Visi stāsti ir par mani

Šeit vajadzēja būt tagad tapušai intervijai ar režisoru. Šo tekstu nebija plānots publicēt kā interviju, jo tā arī nav tāda. Taču Dž. Dž. Džilindžers tagad piekrita šai publikācijai, kas atspoguļo lielāko daļu 2012. gada 7. novembra ieraksta, kurš prasīja vairāk nekā astoņas stundas viņa laika. Paldies par to. Toreiz mērķis bija izrunāt visas režisora izrādes, lai iegūtu pieturpunktus, kurus vēlāk attīstīt, un uzrakstītu viņa portretu krājumam par tā saukto Karamazovu kursu un tā vadītāju Pēteri Krilovu. Dažādu apstākļu dēļ šī iecere nav īstenota. Ierobežotā apjoma dēļ žurnālā tiek publicēta īsināta versija, neīsināto iespējams izlasīt brīvpieejā www.teatravestnesis.lv.

Mums ir jāpabeidz stāsts par Nepanesamā teātra arteļa režisoriem, ko esam iesākuši iepriekšējos žurnāla numuros.

Līvija. Tātad katrā izrādē ir vismaz viens jautājums, kas tevi personīgi interesē. 

Dž. Dž. Džilindžers. Jā, citādi ir grūti uztaisīt, tad tā ir amatniecība. Visi stāsti ir par mani. Nevar taisīt izrādes, kurām ar tavu dzīvi nav nekāda sakara. Es neuzstādu uzdevumu – tagad mēģināšu aizkliegties vai aizčukstēties līdz skatītājam. Nevar noliegt, ka gribu sarunāties, uzdot jautājumus, apšaubīt kādas patiesības vai graut priekšstatus un iesaistīt skatītājus to risināšanā. Un vienlaikus pats kaut ko saprast. Tik gudrs es vēl neesmu, lai dotu atbildes.

Bet ja tā nav bijusi tava izvēle?

Tādi ir tikai pieci iestudējumi no septiņdesmit. Labā tīrības sajūta, Penelope un Diks, Pūt, vējiņi!, Īkstīte, Princešu stāsts.

Tava pirmā izrāde hronikā ir Melnais mūks^[1].

O, tas man ļoti patika. Tajā laikā sāku sevī sajust postmodernismu. Melnais mūks ir pirmie neapzinātie asniņi. Es Mūku sakrustoju ar Oņeginu. Doma bija, ka galvenais varonis lasa Puškinu un no pārpūles viņam sāk rādīties melnie mūki. Viņam sāk likties, ka ir Oņegins, brīžiem uzzibsnī Tatjana, un viņi paralēli sāk bīdīt Oņegina lietas. Tajā stāstā ir baigais spēks, bet lai iestudētu... Es jau vēl neapjautu, ka virzos postmodernisma virzienā, tā bija kaut kādas kombinācijas salikšana, kas jau man bišķiņ bija asinīs. Montēšana, ironija. 

Man bija gandarījums, jo pirmo reizi uztaisīju izrādi. Mēs braucām uz Daugavpili, festivālu Homo Novus. Tad es vēl biju tik radikāls, ka man šķita, aktieri nedrīkst paklanīties, jo tas nojauks radīto ilūziju. Aizvēra priekškaru, zāle aplaudē, bet esmu aizliedzis nākt klanīties. Pēc tam vakarā bišķiņ atzīmējām un redzu, aktieri tādi tukši. Tad es sapratu, ka vairāk tā nedarīšu, jo viņi nedabūja atpakaļ emocijas. Tā man bija diezgan liela mācība.

Tev bija kādi iedvesmas avoti, paraugi? 

Alvis [Hermanis] jau bija parādījies, Kā lēna un mierīga upe ir atgriešanās, Marķīze de Sada. Man tas tik ļoti patika, ka sāku ar viņu dialogu, bišķiņ ironizēt, ieviest savos darbiņos kaut kādus elementus, kamēr [Pēteris] Krilovs vienā brīdī atsēdināja. Viņš teica: «Tu varēji arī kaut ko bez Hermaņa uztaisīt.» Tad es to tā kā nogriezu, neviļus sāku ar tām viņa lietām spēlēties. Drīzāk ietekme vairāk bija no literatūras, jo es lasīju visu jaunāko, moderno. Toreiz kino nebija tik plaši pieejams kā tagad. Literatūrā bija montāžas, un neapzināti sāc kaut ko tādu darīt. Ir iekšēja prasība montēt. 

