pielāgotos visām gaumes gradācijām.» (Latvijas Avīze, 21.08.2019.)

Atis Rozentāls. Tas jau nav negatīvi. Tas ir situācijas fiksējums. Ņemot vērā to, ka jums ir šī tūkstošvietīgā zāle, es vienmēr ar to rēķinos. Bet šinī gadījumā tas, kas šajā zālē tiek rādīts, tas repertuārs, ko mēs redzējām pagājušajā sezonā, nemaz nav tik ļoti... tur nav piecas gultā lecamās komēdijas, nekādā gadījumā. Jautājums ir cits – kāda ir realizācija šīm izrādēm? Tur mums varbūt rodas atšķirības viedoklī. Jūs domājat, ka ir labāk, nekā mēs domājam. Tajā, kas tiek rādīts Lielajā zālē, es saskatu jūsu personisku interesi par to, lai šis repertuārs būtu daudzveidīgs. Bet, saprotot, ka repertuārā ir jāiekļauj komēdija, man rodas jautājums, kāpēc pēdējā laikā tas ir tieši Kūnijs? Kāpēc jūs neliekat kaut ko citu? Tāpēc, ka uz to nāks, tu to zini. Es nepiekrītu, ka mēs neņemam vērā Dailes teātra situāciju. Bet es esmu vairākas reizes publiski izteicies, ka Dailes teātris ir fabrika, un es pie tā palieku. 

S.R. Par komēdijām. Personīgi man labas komēdijas iestudējums liekas grūtāk sasniedzams nekā labas drāmas iestudējums. Piemēram, jūsu komēdija Ļaujiet izšaut, kur spēlēja Jurijs Djakonovs. Es vēl tagad atceros krampjus no smiekliem, cik tas bija asprātīgi. Katra labi iestudēta komēdija cilvēkus stimulē, pacilā, rada dzīvesprieku. Es domāju, ka, piemēram, Linda Vista JRT aizgājušajā sezonā tīri mākslinieciski un arī tonusa devēja ziņā ir pati labākā izrāde. Linda Vista netika pat nominēta, kas, es uzskatu, notika tāpēc, ka tā ir komēdija. Kritiķu aprindās dažkārt ir aizspriedumi pret komēdiju žanru. Labāk nominē, piemēram, trešās šķiras izrādi Kalpones Dailes teātrī nekā Lindu Vistu JRT. 

Kas attiecas uz to, ka teātrim ir jāpelna, diemžēl tāda ir skarbā realitāte. Tajā pašā laikā es domāju, ka katra no jūsu trim teātra zālēm varētu nākt ar atšķirīgu piedāvājumu. Lielajā zālē varētu būt komēdijas, mūzikli, bērnu izrādes, bet Mazajā un Kamerzālē varētu būt kas negaidītāks, novatorisks, aizraujošs, pārsteidzošs. Pēdējos gados mazajās zālēs divi tādi uzvedumi, manuprāt, ir. Melna vārna baltā krāsā, kur pati luga ir tīri konjunktūristiska, bet iestudējums ļoti cienījams, Brutāls un Dēls. Bet īpaši Kamerzālē ir parādījušies vairāki tādi iestudējumi, kur nevar saprast, par ko tas ir un kas tas ir. Piemēram, Gruzdova izrāde Smilšu cilvēciņi. Mazie placdarmi ļautu arī pie apstiprināta un sabalansēta repertuāra sekot aktualitātēm. Kaut vai aizgājušā gadā atkal jāpiemin kā pozitīvais piemērs JRT, kurš iestudēja Vēstures izpētes komisiju. Nepiekrītu mākslinieciski ideoloģiskajiem secinājumiem šajā izrādē, bet pats fakts, ka teātris pieķērās šādai lietai un spēj kopā ar saviem patiesi radošiem aktieriem radīt šādu izrādi, tas ir apbrīnojami, tas ir lieliski, un es varētu gribēt un gaidīt arī jūsu teātrī kaut ko tādu.

Dž.Dž.Dž. Ieva?

Ieva Rodiņa. Vai oriģinālais jautājums bija par teātra finansiālo pusi un kā mēs varam to ietekmēt?

Dž.Dž.Dž. Par spēles nosacījumiem un kas, jūsuprāt, ir nepareizi.

I.R. Es principā negribētu lietot vārdu «pareizi» un «nepareizi», tāpēc ka teātris, lai no kuras puses mēs skatāmies, ir radoša māksla. Teātra kritika nav tikai kritizēšana, tas ir radošs process tāpat kā izrāžu radīšana. Šajā gadījumā mani nedaudz satrauc tas, ka tiek citēti atsevišķi teikumi no recenzijām, mēģinot norādīt, ka mēs ietekmējam Dailes teātra finansiālo pusi. Kritika, protams, ietekmē teātri, tā organizatorisko darbu, bet ne tādā līmenī. Ļoti būtisks ir jautājums: vai kritiķa funkcija ir apkalpot teātri vai rakstīt to, ko viņš domā, ņemot vērā visas savas zināšanas, pieredzi, kontekstu gan Latvijas, gan ārvalstu teātra mērogā. Es domāju, ka kritiķa uzdevums nekādā ziņā nav konfliktā ar teātra organizatorisko procesu. Tāpēc es īsti nevaru atbildēt uz jautājumu par to, kā mēs varam palīdzēt.

