Daži vēsturiski akcenti

Latvijas Kultūras akadēmijas dibināšanas laikā nebija paredzēta studiju programma dramatiskā teātra aktieru sagatavošanai. Kad 1991. gada februārī notika mana pirmā saruna ar akadēmijas dibināšanas ieceres autoru Pēteri Laķi, ieteicos, ka aktieru un režisoru apmācību no Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas būtu nepieciešams pārņemt jaunizveidotajai augstskolai. Tas tika izdarīts, un jau 1994. gadā akadēmiju absolvēja vairāki Daugavpils teātra aktieru kursa krievu trupas studenti.

1992. gadā bakalaura studiju programmā Mākslas tika uzņemts leļļu teātra aktieru kurss, ko vadīja Tīna Hercberga. 1993. gadā studijas sāka gan apvienotais dramatiskā teātra aktieru un režisoru kurss, kuru kopā ar pedagogiem Annu Eižvertiņu un Edmundu Freibergu vadīja Pēteris Krilovs, gan Jaunā Rīgas teātra kurss Jura Rijnieka vadībā.

«Skatuvē» radīti vairāki topošo režisoru darbi, kuri veiksmes gadījumā tika iekļauti teātra repertuārā

SKATUVE

LKA telpās Ludzas ielā 24 bija piemērota zāle skatuves dejas un kustību nodarbībām, kā arī auditorijas teorētiskajām lekcijām un semināriem. Šajā ēkā varēja notikt arī skatuves runas un vokālās nodarbības, taču pilnvērtīgai aktiermeistarības mācīšanai telpu trūka. Jaunā Rīgas teātra kursam, protams, bija teātris un daudz plašākas iespējas. Šajā sarežģītajā situācijā būtiska loma bija Annai Eižvertiņai un viņas dibinātajam neatkarīgajam teātrim Skatuve Maskavas ielā 108, kas atradās pavisam tuvu Latvijas Kultūras akadēmijai. Jau kopš 1994. gada tur notika arī nodarbības, bet 1995. gada 9. aprīlī pirmizrādi piedzīvoja topošā aktiera Regnāra Vaivara patstāvīgi veidotais režijas darbs Saules dūriens.

Tie bija tādi kā studentu teātra iedīgļi finansiāli un organizatoriski ļoti sarežģītos apstākļos. Valsts augstskolas un privātā teātra juridiski pamatota sadarbība faktiski bija neiespējama. Lai kaut nedaudz palīdzētu studentu patstāvīgo darbu veidošanā, vajadzēja izdomāt dažādus radošus un eksperimentālus ceļus. Pārvarot neskaitāmus šķēršļus, sevišķi jau finanšu jomā, Annai Eižvertiņai izdevās iestudēt pirmo aktieru kursa darbu – Karlo Goldoni komēdiju Vasarnīcu drudzis (1996), kas vēlāk tika iekļauts teātra Skatuve repertuārā. Izrādei gan bija mākslinieciski trūkumi, bet entuziasmu un azartu jaunajiem skatuves māksliniekiem tā deva. 1996. gadā te Regnārs Vaivars iestudēja Tadeuša Ružēviča drāmu Baltās laulības un Lūkass Tālis Rozītis – Maksa Friša lugu Bīdermans un dedzinātāji. Turpmāk teātrī Skatuve tapa vēl vairāki topošo režisoru iestudējumi, kuri veiksmes gadījumā tika iekļauti teātra repertuārā.

Pateicoties režisores un pedagoģes Annas Eižvertiņas aktīvajai darbībai, faktiski Skatuve attīstījās kā telpa Kultūras akadēmijas studentu teātrim. Te tika izrādītas gan dažādu aktieru un režisoru studiju kursu ieskaišu un eksāmenu programmas, gan patstāvīgi iestudējumi: Spēlējam Dostojevski (1998), Sapnis vasaras naktī (1999), Heilbronnas Katiņa jeb Ugunspārbaude (2000), Stacijas vakari klaidoņiem (2001), Ķiršu dārzs (2005), Kaukāziešu krīta aplis, Romeo un Džuljeta, Skroderdienas Silmačos (visas 2007) un daudzi citi.