Pirmā izrāde, kad jau kaut ko arī teorētiski zināju par postmodernismu, bija Concerto Grosso Nr. 1^[2]. Neatceros, ko es tur biju salasījies, bet lasīju visus filozofus. Man šķita interesanta tā teorija, atbilst manai izjūtai, un es to teoriju mēģināju ielikt lugā. Es sevi uzskatīju par absolūtu ģēniju, bez mazākajām šaubām.

Jau iestājoties LKA, vai apziņa nostiprinājās studiju procesā?

Iestājoties šķita, ka man uzdod diezgan dumus jautājumus, gan [Oļģerts] Kroders, gan Krilovs, gan [Silvija] Radzobe. Es tiešām diennaktīm sēdēju un lasīju, visus filozofus, prozu, visu, no vāka līdz vākam. Tā rodas pārliecība. Bāze ir tik milzīga, ka jutos nenormāli «kruts», pašapziņa baigā. Protams, ar gadiem to visu pazaudē. Tā ir hipertrofēta uztvere, tagad es to saprotu.  

Iedomājies, pat iestājeksāmenos es mēģināju motivēt, kāpēc Šekspīrs ir banāls, uz ko man Krilovs teica – varbūt pats esi banāls. Es septiņus gadus neesmu bijis sabiedrībā, ir viens draugs notārs, eju tikai uz naktsklubiem tusēt. Man viss ir tādā eksistenciālisma līmenī. Aizejot uz Akadēmiju, man primārais bija nepielāgoties, nepazaudēt sevi. Pēc trešā eksāmena Krilovs pienāca un teica: «Vecīt, tu esi diezgan interesanta personība, bet, ja šādi veido komunikāciju, mēs nevaram ar tevi neko kopā darīt, tu tāpat mani neklausīsies.» Tad es sapratu un mēs sākām saprasties, bet sākums bija skarbs.

Atgriežoties pie izrādēm, nākamā bija Emma Bovarī^[3].

Izlasīju Vudija Allena stāstu par veci, filoloģijas profesoru, kas dzīvo Ņujorkā. Viņam dzīve piegriezusies, sieva apnikusi. Meklē, kā no tā izrauties. Satiek burvi, kurš piedāvā par zināmu samaksu ielīst burvju skapī. No turienes var nokļūt jebkurā romānā un būt to vīriešu vietā. Viņš pārdomā, kuru izvēlēties, un apstājas pie Bovarī kundzes. Pēc tam nāk vēl un vēl, maksā, jo katru reizi nokļūst citā lappusē, cita vīrieša vietā. Stāstā nekā tāda nav, viņa bišķi ar viņu satusē, kamēr saprot, ka viņš ir džeks no nākotnes, un paprasās līdzi uz Ņujorku. Sarunā ar burvi, bet sākas mēmās šausmas, jo viņu interesē tikai šopings. Grib ātrāk tikt no viņas vaļā, bet burvju mašīna salūst, viņš ir ļoti nelaimīgs, tomēr beigās dabū Emmu prom. Kaut gan izrāde man beidzās ar to, ka viņš [Kugelmass, Šarls, Leons, Rūdolfs – Regnārs Vaivars] vienalga mēģina ielavīties tajā skapī, jo literārā pasaule ir daudz interesantāka par reālo dzīvi. 

Es ieliku to, kā viņš ielec romānā, tas ir dialogs ar konkrēto veci. Līdz ar to krājās dialogi, krājās viņa paralēlā dzīve. Sanāca ļoti laba kombinācija, un tā es varēju no romāna izvilkt esenci. Tas deva diezgan lielu gandarījumu. Un vēl iespēja ar Indru Rogu, jau profesionālu aktrisi, pastrādāt, man bija interesanti.

Mollojs jeb Dzīve bez istabenes^[4].