A.R. Es neatceros pēdējā laikā tādu gadījumu, ka mēs būtu kritizējuši tieši repertuāra politiku. Izņemot atsevišķus gadījumus, kā Silvija teica, kad, redzot galarezultātu, ir jāuzdod jautājums – kāpēc jūs to ielikāt repertuārā? Bija, piemēram, izrāde Uzvarēt var tikai viens, no kuras Silvija pat izgāja laukā... Vācu režisors, kas arī it kā pretendēja uz kaut kādu avangardu un meklējumu ceļu, bet šis meklējumu ceļš jau iezīmēja strupceļu. Nebija īsti saprotams, ko tas sasniedz. Repertuāra plānošanā ir gadījumi, kā, piemēram, tagad Krievu teātrī, tur diezgan klaji deklarē – šitā izrāde mums būs latviešiem, šitā vietējiem tradicionālajiem skatītājiem, šitā būs kritikai. Piemēram, Mumu mēs rādīsim festivālos, un tā mums nesīs nominācijas, Grāfs Monte Kristo nesīs kasi. Diezgan pragmatiski saliek visu pa plauktiem. Jārēķinās ar plašu spektru, tāpēc vienu mēs taisām kasei, vienu – kā savulaik Krodera bēdīgi slavenais teiciens, ko pēc tam kritika viņam desmit gadus nepiedeva, – «lai jau tantes paraud». Ir sajūta, ka arī Dailes teātrī ir izrādes, kas ir uztaisītas, «lai jau tantes paraud». Piemēram, Alvas sieviete. Reizēm šis pragmatiskais dalījums ir saprotams, bet tas nenozīmē, ka mums par to ir jāpriecājas. Mans profesionālais kretīnisms prasa norādīt, ja izrādē tas, ka skatītāji beigās ceļas kājās, ir panākts ar pilnīgi arhaiskiem līdzekļiem. Mani kaitina tas, cik diletantiski reizi no reizes Rēzija [Kalniņa] štancē izrādes. Tas ir sliktāk nekā amatierteātrī.

Vai tad kāds kritiķis ir uztraucies par labi iestudētu Kūniju?

I.R. Manuprāt, kritiķiem nav nekādu aizspriedumu pret kādu konkrētu žanru vai autoru, ja tā ir kvalitatīva dramaturģija. Kritiķi mācās un apgūst teātra vēsturi, teoriju, lai varētu attiecīgi analizēt izrādes. Tas, ko kritika parasti vērtē, ir atbilstība žanram, režisora ieceres realizācija. 

S.R. Tomēr jautājums – kāpēc vienā sezonā Lielajā zālē ir divu filmu sižeti? Un kāpēc ir Santa Krusa? Vai tiešām ir paredzēta – un ja ir, tad tas ir ģeniāli – absolūti jauna interpretācija? Viena jauna izgāzās Nacionālajā teātrī pirms gadiem desmit. Vēl divas ir bijušas – pirmā tiešām ģeniāla, otrā – apspriežama.

Dž.Dž.Dž. Par to, ko teica Atis, fabrika un ražošana. Mēs gadu gaitā esam samazinājuši skaitu no 17 – 18 izrādēm sezonā uz 14. Tas ir neizbēgami: skatītāju daudzums, kurus interesē teātris, ir vairāk vai mazāk konstants. Tāpēc mums visu laiku ir jādod jauns produkts, citādi mēs šos cilvēkus pazaudējam. Mums ir jātur repertuārā 12 – 13 izrādes Lielajā zālē. Pieci jauni iestudējumi sezonā ir optimālais daudzums, plus katru otro sezonu mēs atļaujamies bērnu izrādi kā sesto. Abonementu skaits šajā sezonā ir pieaudzis par astoņiem procentiem, tātad skatītāju interese palielinās. Mazāk nevar ražot.

Ja runājam par situāciju komēdijām, man ir skaitļi par pēdējiem astoņiem, deviņiem gadiem, no 50 izrādēm pirmajā piecniekā apmeklējuma ziņā ir trīs situāciju komēdijas, un tas ir Kūnijs. Silvija teica, ka Vebēra Ļaujiet izšaut! viņai patika, bet mēs to varējām rādīt divus gadus. Kamēr Kūnijs iet astoņus gadus. Tiklīdz gribi komēdiju pataisīt drusku gudrāku, labāk to netaisīt vispār – mēs šo repertuāra vienību pazaudējam mākslai un arī naudu nenopelnām. Es saprotu, ka tie joki nav īpaši gudri, es piekrītu. Bet arī daudzi intelektuāli cilvēki grib pasmieties, grib šo izklaidi.

S.R. Vai tad kāds kritiķis ir uztraucies par labi iestudētu Kūniju?

A.R. Par Ja mana sieva uzzinās, manuprāt, nebija nevienas sliktas recenzijas. Visiem patika, un patika viena iemesla dēļ – viņi paši baigi forši kaifoja par to. Es vienkārši kliegdams skatījos, kā spēlē Andris Bērziņš. Varēja just, ka viņš no tā gūst kaifu. Tai pašā laikā ir tāda izrāde kā Reāli sliktie puiši, kur, piedod, pirmizrādē pa skatuvi staigāja absolūti dezorientēti jaunieši, kas nesaprata, kas viņiem jādara, un tur nebija smieklīgs pilnīgi nekas. 

