Studentu teātra fenomens

Lai iegūtu pēc iespējas objektīvāku viedokli par to, kā Latvijas Kultūras akadēmijā tapušās izrādes teātra mājā Zirgu pasts un citās kultūrvietās izskatās Latvijas teātra nozares kopainā, aicināju teātra zinātniekus un kritiķus atbildēt uz jautājumiem:

1. Kāda ir Latvijas Kultūras akadēmijas studentu teātra vieta un funkcija Latvijas teātra nozares ekosistēmā?

2. Kādas ir LKA studentu teātra lielākās priekšrocības un lielākie izaicinājumi?

3. Kādu vietu LKA studentu teātris varētu ieņemt Latvijas teātra ainavā pēc 5–10 gadiem? Kas tajā būtu citādi nekā patlaban?

4. Kuri bijuši jūsu spilgtākie iespaidi LKA studentu teātrī (izrāde, mākslinieks, process u. tml.) un kāpēc?

ATIS ROZENTĀLS

1. Studentu teātra funkcijas ir vairākas, bet savā starpā saistītas: 1) dot jauniešiem pieredzi izrādes sagatavošanā un rādīšanā publikai; 2) iepazīstināt ar studentiem ne tikai skatītājus, bet arī teātru vadītājus, lai viņi jau varētu prognozēt, kurus no jaunajiem māksliniekiem aicināt pie sevis teātrī; 3) trenēt topošos režisorus, kā no sākuma līdz beigām sagatavot izrādi.

2. LKA studentu teātra lielākā priekšrocība ir tā, ka aktieri ir gatavi sevi atdot par visiem 100 procentiem, jo viņiem ir sevi jāpierāda gan studiju procesā, gan jau skatītāju priekšā. Atdeve, kāda ir studentu izrādēs, vēlāk, kad teātru iekšienē būs citas attiecības un cita iekšējā hierarhija, nebūs iespējama. Izaicinājumi ir lielā slodze, jo izrāžu ir daudz un ne visos gadījumos process, iespējams, ir harmonisks, kas var ietekmēt rezultātu un atkal jau priekšstatu par jaunajiem aktieriem. Es īsti neesmu pārliecināts, vai ir ļoti labi, ka 3. un 4. kursa studenti jau piedalās arī profesionālo teātru repertuāra izrādēs, jo, no vienas puses, viņi agrāk gūst pieredzi, kā ir strādāt tur, no otras – studentu slodze vēl palielinās un jāsadala spēki starp LKA un teātri.

3. Tas ir atkarīgs no tā, vai aktieru un režisoru kursu vadītāji turpinās veidot studiju izrādes publikai. Ideālā variantā tā būtu viena adrese, pie kuras skatītājs būtu pieradināts, jo šogad vērojama pilnīgi pretēja tendence – sevišķi jauno režisoru izrādes notiek ļoti dažādās vietās ārpus LKA. Atsevišķs jautājums ir, vai jauno režisoru izrādēm būtu jānotiek LKA ekosistēmā vai kā bijis līdz šim – viņi strādā profesionālajos teātros ar to minimālu atbalstu, bet bez garantijām, ka izrādi paņems repertuārā. Kliedzošākais tuvredzības piemērs ir Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra lēmums neuzņemt repertuārā Edvīna Klimanova Konemāras galvaskausu (2025).

4. No beidzamo gadu izrādēm man ļoti spilgts ir licies Elmāra Seņkova eksperiments Māceklis/Moceklis (2024), kas veidots kā divas nosacīti patstāvīgas izrādes; Nevienam nezināmā Marija (2024); kā arī Kārļa Krūmiņa Laikmetīga masku komēdija: Sapņotāji (2025), kas pēkšņi atgādināja teātra sabiedrībai, cik interesanta var būt delartiskā komēdija. Un, ja LKA studentu teātra kontekstā mēs iekļaujam arī Latvijas Mākslas akadēmijas paspārnē tapušo Mariannas Lapiņas izrādi Jezus stafs (2025), tad šis ir absolūti ideālais pilsoniski aktīvu jaunu cilvēku politiskā teātra piemērs – tieši tik huligānisks, kādam tam jābūt. 

Papildinot, man ir ļoti būtiski, ka es varu redzēt jaunos aktierus un režisorus viņu profesionālā ceļa sākuma stadijā. Mani patiešām bagātina tas, ka agrākajos gados, kad LKA diplomdarbus rādīja retāk un mazāk, esmu redzējis, piemēram, kā Ilze Ķuzule-Skrastiņa spēlē Antoniju Skroderdienās Silmačos (2007, rež. Anna Eižvertiņa) vai kā Kārlis Reijers un Igors Šelegovskis notur savstarpējo spriedzi Liesmojošajā tumsā (2015, rež. Elmārs Seņkovs).

