Nosaukt problēmu vārdā

Viņš ir režisors, kurš savā radošajā biogrāfijā var ierakstīt gan Spēlmaņu naktī godalgotas un nominētas izrādes, gan sāpīgas neveiksmes. Viestura dzīvesbiedre dramaturģe Ludmila Roziņa pagājušajā sezonā saņēma Spēlmaņu nakts balvu par lugu Dievs ir šeit, kuras pamatā ir ļoti traģiska personiska pieredze ar bērna zaudējumu, ko piedzīvoja arī Viesturs. Bet jau vairākus gadus viņš praktizē arī kā ārstniecības persona – drāmas terapeits. Sarunā mēģinu noskaidrot, vai un kā vienā cilvēkā sadzīvo un pārklājas režisora un drāmas terapeita identitātes.

Atis Rozentāls. Mēs atrodamies Viestura Roziņa privātpraksē, kas nav tradicionālākā vieta, kur intervēt režisoru, ja vien viņš ir tikai režisors. Kā tu nonāci līdz idejai, ka būsi ne tikai režisors, bet arī nodarbosies ar drāmas terapiju?

Viesturs Roziņš. Pirmie impulsi jau meklējami laikā, pirms es iestājos Latvijas Kultūras akadēmijā.

Supersadomāti stāsti teātrī mani garlaiko, mani interesē patiesums

Mēs omītes laukos organizējām bērnu un jauniešu nometnes, kurās bija arī cilvēki ar īpašām vajadzībām, neredzīgi, nedzirdīgi cilvēki. Otrais impulss bija, kad es Erasmus ietvaros aizbraucu uz Čehiju, un Janāčeka Mūzikas un skatuves mākslas akadēmijā bija Fiziskā teātra nodaļa, kurā par profesionāliem aktieriem varēja kļūt nedzirdīgi cilvēki. Tur es iepazinos ar Jolantu Znotiņu, kura vēlāk piedalījās vairākās manās izrādēs. Mani sāka aizraut un interesēt, kā teātris var dot kaut ko vairāk par līdzpārdzīvojumu un katarsi, kā cilvēkiem palīdzēt, un es iestājos Rīgas Stradiņa universitātē mākslas terapijas maģistrantūrā.