Dž.Dž.Dž. Jā, tā bija uzticēšanās jauniem aktieriem. Protams, ka kvalitāte atšķirsies no pieredzējušiem un meistarīgiem aktieriem gan pielāgošanās, gan caurviju darbības, gan apstākļu izpratnes ziņā.

S.R. Man ir jautājums par iespēju teātrim reaģēt uz aktualitātēm.

Dž.Dž.Dž. Te mēs nonāksim pie fundamentālām atšķirībām starp mani un jums gan teātra izpratnē, gan pasaules uzskatā. Par pasaules uzskatu īsti nevar strīdēties. Tas, kas jums ir tuvāks, tas arī ir mīļāks. Tā ir diezgan liela mūsu teātra konsekvence. Spriežot pēc intervijām un recenzijām, jūs vairāk esat orientēti tādā nacionālo vērtību «meinstrīmā». Es nesaku, ka tas ir slikti. Savukārt mēs vairāk orientējamies uz kosmopolītismu, no kā arī izriet režisoru uzaicināšana Lielajā zālē. Ja runājam par aktualitātēm, mēs zem viena vārda saprotam dažādas lietas. Man šķiet, jums liekas tā – banka nobira, uztaisām par to izrādi, atvēra čekas maisus, uztaisām par to izrādi, Kalnmeiers taisa problēmas, uztaisām par to izrādi. Es uzskatu, ka aktuālas ir eksistenciālas, nevis sociālas lietas. Ar to, kas šobrīd notiek, nodarbojas mediji. Teātrim jānodarbojas ar to, kādēļ cilvēks šādi rīkojas. Tas, kas notiek, ir sekas šiem procesiem. Es ļoti augstu vērtēju publiku, tāpēc vienmēr esmu iebildis pret to, ka teātrim būtu misija audzināt skatītājus. Režisori nav audzinātāji, viņi neko vairāk no dzīves nav sapratuši kā tie cilvēki, kas ir zālē. Tas nozīmētu izturēties pret skatītājiem necienīgi.

S.R. Ja runā par čekas maisiem, tagad būtu tieši pienākusi kārta otrai sērijai. JRT parādīja vienas sabiedrības daļas viedokli, ka būt aģentam ir tīri OK, bet reakcija, kas sabiedrībā bija uz šiem maisiem, sakrīt ar JRT viedokli, ir nesaprotama, ārprātīga, nenormāla. Izpētīt, kāpēc cilvēki tā domā, kāpēc viņu nostāja ir tāda, lūk, tas manā uztverē atbilstu jautājumam par aktualitāti.

Dž.Dž.Dž. Iespējams. Bet manas vērtības ir pilnīgi pretējas šīm nacionālajām vērtībām, tāpēc ir skaidrs, ka pasaules uzskatā mēs nevaram vienoties. Man ir cita pieredze un citi avoti.

S.R. Tātad tu uzskati, ka divu pasaulslavenu filmu sižetu iestudēšana teātrī ir internacionāla vērtība?

Dž.Dž.Dž. Bieži vien ir tā, ka filmas tiek veidotas pēc lugām. Tas nenozīmē, ka tāpēc tā luga tagad ir ārpus likuma. Visos teātros ir pilns ar šādām izrādēm. Tādā gadījumā mēs nonākam pie tā, ka arī Pūt, vējiņi! ir filma. Ļoti reti ir gadījumi, kad izrāde tiešām tiek veidota pēc kinoscenārija. Mēs nepasūtām režisoriem, ko iestudēt, viņi nāk ar saviem piedāvājumiem, un mēs izvērtējam, kur aktieriem būs labākas lomas un kas būs interesantāk skatītājiem.

A.R. Vai var teikt, ka repertuārs, kāds ir šobrīd, ir radies arī no taviem personiskajiem nobrāzumiem un puniem? Tu taču esi taisījis Margaritu Perveņecku. 

Dž.Dž.Dž. Jā, un rezultāts bija graujošs. Bet tajā brīdī man nebija atbildības par teātri kopumā.

A.R. Vai tu kā mākslinieciskais vadītājs tagad neļautu sev kā režisoram Dailes teātra Lielajā zālē iestudēt Perveņecku? Proti, vai tu pieļautu, ka atnāk jauns Džilindžers un piedāvā iestudēt mazpazīstama autora nepazīstamu nosaukumu Lielajā zālē?

Dž.Dž.Dž Lielajā zālē nē. Mēs dažreiz varam atļauties riskēt, un, ja mums ir viena neveiksme sezonā, mēs vēl kaut kā galus savelkam. Divas neveiksmes sezonā mūs noved pie bezdibeņa.

S.R. Vai tev liekas, ka tev ir bijusi kāda neveiksme pēdējos piecos gados?

Dž.Dž.Dž. Protams. Un arī risks. Tas pats Kafka. Es riskēju, un zinu, ka šī literatūra skatītājiem nav interesanta. Nosauksim to par neveiksmi. Tas pats bija ar Milēdiju, tur arī bija risks, tur gan nebija finansiālas neveiksmes, bet, nu, kā bija, tā bija. Silvija jautāja, kāpēc mēs neeksperimentējam mazajās zālēs. Mēs riskējam. Mēs uzticamies režisoriem, viņi nāk ar savu materiālu. Re, Uzvarēt var tikai viens, likās, Ivo Briedis, latviešu dramaturģija, vācu režisors, interesants salikums. Parādījām dažas izrādes, rezultātā skatītāji nenāk, jums nepatīk.