Bekets man bija top vecis. Nepatika viņa lugas, bet ļoti patika romāni. Šķita, viņš rada pilnīgi jaunu realitāti, viss tādā eksistenciālā augsnē. Sataisīju no diviem vai trim romāniem ludziņu. Pat Lauris Gundars, kurš pasniedza dramaturģiju, atzina, ka no amata viedokļa ir ļoti loģiski. Turpināju kombinēt. Toreiz šķita stulbi taisīt lugas. Nav interesanti stāstīt stāstu, jo visi zina, ar ko beigsies, un gaida finālu.

Artelis vispār bija interesants pasākums. Homo Novus laikā ar [Viesturu] Kairišu un [Gati] Šmitu dzērām un nolēmām taisīt teātri. Iesniedzām projektu Sorosa fondā, un mums piešķīra naudu sešām izrādēm. Viņi uzreiz arī noskaitīja kaudzīti. Iedomājies, kad tu visu laiku dzīvo bez naudas un pēkšņi tāds žūksnītis... Es tā kā skrēju pa priekšu, viņi taisīja vienu izrādi, es – divas paralēli: Concerto Grosso Nr. 1 un Molloju.  Concerto Grosso man bija iecerēta scenogrāfija, bet staigā naktī, iedzer, ņem no tās kaudzītes. Vienā brīdī saproti – kam tev tur scenogrāfija, jo naudas ir arvien mazāk. Tā paliku pie pieciem krēsliem. Lugu varēju piecās dienās uzrakstīt. Tur arī bija kompilācija. Es paņēmu mītus par Kristus iešanu virs ūdens un tā tālāk, ka tas viss ir «fufelis». Bija puzle, kas manā skatījumā ļoti labi darbojās. 

Arteļa manifesta, vienošanās pamatā bija, ka mēs taisām ģeniālu teātri, bet mums nebija kopsaucēja, kas vienotu. Tolaik latviešu teātrī vienīgais, kas atšķīrās, bija Alvis. Pārējie taisīja vienādi. Mēs ielecām nišā, bet ko tālāk? Viņi turpina taisīt otru izrādi, jo vēl ir nauda, man vairs nav. Es nevaru sēdēt tukšgaitā. Tad man [Kārlis] Auškāps piedāvā kaut ko iestudēt Dailē. Es taisu Trīs māsas. Ne Čehovs^[5]. Man sākas privileģēti apstākļi, kaut mēs taisām vienā zālē. Tad arī sapratām, ka mums nav tālākas nākotnes kopā. 

Kādas trīs nedēļas pirms pirmizrādes es pats tam tik ļoti esmu noticējis, jo būtībā taisu par sevi. Saprotu, ka dzīvei nav jēgas

Trīs māsas es uzrakstīju nedēļas laikā. Tas pats princips – montēju filmu Leaving Las Vegas^[6] ar [Antona] Čehova Trīs māsām. Man šī luga joprojām patīk vislabāk no visa Čehova. Bet atkal šķiet, tik daudz lieku lietu, tāpēc paņemu tikai esenci. 

Un Leaving Las Vegas... Mēs tolaik bijām diezgan atvērti pret pasauli. Tagad saprotu, ka mums ļoti paveicās, ka nebija neviena, kas atnestu narkotikas, jo mēs bijām vaļā. Mani tā filma ļoti uzrunāja. Es taisīju izrādi par režisoru, kas taisa Trīs māsas. Būtībā es taisīju, kas notika pirms Leaving Las Vegas, kāpēc viņš pēc tam nodzērās. Un man atkal tā savilkās... Kādas trīs nedēļas pirms pirmizrādes es pats tam tik ļoti esmu noticējis, jo būtībā taisu par sevi. Saprotu, ka dzīvei nav jēgas, dzeršu līdz nāvei, izrādi neuztaisīšu. Un aizej līdz tam, ka rāpo pie ledusskapja kā Keidžs filmā. Ej pa ielu un saproti, viss šķiet tik smieklīgi un bezjēdzīgi, kā cilvēki iet uz kaut kādiem darbiem. Es kādu nedēļu nenācu uz mēģinājumiem, jo skaidrs, ka dzer līdz nāvei, viss beidzies. Izrāde bija mana sajūta par dzīvi, organizēju Valpurģu naktis ar meitenēm... Tad saproti, ka tikai sieviete var izvilkt, kādām trijām piedāvā precēties, un caur tādu sviestu atgriezies atpakaļ. Pabeidzu izrādi, kas bija kolāža, teksti no mīļotā Henrija Millera, kas tobrīd man bija topā. Regnārs [Vaivars] spēlēja mani. Taisi izrādi par to, kā režisors nevar uztaisīt izrādi, bet pats nevari uztaisīt. Tajā laikā jau viss vēl notiek pa īstam. Liec iekšā savas sajūtas. Liekot aktierim darīt, ko pats dari, meklē atbildes, kā dzīvot tālāk. Tas sižets sāk mani projicēt. Tas ir līdzīgi kā Kaligulā^[7]. Kad pusgadu domā destruktīvas domas, neesi tālu no psihenes, jo domas veido enerģiju. Tā pusgada laikā es sačakarēju savu dzīvi. Kaligula sāka strādāt pret mani. Tāpēc tādas izrādes labāk netaisīt. Citreiz sevi iemaskē aiz kādiem tēliem, bet ja ar vienu gandrīz identificējies...