ANDRA RUTKĒVIČA

1. No publikas perspektīvas studentu teātra galvenā būtība un sūtība ir «jaunu asiņu» ģenerators. Šī teātra uzdevums ir iepazīstināt teātra sabiedrību ne tikai ar jauniem vārdiem un jaunām sejām, bet arī ar jaunām domām un jauniem izteiksmes līdzekļiem. Man gribētos par to domāt kā par nākotnes teātra bāzi. Vienlaikus mācību procesa laikā tam ir iespēja pievērsties atsevišķiem vēsturiskiem teātra žanriem vai stiliem, ko citi teātri nedara. Tā ir iespēja skatītājiem iegūt kādu jaunu/citu pieredzi. No pašu iesaistīto puses – studentu teātris ir ļoti svētīgs un vajadzīgs jauno mākslinieku izaugsmei. Tā ir laba iespēja studentiem sevi pārbaudīt publikas priekšā – parādīt aktierisko noturību, spēju saglabāt un atkārtot lomas zīmējumu, tikt galā ar publikas reakciju vai iesaisti. Savukārt režisori var pārbaudīt savu spēju nodot vēstījumu. Tā ir daļa no jauno skatuves mākslinieku pieaugšanas procesa. No vienas puses, studentu teātris ir ļoti nepieciešams nozares attīstībai un topošo profesionāļu izaugsmei, no otras puses – tas ir ļoti gaistošs, jo mēs viņus vēl pat nepaspējam īsti iepazīt, kad viņi katrs jau ir prom darbos citos teātros.

Redzēt studentu teātri kā sadarbības vietu visām trim mākslu augstskolām

2. Lielākā LKA studentu teātra priekšrocība ir radošā brīvība un nepieciešamība mācību procesa laikā šos darbus radīt. Tā ir ļoti svarīga pieredzes sastāvdaļa, lai varētu tālāk darboties patstāvīgi profesionālajā teātra vidē. Taču lielākais izaicinājums ir šī teātra sporādiskums un īslaicīgums. Ne vienmēr pietiek laika un iespējas pamanīt un redzēt arī ļoti vērtīgus darbus, jo izrādes ir tikai dažas un notiek tad, kad notiek. Tādēļ paliek arī nepamanīti darbi, kurus būtu bijis vērts redzēt plašākai publikai.

3. Man liekas, ka LKA studentu teātris jau pašlaik ir mainījis teātra vidi. Teātra profesionāļi mērķtiecīgi un savlaicīgi iepazīst jaunos māksliniekus. Iepriekš publikai bija pieejamas tikai diplomdarba izrādes. Tagad ir vairāk iespēju sekot līdzi procesam un pamanīt jauniešu izaugsmi, māksliniecisko potenciālu. Arī Spēlmaņu nakts žūrija skatās studentu izrādes. Vienlaikus man liekas, ka studentu teātris dzīvo pats savā burbulī. Pieņemu, ka studentu vidē tas ir zināms un pieejams. Tas noteikti palīdz piesaistīt jauniešus teātrim un var kalpot kā pirmais solis, lai dotos tālāk šajā pasaulē. Krietni plašākai publikai tas būtu pieejams, ja izrādes notiktu ar lielāku un prognozējamu regularitāti. Pieņemu, ka to ietekmē ierobežotās spēles telpas un cilvēkresursi. Nākotnē studentu teātris arvien vairāk būs kā darba birža, kuras aktivitātēm sekos līdzi profesionāļi.

4. Manas attiecības ar studentu teātri ierobežotā laika un reto izrāžu norises dēļ ir bijušas ļoti fragmentāras. No redzētā ļoti interesanti bija Elmāra Seņkova režijā tapušie divi atšķirīgie Mariusa fon Maienburga lugas lasījumi izrādē Māceklis/Moceklis. Arī Kārļa Krūmiņa izrāde Laikmetīga masku komēdija: Sapņotāji, kas izmantoja delartiskās komēdijas estētiku, kura tīrā formā teātrī ir reti sastopama.

HENRIETA VERHOUSTINSKA

1. LKA studentu teātris ar pavisam jauniem teatrāļiem nāk par labu teātra nozares un kritikas profesionāļiem, jo ļauj uzkrāt pieredzi, kas var noderēt vēl pēc gadiem. Arī parastajam skatītājam, protams, teātri mīlošam, tas piedāvā iespēju redzēt pavisam jaunas sejas, drosmīgus eksperimentus, kaut ko no tā, ko repertuārteātrī neatrast.

2. Lielākā studentu teātra priekšrocība ir iespēja atļauties, būt drosmīgiem un iepazīstināt ar pavisam jauniem māksliniekiem. Lielākie izaicinājumi – būt profesionāli gatavam jau 2. un 3. kursā, pierast pie publikas reakcijas un vērtējuma un, protams, atrast savu skatītāju.

