Rituāli salauztai pasaulei

Vienā sezonā Dirty Deal Teatro tapušas trīs izrādes, kas, šķiet, pa dažādiem ceļiem meklē atbildi uz vienu un to pašu jautājumu – kā maģiskā domāšana un rituāls var palīdzēt dzīvot šodien? Katrīna Neiburga un Iveta Pole izrādi Vecajo kults piesaka kā «pieņemšanas ceremoniju» un aicina slēgt mieru ar novecošanu, Marta Elīna Martinsone izrādē Raganas pēta, kā maģiskais (vai drīzāk – māksla) spēj dziedināt tad, kad nekas cits nepalīdz, bet jaunie teātra mākslinieki Mārcis Broks, Elizabete Šiklova un Reinijs Acht izrādē Svētvieta meklē savu svētuma definīciju. Par Vecajo kultu tepat Teātra Vēstnesī jau rakstījusi kolēģe Līvija Pildere, tāpēc šajā recenzijā tuvāk pievērsīšos abām pārējām izrādēm. 

Dziedinošais teātris

Iestudēt romānu nekad nav viegli, bet Dainas Tabūnas Raganu sižets šķērso apmēram piecus dažādus laikmetus no krustnešu laikiem līdz mūsdienu Rīgai, turklāt katrā no tiem darbojas citi personāži. Izrādē saglabātas četras. Īsumā – mileniāle Alma, kura pēc šķiršanās cīnās ar depresiju un cenšas uzbūvēt savu dzīvi no jauna. Kaut arī māsīcas cenšas Almu atbalstīt, viņām ir pašām savas problēmas. Tikmēr Alma atklāj, ka negaidītu mierinājumu sniedz ezoterisku prakšu iepazīšana. Paralēli viņu piemeklē spilgti sapņi, kuros, kā noprotams, darbojas Almas dzimtas sievietes – nešpetnā vecmāmiņa, kas uz vecumu terorizē savus tuviniekus, senlatviešu meitene Madara, kas 12. gadsimtā nelaimīgi iemīlas un paliek stāvoklī no vācu priestera, kalpone Agne, kuru kaut kad 16.–18. gadsimtā saviem slepenajiem garu izsaukšanas rituāliem izmanto muižkungs. Viena no līnijām risinās pasaku telpā ārpus laika, kur mītiskā Putnu sieva ar stāstu dziedina jaunu meiteni, kas, līdzīgi kā Alma, iekritusi depresijā. Romāna dramatizējumu režisore Marta Elīna Martinsone veidojusi kopā ar Dainu Tabūnu, procesā atsakoties no sapņa, kura darbība risinās padomju laikā. 

Visas šīs sievietes vieno tas, ka viņas spērušas soli ārpus racionālā. Taču gan romānā, gan izrādē šķiršanās, ko dziedē ļaušanās ezoteriskajam, ir tikai virskārta dziļākam stāstam par atbrīvošanos no intelektualizācijas diktāta, kas pavada pieaugušo dzīvi, un vienlaikus feministisks vēstījums par to, cik būtiski ir uzturēt sieviešu pieredzes telpu. Romāns Almas eksperimentiem, kas cita starpā ietver eksorcismu, vagīnas tvaicēšanu un rituālus priesterienes vadībā, šķiet, pieiet ar lielāku pietāti – Tabūna nevēlas parodēt, bet patiesi noskaidrot, kāpēc viņas varone un citas sievietes šajā eksotiskajā pasaulē rod glābiņu. Savukārt Martinsone režijā nevairās izmantot tipāžu kolorītu, un tas dod aktieriem Alisei Dzenei un Rihardam Zelezņevam lielisku iespēju demonstrēt plašu aktierprasmju amplitūdu – izrādē parādās lietišķa eksorciste, kas vienlīdz labi tiek galā gan ar melnā tārpa izdzīšanu, gan ģimenes sadzīves organizēšanu, ekstravaganta priesteriene, kura – tieši otrādi – necieš neko piezemētu un ar sadzīvi saistītu (izņemot Amway produkciju, ko pati tirgo), tiktoka burvji, kuru ņemšanās aizdomīgi atgādina Lienes Šomases soctīklu saturu, un citi personāži. Daļu nopietnības zaudējušas arī sapņu ainas, tomēr Martinsones smiekli nav izsmējīgi, tieši otrādi – sakāpināta teatralitāte, melodramatiski sižeti un popkultūras atsauces (iespējams, ka Almas vienaudzēm, līdzīgi kā man, Raganas atgādinās gan Amuletu, gan Sabrinu, pusaugu burvi) Martinsones darbos ir dziedējošas zāles pret pelēcību un sausu pārintelektuālismu mākslā un dzīvē. Galu galā, kas tad ir kino un teātris, ja ne maģija? 