Studiju darbos, par ko man lika desmitniekus, Krilovs, [Anna] Eižvertiņa un [Edmunds] Freibergs sita pa vietām, kur nav loģikas, kas ir sadomāts, nav attaisnots. Man bija uzdevums – uztaisīt tā, lai viņiem nav, kur piesieties, bet viņiem vienmēr atradās, par ko. Tai brīdī spridžī pretī, taču tas bija vērtīgs process, jo režiju jau nevar iemācīt. Tikai iedot izjūtu, kā to visu uztapināt. Un visi izlasītie filozofi bija bāze. No tās es ieguvu sapratni, ka jebkuru ideju var apgrozīt no visām pusēm un apšaubīt, ka nav drošu patiesību. Tāpēc mans pirmais periods daudzus kaitināja, jo bija viegli apšaubīt patiesības. Es zinu, kā to izdarīt. Bet cilvēkus tas kaitināja, jo apšaubīju viņu izlolotas stabilas un negrozāmas patiesības. 

Kas bija tālāk?

Vīrs, kurš pārjāja pāri Konstancas ezeram^[8].

Jā, Pēters Handke, nenormāli sarežģīts. Tā bija man pirmā luga. Man arī patika, kā uztaisījās, bet te es sapratu kļūdu, ka nedrīkst būt tādi izrāžu nosaukumi. Cilvēki nesaprot un nevar atcerēties. Pirmo reizi man nebija pilna zāle skatītāju. Labi, Emmā Bovarī  uz kādu 20. izrādi arī vairs nebija. Kad Eižvertiņa teica – pagaidīsim vēl vienu tramvaju, varbūt kāds izkāps, es to pārtraucu. Tad es pirmo reizi sapratu, ka man nepatīk, ja nav skatītāju. Tā man bija trauma. Es taisu izrādes, uz kurām visu laiku ir pilns, un pēkšņi uztaisu izrādi, kur knapi pus zāle sēž un tie paši neko nesaprot. Tas bija signāls.  

Joprojām Kamerzāle, Venēra kažokādās^[9].

Zahers-Mazohs ir pirmais autors, kura darbos parādās mazohisma tēma, un man tas šķita ļoti interesanti. Tā ir pirmā izrāde, par kuru man «uzbrauca». Līdz tam slavēja, cik talantīgs. Nedēļu dzēru, jo es jau neesmu tam gatavs. Esmu kārtējo ģeniālo izrādi uztaisījis. Tas ir milzīgs kūlenis apziņā. Tas rada šaubas. Sāc domāt, ka dzīve ir beigusies. Tagad es uz to varu mierīgi paraudzīties, ir bieza āda. Toreiz bija šoks. Sāku apšaubīt visu, kas ir manī, ko esmu līdz šim sapratis. Tas nozīmē, ka redzu nepareizi. Tā var kļūt par traģēdiju. Tā var zaudēt spēju kaut ko darīt. Atkarīgs no tā, cik stiprs cilvēks. Pēc tam pierod, saproti, ka jāuzticas sev līdz galam. 

Tur bija mīnuss, ka man salikās kopā divi izteikti narcisi – Agnese Zeltiņa un Armands Reinfelds, kuri katrs spēlē vairāk uz sevi, un kontakts līdz galam neveidojas. Es nevarēju atrast, kur es kļūdījos. Visu, ko man pārmeta, es varēju attaisnot.