S.R. Man liekas, ka visai bezjēdzīga bija arī izrāde Purva bērni. Es neuzskatu, ka šāds materiāls nevarētu būt teātra repertuārā. Bet vai jūsu mākslinieciskajai padomei nav kaut kādas iespējas pirms pirmizrādes apspriest ar režisoru viņa veikumu? Jo šādā iestudējumā izrāde atbaida cilvēkus no aktuālām tēmām, kas risinātas fantastikas žanrā. Es neiebilstu pret lugu, es iebilstu pret rezultātu.

Dž.Dž.Dž. Bet mēs taču runājam par eksperimentēšanu. Mēs uzaicinām jaunu režisoru veidot izrādi, mēs dodam iespēju. Jūs gribat, lai es kā padomju laikā sarīkotu padomi, kas vētītu, kā režisors drīkst vai nedrīkst redzēt pasauli? Kādas man tiesības tajā iejaukties?

S.R. Katrs režisors drīkst izvēlēties savu teātra valodu – kā viņš veido izrādi. Bet katrai teātra valodai ir iespējams noteikt, cik kvalitatīvi tā ir realizēta. Šajā izrādē izvēlētā teātra valoda nebija kvalitatīvi realizēta, un to var pierādīt.

Dž.Dž.Dž. Nu, nezinu. Būs grūti. Pats autors Artūrs Dīcis saka, ka izrādē atveidots tieši viņa redzējums. Tad mēs nonākam pie jautājuma par kritērijiem. Jūs paši nonākat pie brīžam savstarpēji izslēdzošiem secinājumiem. 

S.R. Piemēram?

Dž.Dž.Dž. Nav nekādas režijas izrādē Cerību ezers aizsalis. Izrāde, ieskaitot režisoru, tiek nominēta Spēlmaņu nakts balvai.

A.R. Vai jūsu teātrī ir bijuši tādi gadījumi, kad tu pats uzskati, ka izrāde nav laba, bet mēs to lielām?

Dž.Dž.Dž. Protams! Un es esmu par to priecīgs.

A.R. Tik daudz sitienu un spļāvienu kā pēc tam, kad manis vadītā žūrija pirms diviem gadiem nominēja Bannija Manro nāvi, es savā mūžā ne pirms, ne pēc tam neesmu saņēmis. Mani vienkārši smērēja gar sienām. Ieskaitot dažus jūsu teātra māksliniekus. Tas bija tādā līmenī, ka es cēlos un gūlos ar šo diskomforta sajūtu. Kaut gan es joprojām uzskatu, ka mūsu žūrija rīkojās pareizi. Jā, es esmu cietis tāpēc, ka esmu tevi aizstāvējis.

Dž.Dž.Dž. Mēs ciešam nepārtraukti.

A.R. Es gribēju teikt, ka nav nekādu demarkācijas līniju starp monolītu kritiku un Dailes teātri. Mums pa vidu nav ierakumu, un nav monolītas kritikas. Katra kritika ir subjektīva, jo nav jau objektīvu rādītāju. Tāpēc arī Spēlmaņu nakts žūrijas locekļu vērtējums neuzrāda objektīvo teātru situāciju. 

S.R. Kā tu domā, vai tev izdevās Kareņins?

Dž.Dž.Dž. Te atkal ir runa par vērtību sistēmu. Šos iebildumus es spēju saprast. Bet, piemēram, tādus argumentus no kritiķiem – vai tad viņš nav redzējis, ka Kairišs divās izrādēs izmanto lelles? Come on! Lelles ir izmantotas tūkstošiem izrādēs. Vai tas ir profesionāli?

S.R. Ja lelle būtu labi izmantota, nebūtu nekādu pretenziju.

Dž.Dž.Dž. Vai jūs runājat par to, ko jūs gribētu redzēt, vai jūs to tiešām redzat? Tā ir baigā atšķirība. Ja jūs kaut kas uzreiz uzkaitina, jūs vairs neredzat. Tendenciozi atlasāt faktus, lai pārliecinātu sevi, ka jūsu viedoklis ir pareizs. Visas tās frāzes – dekoratīvisms, estētisms, man šķiet, jums jau pašiem sāk apnikt. Ir gan viena objektīva problēma – jūsu novietojums zālē. Jūs sēžat trešajā vai ceturtajā rindā tik lielā zālē. Ja jūs skatāties uz skulptūru vai mākslas darbu, jūs taču atkāpjaties. Te jūs sēžat tuvplānā un iestrēgstat uz kaut kādām detaļām. Jūs neredzat kompozīciju.

S.R. Tas ir pilnīgi aplami. Lai kritiķis uztvertu izrādes psiholoģiskos aspektus, viņam ir jāsēž ne tālāk par piekto, sesto rindu.

Dž.Dž.Dž. Jums jāsaprot, ka Lielajā zālē aktieris spēlē nevis priekšējām rindām, bet arī aizmugurējām. Tuvplānā sēžot, var rasties drusku īpatnēja optika. Un tad ir pārmetumi, ka aktieri spēlē dekoratīvi vai estetizēti.