Īpašs notikums studiju darbā bija viesprofesora Dāvida Džovanzanas delartiskajā stilistikā iestudētais Simbelīns (2007). Topošajiem režisoriem šis diplomdarbs aktiermeistarībā bija ļoti vērtīga pieredze. Izrāde guva plašu ievērību, tika parādīta arī ārpus Latvijas, tomēr turpinājums nesekoja. Katrai jaunai studējošo grupai bija interesanti radošie meklējumi, bet līdz ar studiju beigām lielākā daļa iesaistījās jau izveidotās skatuves mākslas struktūrās.

NEPANESAMĀ TEĀTRA ARTELIS

Viens no pirmajiem mēģinājumiem izveidot patstāvīgu studentu teātri bija Nepanesamā teātra artelis. 1996. gada pavasarī LKA teātra režijas studentu Viestura Kairiša, Gata Šmita un Dž. Dž. Džilindžera veidotie iestudējumi bija skatāmi Dailes teātra Kamerzālē. Kā apgalvoja jaunie režisori, viņi apvienojās Artelī, lai izveidotu pastāvīgu bāzi teātra jauno formu meklējumiem, režisorus nevienoja kopēja mākslinieciskā koncepcija, taču tos vienoja ceļš – teātra robežu pārskatīšana un paplašināšana.^[1] Saprotams, ka ienākšana teātrī notika ar Dailes teātra galvenā režisora Kārļa Auškāpa, bet jo īpaši ar direktora Bērtuļa Piziča atbalstu. Finansiāli palīdzību sniedza Sorosa fonds Latvijā, Latvijas Republikas Kultūras ministrija, arī LKA.

1996. gada oktobra sākumā cita pēc citas tika parādītas izrādes: Viestura Kairiša Akmens viesis, Dž. Dž. Džilindžera Concerto Grosso Nr.1, Mollojs jeb Dzīve bez istabenes, Gata Šmita Ričards III. Jorku ģimenes pēdējā ziema. 1997. gada februārī šiem uzvedumiem pievienojās Kairiša iestudētais Ernesto Sabato Tunelis un Šmita Olimpiskais gads. Janvārī pirmizrādītā Dž. Dž. Džilindžera izrāde Trīs māsas. Ne Čehovs visvairāk ieinteresēja Dailes teātra vadību, un režisors tika uzaicināts pievienoties teātrim. Līdz ar to Nepanesamā teātra artelis beidza savu darbību. Gan aktieri, gan režisori pēc Kultūras akadēmijas absolvēšanas nonāca dažādos teātros.

ZIRGU PASTS

Ļoti vērtīgu darbu studentu profesionalitātes pilnveidošanā veica Pēteris Krilovs. Viņam arī izdevās vienoties ar toreizējās Rīgas Lietišķās mākslas koledžas direktoru Alvi Līdaku par skolai piederošo telpu Dzirnavu ielā 46 izmantošanu aktieru un režisoru studiju darba nodrošināšanai. Krilova pedagoģiskā darba sākuma gadu vainagojums bija apjomīgais iestudējums Brāļi Karamazovi (1997). Izrāde ieinteresēja ne tikai profesionāļus, bet arī plašāku skatītāju loku. Tomēr ilglaicīgi šo iestudējumu nebija iespējams izrādīt, jo, lai pilnveidotu savu meistarību un iegūtu kaut nelielu, bet tomēr finansiālu stabilitāti, jaunajiem skatuves māksliniekiem bija aktīvi un pilnvērtīgi jāiesaistās profesionālo skatuves institūciju darbā. Latvijas Televīzija izrādi nofilmēja un saglabāja to arhīvā.

1997. gadā Lietišķās mākslas koledža LKA rīcībā nodeva visu ēku, kas ieguva nosaukumu Zirgu pasts. Māja kļuva par akadēmijas īpašumu, nodrošinot regulāras studijas, bet pēc rekonstrukcijas arī pilnvērtīgu materiāli tehnisko bāzi dramatiskā teātra aktieru un režisoru, kā arī laikmetīgās dejas mākslas studijām.

