Ko iesākt ar vecumu un nāvi?

Vecuma un ar to saistītā nāves tēma teātrī parādās laiku pa laikam, bet nesenā vēsturē ir tapuši vairāki iestudējumi, uzskaitīšu hronoloģiskā secībā: Debesīs cerams nebesīs teātra trupā Kvadrifrons, Egles stāsti Latvijas Nacionālajā teātrī, Vecajo kults Dirty Deal Teatro un Kritiens augšup Jaunajā Rīgas teātrī. Ko tie vēsta par neērto tēmu?

VECUMS NAV MODĒ

Kādreiz par skaistu tika uzskatīts vecais un pieredzējušais. Kādreiz mūžīgā jaunība bija pieejama tikai dieviem, kuru daili tēlnieki tvēra skulptūrās, tagad viņu vietu ieņēmuši plastikas ķirurgi, bet estētiskā medicīna kļuvusi par veiksmīgu biznesu. Tagad «sabiedrība tiek iedalīta divās lielās kategorijās – jaunie un vecie»^[1], un jaunajam ir pozitīva, vecajam – negatīva konotācija. Tas nav emocionāls novērojums – no Pasaules Veselības organizācijas publikācijām var uzzināt, ka pusei pasaules iedzīvotāju ir negatīva attieksme pret vecākiem cilvēkiem. Var uzzināt arī to, ka iedzīvotāju dzīves ilgums ir nozīmīgi palielinājies, un līdz 2050. gadam cilvēku skaits, kam ir 60 un vairāk gadu, divkāršosies – no 12 līdz 22 procentiem.

Manā dzimšanas gadā paredzamais mūža ilgums bija 73,9, bet, ja es piedzimtu tagad, būtu jau 81,1 gads^[2]. Taču pacilājošam optimismam nav pamata, jo sievietēm Latvijā paredzamais veselīga mūža ilgums ir vien 55,4 gadi (vīriešiem vēl sliktāk – 53)^[3].

PIEŅEMT

Iveta Pole ir par mani maķenīt jaunāka, Katrīna Neiburga – vecāka, taču viņu apvienošanās, lai parunātu par vecumu un nāvi, manī atbalsojas kā vienaudžu kopības gars. Vēl svarīgi, ka šā gada sākumā vismaz mēnesi esmu līdzdzīvojusi Katrīnas mammai, lasot Neputna izdotos Andras Neiburgas dienasgrāmatas sējumus. Arī tas veido manu iestudējuma naratīvu, turklāt Katrīna videoierakstā pati lasa mammas rakstītā fragmentu un komentē to.

Vecajo kults ir gadījums, kad var tieši runāt par teātra notikumu kā jaunas pasaules radīšanu – māksliniecisku visumu, kura pamatā ir jaunradīts mīts.