S.R. Ja tu gribi, vari sevi ar to mierināt. Bet pasaki man, kāpēc, piemēram, izrādē Bīstamie sakari kolektīvs spēlē dekoratīvi un ārišķīgi? Un kāpēc Segliņa spēlē tā, ka ļoti atšķiras no visiem, ir dzīva, patiesa un tēlā?

Dž.Dž.Dž. Es nevaru piekrist šim apgalvojumam. Mēs atkal nonākam pie viedokļu atšķirības. Tu saki – trešās šķiras izrāde Kalpones, bet nez kāpēc žūrija nominē izrādi un visas trīs aktrises.

S.R. Es neesmu žūrijā.

Dž.Dž.Dž. Jums katram ir kaut kādi savi profesionāli kritēriji. Tavus kritērijus es zinu. Tie ir: inovatīva forma, sociālā aktualitāte un cik profesionāli tas ir izdarīts.

S.R. Varētu tam piekrist. Laikam tā.

Dž.Dž.Dž. Tāpat jums ir tendence stāstīt, kas ir postdramatiskais teātris, it kā mēs nebūtu to redzējuši. Cilvēks, kas šo nosaukumu izdomāja, – Lēmans – ļoti skaidri nodefinēja, ka postdramatiskais teātris ir viss, kas ir pretējs dramatiskajam teātrim. Tas ietver arī postmodernismu.

I.R. Ir tā, jā. Tā ir ļoti plaša estētiska sistēma. Bet neviens režisors, iestudējot izrādi, jau nedomā, ka viņš tagad taisa postdramatisku izrādi.

A.R. Vai tad jūs, Nepanesamā teātra artelis, savā laikā apzināti negājāt uz postmodernismu?

Jūs nekad neiedomātos Nastavševa «Idiotā», ka Nastasja Fiļipovna ir Maskava, ja viņš jums to nepateiktu priekšā

Dž.Dž.Dž. Protams, ka ne, mēs nemaz tādu terminu nezinājām. Es šo pasauli redzu joprojām sadrumstalotu un postmodernu. Bet, kad es šajā virzienā uztaisu izrādi īpaši par prieku jums, tad jūs esat sašutuši – postmodernisms ir noiets etaps. Vai nenotiek tā, ka jūs, izejot no sava realitātes režģa, redzat kaut ko citu, nekā uz skatuves ir? Jūs negribat ieraudzīt, ka šī realitāte var būt pilnīgi atšķirīga no jūsu izpratnes gan par teātri, gan par dzīvi.

S.R. Tas, ka kritiķis, ejot uz izrādi, dažkārt varētu reāli redzamo salīdzināt ar to, ko viņš zina vai domā, tas tā varētu būt. Un līdz ar to varbūt palaiž garām dažus režisora novatoriskus gājienus, ieceres utt. Bet viens no teātra kritiķa profesionalitātes aspektiem ir kontekstualizācijas nepieciešamība. Iespējams, kritiķis – tai skaitā varbūt arī es – ir redzējis, piemēram, Lulū trīs filmas un četras izrādes. Vai tad es nedrīkstu pateikt to, kas man tavā izrādē, salīdzinot ar šo kontekstu, liekas izdarīts labāk, jaudīgāk vai mazāk un sliktāk? Vai man nav tādu tiesību?

Dž.Dž.Dž. Šādas – jā. Bet šajā pašā tekstā tu saki, ka tas nav Vēdekinds, nesaprotot to, ka stāsts ir par interpretācijām. Labi, tev nepatīk, tās nav tavas vērtības. Tev ir priekšstats par to, kādam vajadzētu būt Vēdekindam. Es izdaru savus secinājumus un taisu savu autordarbu uz Vēdekinda bāzes.

S.R. Tur es tev simtprocentīgi piekrītu. Nedrīkst būt tāds kritērijs, ka tas nav Vēdekinds.

Dž.Dž.Dž. Es saprotu, ka jūs neskatāties manā kontekstā, un es, atšķirībā no citiem režisoriem, neskaidroju savas izrādes. Jūs nekad neiedomātos Nastavševa Idiotā, ka Nastasja Fiļipovna ir Maskava, ja viņš jums to nepateiktu priekšā. Mēs redzam teātri atšķirīgi. Tas, ko jūs saucat par estētismu, – nu un kāpēc ne? Pasaulē ir krāsas. Šajā teātrī estētisms ir svarīgs. Kāpēc jūs gribat, lai visos teātros viss ir vienādi?

S.R. Kāpēc tu savās agrīnajās izrādēs, piemēram, Trīs māsas. Ne Čehovs, prati uz skatuves radīt to, ko varētu nosaukt par noslēpumainības atmosfēru, metafiziku, kad šķiet, ka aiz tā, ko redzam, ir vēl kaut kas cits? Bet Lulū aiz tā, ko redzam, nekā nav.

Dž.Dž.Dž. Tev nav. Piemēram, Aleksandrs Morfovs, kurš ir ļoti gudrs režisors, liek ļoti intelektuāli sarežģītus režģus savās izrādēs. Tas jūs neinteresē, to jūs neredzat. Savukārt jūs bieži slavējat ļoti vienkāršus realitātes režģus, kur vispār nav, ko nesaprast, kur intelektam nav jāpiepūlas. Tas mani izbrīna.

N.A. Tas ir normāli, ka mēs domājam savādāk. Bet tas ir viena kopēja procesa ietvaros.