Kamēr Dzene un Zelezņevs var izdauzīties nelielajās etīdēs, sarežģītāks uzdevums Almas lomā ir Sandijai Dovgānei – pēc šķiršanās Alma dzīvi drīzāk vēro, nevis tajā piedalās, un šo letarģisko stāvokli uz skatuves iemieso milzu sega (Kates Krolles lieliskais telpas risinājums), kura ļauj gan aizbēgt sapņu pasaulē, gan slēpj zemapziņas briesmoņus un smacē Almu depresijas zemākajos punktus. Taču līdz ar to spilgtie otrā plāna tipāži un straujā epizožu montāža izkonkurē Almas līniju un īsti neļauj attīstīties tēla iekšējai pasaulei. 

Meklējot svēto

Arī izrādei Svētvieta, kurā sadarbojas jaunais režisors Mārcis Broks, dramaturģe Elizabete Šiklova un scenogrāfs Reinijs Acht, ir sarežģīta struktūra – līdzīgi kā Raganās, tajā ir vismaz trīs dažādas laika līnijas, kas turklāt sazarojas un savā starpā mijas, savukārt aktieri Sandija Dovgāne, Agate Marija Bukša un Uldis Siliņš darbojas gan kā koris, gan izspēlē dažādas lomas sižetiskajos atzaros. Te ir mītiska pagātne, kur priesteriene nodarbojas ar pasaules radīšanu, romantizēts stāsts par viduslaiku meiteni un jaunu mūku, kuri laika gaitā piedzīvo gan trauslu tuvināšanos, gan atsvešināšanos, mūsdienu ainas, kurās arhitektūras studente prezentē savu ieceri meža vidū uzcelt sanatoriju un risina attiecības ar kursabiedru. Nelielās, sižetiskās etīdes mijas ar poētiskām teksta un kustību kompozīcijām, kurās aktieri atkārto vārdus un kustības mantrām radniecīgā manierē, radot rituālu telpu. Dažādos izrādes elementus vieno reālā un reizē mītiskā svētvieta jeb akmens meža vidū, ko ar neliela maketa un video projekcijas palīdzību reālajā laikā atdzīvina mākslinieks Reinijs Acht. 

Režisors Mārcis Broks un dramaturģe Elizabete Šiklova nebaidās no sarežģītības un nopietnības – tas atbruņo, bet vienlaikus izrādās klupšanas akmens, jo daudzie izrādes pavedieni paliek neizstrādāti un īsti nesasienas veselumā. Drīzāk no apraksta, nevis pašas izrādes saprotu, ka nosacīti sižetiskās līnijas ir pakārtotas Agates Marijas Bukšas arhitektūras studentes Emmas stāstam, kura, pētot savas bērnības rotaļu vietu, uzzina «cilvēkstāstus, kas pakāpeniski savijas vienotā pieredzē» un atklāj «kopīgo cilvēces pārdzīvojumu». Taču ieceres realizācijai ar abiem mikrosižetiem, kam it kā vajadzētu šo pieredzes panorāmu atklāt, īsti nepietiek. Turklāt katrs ir no savas operas – priesteriene Heduana šķiet drīzāk mītiska būtne, kas darbojas no reālās pasaules atšķirīgā laiktelpā, savukārt mūka Augusta un meitenes Ūnas līnija risināta psiholoģiskā konkrētībā, tāpēc zīmē paralēli Emmas un Stefana attiecībām simtiem gadu vēlāk, nevis priesterienes līnijai, bet izrādes struktūra kļūst vēl neskaidrāka. Ne viens, ne otrs sižets nav gana izstrādāts, lai būtu patstāvīgs, un arī iecerētajam vispārinājumam abi nepalīdz. Rezultātā sadrumstalotajā vēstījumā nav viegli noorientēties, un neesmu pārliecināta, ka arī man tas līdz galam ir izdevies.