3. Esmu skatījusies studentu izrādes kopš 90. gadu pirmās puses, un būtībā jau iepriekš minētie principi nemainās. Mainījies ir tas, ka uz studentu teātra izrādēm tiek tirgotas biļetes, tās tiek spēlētas vairākas reizes un tādējādi kvalificējas Spēlmaņu nakts žūrijas vērtējumam. To vajadzētu saglabāt. Varbūt, publikai pierodot pie šāda formāta, pēc 5–10 gadiem šīs izrādes tiks spēlētas biežāk un regulārāk? Nebūtu slikti. Tāpat gaidu, kad pieslēgsies topošie mārketinga speciālisti, lai izrādes pareklamētu plašāk. Ar laiku varbūt studentu teātrim uzradīsies savs regulārs finansējums, kas ļaus tā dalībniekiem saņemt kaut simbolisku atalgojumu par darbu.

4. Spilgtākie studentu aktierdarbi man šķituši tā dēvēto Seņkova studistu izrādēs Nevienam nezināmā Marija (2024) un Joprojām nezināmā Marija (2025), spēlējoties ar teātra performatīvo dabu un tuvojoties akcionismam. Savukārt Indras Rogas iestudētā Fāterlande pēc Bertolta Brehta lugas Bungas naktī (2026) atklāja, cik laikmetīgi var būt episkā teātra paņēmieni, un pierādīja 3. kursa studentu spēju strādāt sinhroni, saliedēti, artistiski. No studentu režisoru izrādēm visvairāk prātā palikušas divas: Roberta Reikmaņa pēc Jukio Mišimas lugas tapušais Mans draugs Hitlers (2025) Zirgu pastā un Ralfa Liepas Smilšu cilvēks (2025) Latvijas Nacionālajā teātrī. Abās režisori pierāda, ka prot strādāt ar stilizētu formu un pieradināt pie tās arī aktierus.

EDĪTE TIŠHEIZERE

1. Pagaidām studentu teātris nav sevi īsti pieteicis kā noteiktu un pastāvīgu vienību. Tādu, par kuru ir zināms, ka izrādes būs visas sezonas garumā, tās varēs redzēt atkārtoti. Taču tas neapšaubāmi pilda savu patlaban galveno funkciju – iepazīstina teātra visu jomu profesionāļus un, protams, teātru vadītājus ar topošajiem aktieriem, režisoriem, horeogrāfiem.

2. Lielākais izaicinājums varētu būt iegūt šo pastāvīgo statusu teātra publikas acīs. Un tāds, vismaz Latvijā, tomēr visvairāk saistās ar noteiktu vietu, teātra mājām – vienalga, Zirgu pastā vai LKA Miera ielā (līdz šim dēvēta par Tabakas fabriku – K. F.). Tam līdzi, protams, nāk citi, arī finansiāli, izaicinājumi: administratīvā daļa, viss, kas ir ap teātri, kafejnīcu un/vai satikšanās un aprunāšanās telpu ieskaitot. Lielākā priekšrocība – darīt, ko un kā gribas, nerēķinoties ar publikas gaumi, nepieciešamību pelnīt, noteikta teātra mērķauditoriju un tamlīdzīgi. Nesākt savu mākslinieka dzīvi ar rēķināšanos.

3. Negribu neko prognozēt. Bet varu izteikt savas vēlmes – pirmkārt un galvenokārt, redzēt studentu teātri kā sadarbības vietu visām trim mākslu augstskolām, kā satikšanās un iepazīšanās vietu, jo skaitliski nelielu nāciju priekšrocība vienmēr ir bijusi dažādu mākslu pārstāvju ciešais kontakts, blakus jomu pārzināšana un mijiedarbība. Un arī platforma starptautiskai sadarbībai. Otrkārt, šī varētu būt vieta arī nākamo teātra kritiķu un pētnieku ordinatūrai, drēbes iepazīšanai, kā arī platforma kopējas profesionālās valodas izstrādei. To gan, šķiet, var prognozēt – profesionāla teātra kritika turpmāk būs vajadzīga profesionāļiem vairāk nekā publikai, kurai, iespējams, pietiks ar sociālo mediju ekspertu tūlītējo spriedumu un atsauksmēm.

4. Ja pieņemam, ka studentu teātra būtība ir diplomdarba izrādes, tad pilnīgi noteikti Dāvida Džovanzanas iestudētais Simbelīns (2007) Kārļa Krūmiņa, Valtera Sīļa, Ingas Tropas (Ungures) kursā. Mana pirmā tiešā iepazīšanās ar delartes komēdiju un tās bezgalīgajām iespējām. Un masku kā fantastisku teātra patiesības izteicēju.

Atbildes apkopoja Kristīne Freiberga