I.R. Tāpat kā režisori ir ārkārtīgi dažādi, arī kritiķi ir dažādi.

N.A. Kritēriju veidošanās process, mainoties līdz ar teātri, tas jau ir tas kritiķa radošais darbs. Viņi rada šos kritērijus pamazām kopā ar tevi, ar visu, ko viņi skatās.

Dž.Dž.Dž. Ieva, es gribētu dzirdēt tavas domas par to, ko mēs runājām.

I.R. Es domāju, ka visi kritiķi nav monolīta masa. Kritiķiem ir dažādas paaudzes, dažādi dzīves uzskati, dažāda pieredze.

A.R. Runājot par to, ko kritiķi redz vai neredz, mums arī ir jāizskaidro spēles noteikumi. Mēs esam diezgan atkarīgi tajā, cik mēs varam pateikt, kāds ir mūsu zīmju skaits. Citur nevar pateikt neko. Tāpat kā Spēlmaņu nakts žūrija nosauc nominantus un katru gadu kādi desmit apvainojas, ka viņus neviens nav pamanījis, tāpat arī notiek katrā izrādē.

I.R. Tāpat kā teātri tiek regulēti un nav neatkarīgi, arī kritiķis nav neatkarīga persona, kritiķis bieži vien tiek ierobežots zīmju skaitā, termiņā. Arī kritiķis ir cilvēks, kas var kļūdīties. Tāpat kā režisors.

Dž.Dž.Dž. Vēl attiecībā uz kritikas tendencēm. No jūsu puses ir negudri un priekš teātra nevērtīgi, kad jūs runājat par aktieriem pirmajā, otrajā un trešajā plānā – kāpēc kādam nav dotas iespējas. Vienā sezonā Lielajā zālē ir no piecām līdz astoņām galvenajām lomām. Ir pārmetumi par to, ka otrajā plānā spēlē aktieri, kuri ir cienīgi spēlēt pirmajā plānā. Mēs tiešām par to domājam, taču režisori izvēlas aktierus. Ir seši – septiņi aktieri...

S.R. Kurus grib visi.

Dž.Dž.Dž. Viņiem ir vairāk piedāvājumu, nekā viņi fiziski var izdarīt, tāpēc es viņiem ļauju izvēlēties. Režisori ir brīvā tirgū, no viņu izrādes ir atkarīgs tas, vai viņus nākamreiz uzaicinās vai ne. Es nevaru uzspiest savu diktātu. Kad jūs sakāt, ka kādam otrā plāna aktierim nav dotas iespējas, – režisori ir lietas kursā, kas notiek teātrī, kādi ir aktieri un viņu attieksme pret darbu, pret procesu, pret kolēģiem. Viņiem kopā jāpavada divi mēneši, viņi skatās, kā aktieris enerģētiski iekļaujas radošajā komandā. Piemēram, tu, Silvij, teici, ka Dainis Grūbe nevar būt korī Žannā d’Arkā. Viņš divus gadus pēc kārtas bija atzīts par labāko aktieri, es viņam piedāvāju, ka var to nedarīt. Bet viņš pats saprot, ka būt kolektīvā nozīmē, ka vienā brīdī tu spēlē uz citiem, otrā brīdī citi spēlē uz tevi. Mums nav citu variantu, mēs nevaram ņemt no ielas cilvēkus trešajā plānā. Un jebkurā plānā var uztaisīt pērli. No jums bieži dzirdamas tādas frāzes, ka izrāde vai lomas ir aktierus pazemojošas vai arī aktieri uztaisījuši ļoti labas lomas, režijas nav...

S.R. Tu tagad pārspīlē!

Dž.Dž.Dž. Tā ir ļoti bieži. Ir viegli manipulēt ar aktieriem, jo viņi ir ļoti jūtīgi un ļoti viegli nopērkami. Ir ļoti viegli izsaukt viņos kaut kādas sīkas, zemiskas jūtas. Jo tā profesija tomēr ir ļoti atkarīga – no piedāvājumiem, režisora. Tā balstās uz lielu patmīlību, un to ir ļoti viegli ekspluatēt. To nedrīkst izmantot ļaunprātīgi. Izrāde jebkurā gadījumā ir kopdarbs. Nekad nav tā, ka aktieris uztaisa labu lomu, un režisors tur neko nav darījis.

S.R. Mēs jau arī nesakām, ka tā ir iespējams.

A.R. Bet vai nav risks, ka šādā lomu sadalījuma procesā var iedzīt kādu aktieri vienā ampluā, ja viņš vairākus gadus nespēlē gandrīz neko citu. Manuprāt, Kaspars Zāle pēdējās divas sezonas spēlē tikai idiotus un monstrus. Man tiešām rodas bažas par viņa mentālo stāvokli. Viņš spēlē velnus un idiotus futūristiskā vidē, idiotus nefutūristiskā vidē, garīgi atpalikušu cilvēku Kaisles vilcienā, pilnīgi ārpus saprāta esošu cilvēku Purva bērnos.

Dž.Dž.Dž. Kaspars Zāle atnāca no Valmieras teātra un teica, ka saprot, kāda šeit ir konkurence. Pirmajā posmā viņš spēlēja vairākas galvenās lomas. Jā, pēdējos gados ir sanācis tā, kā jūs sakāt. Bet, piemēram, kad jūs izlasāt Viljamsa Ilgu tramvaju, jums taču neliekas, ka tas ir kaut kāds psihs vai nepilnvērtīgs džeks. Režisors kopā ar aktieri procesā uz to aiziet. Nav tā, ka mēs nedodam iespējas.