Pirmā izrāde Jaunajā Rīgas teātrī – Muzikants un prostitūta^[10].

Baševiss-Zingers ir viens no krutākajiem ebreju autoriem. Man ar viņu ir tāda pati tuvība izjūtu līmenī kā ar Henriju Milleru. Reinfelds dzēra, [Vilis] Daudziņš ieleca jau diezgan vēlu. Bet Sandra Kļaviņa [slimā Šoša] jau ļoti ātri trāpīja desmitniekā, tas nebija mokošs darbs.

Kas tevi tur saistīja?

Galvenā varoņa Cucika izjūtas laikmeta kolīzijās. Un, lai cik kritiski apstākļi, sievietes nepazaudē un pat ir gatavs uzupurēties. Tolaik manas personīgās dzīves izjūtas pārklājās virsū, jo man šķita, ka varu sievieti izglābt. Tolaik Lielajā zālē vēl bija aizkariņš pa vidu, jo skatītāji nenāca. Tad bija trešā, ceturtā vai piektā izrāde, kad pēkšņi to aizkariņu atvēra, jo cilvēku kļuva vairāk. Alvim toreiz bija smaga situācija.

(Tad mēs aizrunājāmies par Alvi Hermani.)

Satricinājumu un katarsi Hermaņa izrādēs nedabūsi. Viņš uz to arī nepretendē, jo modernā teātra meinstrīmā iedarboties uz emocijām ir «pošla». Tādu emociju, kā es beigās iemanipulēju Hananā, tu viņam reti atradīsi. Tas nav stilīgi. Iedomājies apziņu, ka esi top 10. Kā tu ģērbsies, tā arī citi ģērbsies. Tā ir liela atbildība, visu laiku jādomā kas jauns. Vienu laiku viņam ir vienkāršā cilvēka tēma, tad kostīmi, tad atgriešanās klasikā, diezgan nepopulāri lēmumi. Bet viņš nomotivē, un tas nostrādā. Kad viņš runā par to, ka jāatgriežas kostīmos, esmu izlaidis Mariju Stjuarti, kur ir tie kostīmi. Ir jāmāk to visu verbalizēt un pārliecināt. Visu cieņu, ka viņam tas izdodas, vēl arī pārliecināt Eiropas grandus. Man pašam vajag dabūt to emocionālo «štoperi», kad drusku norauj jumtu, lai ir pārdzīvojums. Tāpēc es neesmu stilīgs, neesmu meinstrīmā.

Pabeidzot par JRT, Aicinājums uz nāvessodu^[11].

Tur bija problēma, ka viņi teica – ir tāda sistēma, kādas četras pieņemšanas izrādes skatās studenti. Man nebija tādas pieredzes, es piekritu. Tās bija labas izrādes, viss notika. Un tad pirmizrādē saproti, ka nekas nenotiek, nav kontakta. Jo vairāk viņi saprot, ka nenotiek, jo vairāk auro. Pilnīga katastrofa.

Es gribēju noārdīt visus savus priekšstatus par to, kā jātaisa teātris, darīju visu pretēji. Man tas bija svarīgi

Kas varēja tik dramatiski mainīties?

Viņi atslāba, pazaudēja nervu. Tur viss bija diezgan trausli. No dramaturģijas viedokļa pašam šķita, ka ļoti veikli esmu sataisījis. Nabokovs man ir viens no top večiem, ne velti esmu trīs izrādes uztaisījis ar viņa tekstiem. Aicinājums uz nāvessodu bija personiski svarīga izrāde, jo runāja par iekšējo brīvību. Var iemest cietumā, bet ir vienalga, jo tava brīvība iet pāri cietuma sienām. Tur arī zināms absurds iekšā. Pie visas manas ģeniālās brīvības sāc pārāk respektēt to, kā pareizi jātaisa izrādes. Neļauj lidot. Kā atļaujies darīt citādi, tevi uzreiz «močī». Man šķita, ka lielā ģeniālā brīvība ir tieši [Romāna] Viktjuka izrādēs, jo viņš spēj izlauzt cietuma sienas. 