2010. gadā Kultūras akadēmijā tika radīts skatuves mākslas festivāls Patriarha rudens. Tas paredzēja katru gadu rudenī plašākai sabiedrībai parādīt topošo aktieru un režisoru radošos projektus. Darbi tika rādīti Eduarda Smiļģa Teātra muzejā, kas 2009. gadā bija kļuvis par akadēmijas struktūrvienību, un Zirgu pastā, nostiprinot to par pastāvīgu izrāžu norises vietu. Programma aptver visdažādākos teātra žanrus un veidus, arī laikmetīgās dejas uzvedumus. Visnepateicīgākais bija finansējuma jautājums, bet arī organizatoriskā daļa un patstāvīga menedžmenta trūkums.

JAUNS SĀKUMS

2011. gadā tika izveidots LKA Radošās darbības centrs, un 2012. gadā noslēdzās Zirgu pasta rekonstrukcija. Pirmie darbinieki – Monta Brūvere un Juris Jonelis – daudz darīja, lai strukturētu un vadītu ne tikai festivāla Patriarha rudens norises, bet arī regulārākas studentu teātra izpausmes plašākai skatītāju auditorijai. Zirgu pastā no jauna veidojās studentu teātra aizmetņi, īpaši ar izrādēm Puikas un Bogušs (abu režisors Mihails Gruzdovs). Šie studentu iestudējumi piedalījās arī nozīmīgajā Eiropas teātra augstskolu festivālā Melodrama Jelča Laskovicē, Polijā. Pastāvīga diplomdarbu iestudējumu izrādīšana tomēr nebija iespējama, jo jaunie aktieri strādāja dažādu teātru izrādēs un skatuves mākslas projektos.

Iespējas izveidot pastāvīgu akadēmijas studentu teātra platformu bija arī tad, kad Latvijas Teātra darbinieku savienības telpas Talsu ielā 1 vairs neizmantoja Jaunais Rīgas teātris. Tās fiziski ir saistītas ar Eduarda Smiļģa Teātra muzeju, un radās ideja par šo telpu nomu, nodrošinot studentu teātrim pastāvīgu mājvietu. Tur uzvedumus būtu varējuši veidot gan dramatiskā teātra aktiera un režijas, gan laikmetīgās dejas studenti un absolventi. Tomēr finansiāli (EUR 24 000) atbalstīt šo ieceri nespēja ne akadēmija, ne LR Kultūras ministrija.

Latvijas Kultūras akadēmijas studentu teātris var kļūt par patstāvīgu vienību

2019. gadā ar Dāvida Džovanzanas objektu, leļļu un vizuālā teātra apvienojuma izrādi Izzūdošā nākotne, asociētā profesora Elmāra Seņkova iestudējumu Medības un vieslektora Kārļa Krūmiņa iestudējumu Nelabā roka spilgti sevi apliecināja dramatiskā teātra aktiera Leļļu teātra mākslas specializācijas absolventi. Tomēr Latvijas Leļļu teātris tolaik bija visai atturīgs jaunu radošu meklējumu ceļa atbalstīšanā. Līdzīgi savulaik notika arī ar citu šīs specializācijas kursa absolventu neiekļaušanu teātra ansamblī – viņi nodibināja leļļu un objektu teātra apvienību Umka.lv (2005). Elmāra Seņkova vadībā daļa 2019. gada absolventu nodibināja teātra apvienību EsArte (2020). Tomēr kovida laiks šim mākslinieciskās jaunrades projektam pielika punktu.

Pateicoties Kristīnei Freibergai, kura 2019. gadā pārņēma Radošās darbības centra vadību, bet pašlaik ir Latvijas Kultūras akadēmijas Producēšanas un mārketinga departamenta vadītāja, studējošo darbu skates ir pastāvīgs mākslinieciskais process. Arvien vairāk un vairāk gan bakalaura un maģistru darbu noslēgumu izrāžu skatēs, festivālā Patriarha rudens un viesizrādēs Stāmerienā skatītāji iepazīstas ar jauno mākslinieku dažādām žanra un stila skatuves mākslas izpausmēm, kas bagātina Latvijas kultūras un mākslas vidi.

Latvijas Kultūras akadēmijas studentu teātris var kļūt par patstāvīgu vienību, kurai ir savs stabils finansējuma avots, sava producentu grupa un teātra mākslinieciskais vadītājs.