S.R. Kurš tad ir rakstījis, ka Dailes teātris nedod iespējas? To tu izdomā! Bet, ja Skrastiņš spēlē visas galvenās lomas un visus rakstniekus, māksliniekus, komponistus, zinātniekus, nu, viņš sāk braukt pa vienām un tām pašām sliedēm. 

I.R. Amadejs.

S.R. Bīstamie sakari, Moljērs. 

Dž.Dž.Dž. Es tev nepiekrītu. Un, ja režisori grib ar viņu strādāt un viņš grib strādāt ar šiem režisoriem, vai mums to neļaut tikai tāpēc, ka tas atkal būs kaut kas līdzīgs? Ir vēl kāda problēma. Bieži vien jums gribas skaļākus virsrakstus, kaut ko asāk pateikt, lai to pamanītu kopējā informācijas plūsmā. Arī skaļākus epitetus. Līdz ar to jūs bieži paliekat agresīvāki. 

I.R. Es cenšos aktierus un režisorus personiski neapvainot.

Dž.Dž.Dž. Centība ir laba lieta. Jautājums, kā iznāk. Es neatceros, kurš ieteica ļoti labu domu, – kritizējot lietot tādus terminus, kādus jūs varētu lietot un jums nebūtu neērti, runājot ar mani pašu personiski. Vai ar aktieri. 

N.A. Tās jau ir tādas iekšējās ētikas lietas.

Dž.Dž.Dž. Ticiet man, es vienmēr priecājos par konstruktīvu kritiku. Bet cilvēki ir divus mēnešus strādājuši. Labi, pieņemsim, ka viņiem neiznāca. Jūs tai brīdī esat pārliecināti, ka jums ir taisnība. Un jūs kaut kādā ierobežotā zīmju skaitā viņus izsmērējat gar sienām, atļaujaties sitienu zem jostasvietas. Tā vietā, lai tomēr mēģinātu saprast, ko viņi ar to gribēja teikt.

A.R. Bet ja viņi necentās un negribēja teikt?

Dž.Dž.Dž. Tādu gadījumu vairs nav.

S.R. Kāds, pēc tavām domām, būtu laba kritiķa darbs?

Dž.Dž.Dž. Nerunāt par to, ko jūs gribētu redzēt, bet par to, ko jūs redzat. Ne aktieri, ne režisori taču negrib uztaisīt kaut ko sliktu. Nav situācijas, kad kāds apzināti halturētu vai uzskatītu, ka tas nav svarīgi. Es pieļauju, ka pirms gadiem desmit – piecpadsmit bija. Šobrīd vairs nav. Es gribētu lasīt konstruktīvu analīzi, kas nav kategoriskā formā. Jums nenostrādāja, citiem skatītājiem nostrādāja.

N.A. Bet ja lielais vairums nesaprot?

Dž.Dž.Dž. Kurā brīdī tu uzņemies runāt lielā vairuma vārdā?

N.A. Tāpēc, ka lielais vairums, godīgi sakot, aizbrauc pa virsu izrādei.

Dž.Dž.Dž. Kā tu vari atbildēt par lielo vairumu?

N.A. Izsaku subjektīvu domu.

Dž.Dž.Dž. Es tikpat subjektīvi varu teikt, ka tu neredzi.

N.A. Nuja, es jau arī atzīstu, ka neredzu!

Dž.Dž.Dž. Bet tu to paud diezgan kategoriskā formā.

N.A. Tas ir mans izteiksmes stils!

Dž.Dž.Dž. Es gribētu iezīmēt, kā mēs redzam mūsu teātra nākotni. Uz ko tas viss iet. Nākamā mums ir jubilejas sezona, būs lielie iestudējumi. Kamerzāli mēs atvērsim jaunajiem režisoriem un eksperimentiem, inovatīvām formām. Pēc tam Dailes teātrī ienāks (pēc līdzības ar Maskavas Dailes teātra Tabakerku) jauns teātris ar savu nosaukumu, neatkarīgu māksliniecisko programmu un māksliniecisko vadītāju – Elmāru Seņkovu – un ar savu aktieru štatu, kas integrējas Dailes teātrī.

S.R. Šito varēji pateikt sākumā. Vai, cik kolosāli! Nacionālais teātris tagad var dabūt spontāno abortu.

Dž.Dž.Dž. Viņi strādās Mazajā zālē un iestudēs trīs izrādes sezonā.

N.A. Kā teātris teātrī.

A.R. Kāpēc tu to dari?

Dž.Dž.Dž. Tas ir jautājums, uz ko mēs ejam. Mums ir interesanti mēģināt kaut ko jaunu, iepludināt jaunas asinis. Es pieļauju, ka tas iedos arī impulsu visam kopējam radošajam procesam.

N.A. Vai tu nebaidies no konkurences?

Dž.Dž.Dž. Man šādu problēmu nav. Es aicinu tikai režisorus, kas ir labāki par mani. Grūtākais teātrī ir iemācīties priecāties par citu veiksmēm. Sarunas noslēgumā es gribētu savilkt kopsavilkumu – kādi ir jūsu mērķi un kādi mūsu? Vai tie saskan?