Kritiķi skatījās pirmizrādi, tāpēc kopējais viedoklis bija, ka tā ir neveiksme. Lai arī pēc tam normāli gāja, viņi atguvās. Bet nekad nedrīkst vainot aktierus, vainīgs ir režisors. Tas nozīmē, ka neesi pareizi noskaņojis vai ko pareizi ielicis. To iemācīja Krilovs. Ja netiec galā ar aktieriem, tā ir tava profesijas problēma, tu esi vājš.

Dārznieks Kamals^[12]. Godīgi sakot, es maz ko sapratu.

Neviens neko nesaprata, un tā skaitās lielākā katastrofa, kāda iespējama. Bet Hermanis atzina, ka tā ir mana labākā izrāde. Tā man bija [Kazimira] Maļeviča Melnais kvadrāts, Keidža klusums^[13]. Es gribēju noārdīt visus savus priekšstatus par to, kā jātaisa teātris, darīju visu pretēji. Man tas bija svarīgi. Ne velti Andis Strods [režisors D.] spēlēja mani. Visu novedu līdz absurdam, katastrofai, lai sāktu jaunu dzīvi. Tā bija pašterapija. Tā manā attīstībā bija viena no svarīgākajām izrādēm. Aktieri ļoti precīzi darīja to, ko no viņiem prasīju. Man vajadzēja izrēķināties, jāveic harakiri akts. Varbūt es ļaunprātīgi izmantoju Jaunā Rīgas teātra uzticēšanos.

Pēc Venēras kažokādās bija tava pirmā pieredze Dailes teātra Lielajā zālē – Šveiks^[14].

Šveiks bija atklāsme. Sēdējām ar Auškāpu pāris mēnešus, taisījām dramatizējumu, es jau biju diezgan iepraktizējies, kā montēt tekstus. Bija doma, ka būšu asistents. Tad Auškāps visa lielā aktieru ansambļa klātbūtnē pasaka – Džilītis tagad mēģinās un es kaut kad vēlāk. Man šoks. Es plus mīnus tieku galā līdz brīdim, kad nonākam uz skatuves un saprotu, ka nekas nestrādā. Līdz pirmizrādei astoņas dienas, aktieri neapmierināti. Eju pie Kārļa, ka nekas man nesanāk. Viņš atnāca un visu, ko biju sastrādājis, divu stundu laikā izmētāja pa laukumu. Un pēkšņi strādā. Es skatījos kā brīnumā. Es biju pieradis pie Kamerzāles, kur divus cilvēkus ielieku mazā telpiņā. Viņš spēlējas ar visu skatuvi. Tā man bija atklāsme, kā darbojas lielā skatuve. Izrādās, ka var arī spēlēt nosacīti, katrs var būt savā stūrī, vienalga, kāda scenogrāfija. Sapratu gan pēc Bruka tukšo telpu^[15], gan nosacītību, gan kā ar telpu spēlēties.

Prāta Vētra bija mana ideja, kas patika Kārlim, bet pret ko iebilda direktors [Bērtulis] Pizičs. Tolaik Latvijas teātros nebija prakses, ka mūzikas grupa piedalītos izrādē. Viņš teica, ka mēs atbaidīsim mūsu nopietnos skatītājus.

Un tad tu pārsteidzi ar Spēli ar uguni^[16].

Tā bija «kruta» izrāde. Man Strindbergs ļoti patīk, nezin kāpēc tikai vienreiz esmu viņam pieķēries. Lugā ir baigie noslēpumi, kuros netiec iekšā. It kā viss skaidrs, bet, kad sāc analizēt, neko nesaproti, kas tur ir apakšā. Tad sāc sacerēt motivācijas, rīcības.  Ar tik sarežģītu materiālu vēl nebiju saskāries. Teksts ir tikai aisberga redzamā daļiņa. Tā reti gadās, ka lugā viss zemtekstos.

Mana jautrā atraitne^[17] ir tavs pirmais patstāvīgais iestudējums Lielajā zālē. 

Un arī librets manējais.

Ko esot ļoti ātri uzrakstījis?

Teiksim, divās stundās. Lūk, ģēnija apziņa, tagad neatļautos. Patika mana ideja – no visām operetēm atlasīt hitus. Jo taisīt tīru Lehāra opereti – katrā ir divi hiti un pārējais «fufelis». Es uzrakstīju jaunu libretu ala Grāfs Luksemburgs, piedzinu visus hitus. Manuprāt, labi iznāca, cik nu ar manu pieredzi to varējām īstenot. TV ieraksts ir daudz labāks nekā bija izrāde, jo pareizi akcenti salikti.