Iespējams, auglīgāk būtu necensties formulēt jēgu un ļauties tēlainībai, taču arī šeit Svētvieta liek vēlēties vairāk. Izrādi caurvij atkāpes, kas veidotas pēc līdzīgas struktūras – aktieri stāv frontāli pret skatītājiem un tekstā vienu aiz otra virknē līdzīgus tēlus («Koki. Raupja brūna miza, apsūnojusi miza. Koki izskatās vienkārši, kādi ir. Visapkārt koki, neskaitāmi daudz.») vai atkārto vienkāršas kustību sekvences. Nojaušu ieceri ar tīriem, lakoniskiem izteiksmes līdzekļiem – vārdu un kustību – radīt izrādes mītisko telpu, taču oriģināla poētika diemžēl neizveidojas un atkāpes ātri sāk šķist plakanas un shematiskas, nevis rituāli suģestējošas. 

Interesantāk nekā skatīties izrādi ir mēģināt saprast, kādi jautājumi nodarbina jaunos autorus. Darbā parādās ekoloģiski motīvi: visuzskatāmāk – mežs kā svētvieta, tā nociršana kā svētuma iznīcināšana. Ekoteātra kontekstā noteikti var skatīt arī izrādē nojaušamo pretstatījumu starp autentisku eksistenci, ko autori saskata idealizētā priekšstatā par senu pagātni, kad cilvēki dzīvoja saskaņā ar dabu un viss bija īstāks, un mūsdienu cilvēka paviršo, ekspluatējošo attieksmi pret dabu un citam citu. Tomēr galvenokārt nojaušams ir tas, ka svētumu autori nesaskata ne kristietībā, ne pagānismā, ne sasniegumu kultā, bet visā tajā, kas paliek laikmetu un lielo ideju ēnā – maigumā pret citiem un dabu, cilvēciskā tuvībā, mazajās lietās un brīžos.

Sekot laivām

Rakstot par abām izrādēm un Dirty Deal Teatro darbu pēdējās sezonās, atcerējos Gundegas Laiviņas rakstu festivāla Homo Novus trīsdesmitgadei veltītajā grāmatā, kur autore teātra ainavu salīdzinājusi ar okeānu, lielos teātru namus ar smagnējiem kuģiem, kuri kursē pa iepriekš noteikti un grūti maināmu maršrutu, bet neatkarīgos teātrus – ar veiklām buru laivām, kas spiestas ātri reaģēt uz «pasaules vējiem» un «nereti tieši vētras apstākļos kļūst par domāšanas un eksperimentēšanas laboratorijām». Nākas piekrist, jo šķiet, ka no visiem Latvijas teātriem tieši mazie un neatkarīgie visjūtīgāk reaģē uz šī brīža Zeitgeist. Nepārejošā krīzes sajūta – trauksme, kara tuvums, augstais agresijas līmenis sabiedrībā – rada atsvešinātību un rezignāciju, saasinot nepieciešamību pēc alternatīviem domāšanas un kopā būšanas veidiem, ko mūsu lielie, konservatīvie teātri ar savu hierarhisko, inerto struktūru īsti nespēj piedāvāt. Turpretim tādu teātru kā Dirty Deal Teatro demokrātiskā, uz projektiem balstītā repertuārpolitika ļauj veidoties mobilām, mainīgām domubiedru grupām, kas sanāk kopā, lai runātu par sev būtisko (ne tikai jau pieminētajā Vecajo kultā, bet arī dažādu mākslinieču kopdarbā Tā ir mūsu kauna vaina, apvienības miglājs? izrādēs u. c.). Domājams, tas arī ļauj neatkarīgo teātru repertuāros uzskatāmāk novērot idejas un procesus, kas aktuāli sabiedrībai, bet pamatplūsmas teātros nesasniedz virspusi – vai tā būtu racionalitātes un sievišķās identitātes krīze (Raganas), ekoloģijas un jēgas krīze (Svētvieta), vai arī krīžu izsauktā interese par maģisko, rituālo un transcendentālo. Atliek vien cerēt, ka mazās, veiklās laivas ne tikai palīdzēs mums atrast ceļu ārā no vētras, bet arī rādīs jaunus virzienus lielajiem kuģiem.