S.R. Es domāju, ka tā vajadzētu būt.

N.A. Tas, ka mēs teātra virzības procesā esam dažādās pozīcijās, neko nenozīmē.

A.R. Es uz katru izrādi nāku ar cerību, ka man tur nebūs jāgarlaikojas. Es katru reizi ceru, ka tas būs labi. Bet tā vienmēr nav.

Dž.Dž.Dž. Piekrītu, man tieši tāpat.

A.R. Bet tev varbūt ir garlaicīgi tajās izrādēs, kurās man ir interesanti, un otrādi.

Dž.Dž.Dž. Jā, tas gan.

A.R. Tur ir tā mūsu viedokļu daudzveidības burvība. Ko mēs tur varam darīt?

S.R. Postdramatiskā teātra situācijā, kādā mēs dzīvojam, katram ir ne tikai tiesības, bet tas ir pilnīgi normāli, ka katrs izsaka savu viedokli, kurš var, drīkst un ir pat iesakāms atšķirties no citiem viedokļiem.

Viedokļus apkopoja Evita Mamaja

P. S. No Dailes teātra aktieru kolektīvās vēstules:

«Lai radītu adekvātu priekšstatu saistībā ar publiski izskanējušo informāciju par pēdējās nedēļas notikumiem Dailes teātrī un izvairītos no interpretācijām un spekulācijām, šeit īss notikumu atstāsts.

Trešdien (25. septembrī – red.) notika aktieru sapulce, ko iniciēja paši aktieri. Tajā tika izskatīts viens jautājums: Dž. Dž. Džilindžera kā mākslinieciskā vadītāja darbības izvērtējums ilgākā laika periodā. Aktieri, balstoties savā ilggadīgā profesionālā pieredzē, zina to prasību kopumu, kurām būtu jāatbilst teātra mākslinieciskajam vadītājam, un var saprast, pēc kādiem rezultātiem un kritērijiem var vērtēt viņa darbu ilgtermiņā. Runa nav par formāliem darba līguma darba pienākumiem, bet pēc būtības. 

Šis prasību un sasniedzamo rezultātu kopums mūsuprāt ietver tādas funkcijas kā:

• Repertuāra plānošana adekvāti teātra mākslinieciskajām ambīcijām un finansiālajām vajadzībām un šo abu vajadzību savstarpēja samērība. Plānošanai vajadzētu būt atbilstošai nekomerciāla, valsts dotēta teātra funkcijām; 
• Tas ir darbs ar aktieru sastāvu, tā attīstības jautājumi. Tas tieši skar teātra nākotni ilgtermiņā; 
• Tas ir kopējā teātra mākslinieciskā līmeņa uzturēšana, katras izrādes līmeņa un kvalitātes regulāra monitorēšana, līdz ar to pastāvīga klātbūtne teātra ikdienas darbā; 
• Tas ir pienākumu rūpēties par teātra reputāciju un prestižu sabiedrībā un profesionāļu vidē;
• Tas ir arī uzņemties līdzatbildību par teātra kopējo finansiālo situāciju, mākslinieciskā personāla atalgojumu samērību adekvāti ieguldītajam darbam un sasniegtajiem rezultātiem;
• Un, protams, visbeidzot mākslinieciskā vadītāja funkcija ir iestudēt savā teātrī mākslinieciski labas izrādes, vadoties ne tikai pēc kritērija, vai izdosies pārdot pilnas zāles, bet darbus, kas gūst gan kritiķu, gan prasīgas publikas atzinību. 

Kopumā tas ir: labi administrēt un tālredzīgi vadīt mākslinieciskos procesus teātrī. 

Teātra māksliniecisko procesu vislielākajā mērā realizē aktieri. Ja aktieri monolītā vairākumā nav apmierināti ar mākslinieciskā procesa vadīšanu, tad to nevar ignorēt. Šo izdiskutēt bija sapulces mērķis.

Sapulcē, atbilstoši aktieru sapratnei par mākslinieciskā vadītāja funkcijām, tika runāts par Dž, Dž. Džilindžera kā mākslinieciskā vadītāja darbu. Runāja ikviens no 32 sapulcē klātesošajiem teātra aktieriem. (Štatā ir 41 aktieris – red.) Monolīti dominēja kritiski viedokļi. 

Tikai vienai balsij atturoties, tika pieņemts lēmums deleģēt aktieru grupu – Artūrs Skrastiņš, Rēzija Kalniņa, Ilze Ķuzule-Skrastiņa, Ieva Segliņa, Dainis Grūbe, Juris Žagars un Juris Bartkevičs – tajā pašā dienā doties pie (teātra direktora – red.) Andra Vītola un nodot ziņu par neuzticības izteikšanu mākslinieciskajam vadītājam. Ziņa tika pieņemta, un direktors apliecināja, ka saprot, ka tās nav atsevišķas pretenzijas par atsevišķām Dž. Dž. Džilindžera darbībām vai izteikumiem, bet vienprātīgs lēmums un prasība direktoram rīkoties saskaņā ar labas pārvaldības principiem un teātra mērķiem. Direktors apliecināja, ka tuvākajā laikā ziņu par neuzticības izteikšanu paziņos Dž. Dž. Džilindžeram un piedāvās viņam atkāpties.»