Rokopera Fausts^[18].

Fausts... tas jau nu gan ir ar asinīm iznēsāts.

Tev pārmeta Gētes primitivizēšanu.

Vienkāršoju, lai normāls skatītājs saprot, kāds kods tur ir iekšā. Uzdevums bija, saglabājot, ko Gēte ielicis, parādīt uztveramā formā, lai ir interesanti skatīties. Es vēl šodien nezinu, kur pasaulē būtu kas alternatīvs tapis, jo [Andra] Vilcāna mūzika ir tik smaga, industriālais roks, Nine Inch Nails stilā. Pasaulē ir mūzikli, lipīgās melodijas. Mēs to ietērpām modernā formā. Kopā ar Vilcānu rakstījām. Lai pie policistu industrial visi neaizietu mājās, jābūt šlāgerim par Katiņu. Mēs tiešām tajā darbā ļoti ieguldījāmies. Un beigās jau man tas šķita tik apjomīgi, ka bija skaidrs, šito uztaisu un eju prom, ar teātri vairs nenodarbojos, jo kapacitāte un intensitāte ir sasniegta tāda, ka nekas izcilāks vairs nenotiks. Pēc tam mēnesi atpūties un pāriet. Un Drakulā^[19] mēs šo stilu turpinājām. Šlāpins ļoti labi saprata, kā sadarboties ar šo industriālo mūziku, libretu mēs rakstījām kopā, stāstu radījām no nulles. Esmu jau iepriekš saskāries, ka ir lietas, kuras nāk pārāk strauji un tās nepieņem. Donā Žuanā X^[20], Ludviga prodžektā^[21]. Ja pēdējo taisītu tagad, tas strādātu citādi.

Tu netrāpi laikā, esi tam priekšā?

Arī. Par Donu Žuanu. Tai brīdī nolīdzina līdz ar zemi, bet pēc gadiem atzīst par jaunu formu. Ludviga prodžektu nosauca par sezonas sliktāko izrādi visos Latvijas teātros, bet tā bija ģeniālākā. Vēl nesen [Mārtiņš] Eihe teica, kādu iespaidu tā izrāde uz viņu atstājusi.

Kur bija problēma?

Prātos. Iedomājies Voiceku^[22] pirms desmit gadiem. Man tā bija ļoti svarīga izrāde. Vienu trešdaļu no tā, ko Perveņecka uzrakstīja, es vispār nesapratu.

Tad kā to var iestudēt?

Es sāku iedziļināties. Tas bija baigais «trips». Darbība notiek pēc atomkara. Pēc starpbrīža kādi 200 cilvēki aizgāja projām. Bet tas bija notikums, tāpat kā Fausts, esmu par sevi absolūti pārliecināts, un ir vienalga, «uzbrauc» vai «neuzbrauc».

Fernando Krapa vēstule Jūlijai^[23].

Tas bija viens no retajiem gadījumiem ar garu galda periodu, man parasti ir nedēļa, maksimums desmit dienas. Mēs vairāk nekā mēnesi runājām par dzīvi, attiecībām, paralēli viņi mācījās tekstu. Kad piecēlāmies kājās, es nesapratu, kas notiek. Mēs visu tik smalki izanalizējām, viss bija tik skaidrs, bet izrādi uzlikt nevaram. No stresa vienu nakti piedzēros. Stundu pusotru gulējis, atnāku uz mēģinājumu un man kā aizkariņš nokrīt no acīm. Es redzu visu smalki līdz niansēm, kā vajag. Līdz tam, ka atliec pirkstiņu, jo pat tas ir svarīgi. Pēkšņi aiziet sajūtās un viss darbojas. Esmu ļoti nesaudzīgs pret viņiem savos izteikumos, bet mēs liekam. Katrai izrādei ir kādas divas trīs dienas tādas, kad visu ieraugi, pārējās dienās strādā amata līmenī. Kad bija sešas dienas atlikušas līdz pirmizrādei, es ar saviem izteikumiem aizskāru [Ģirtu] Ķesteri tā, ka viņš aizgāja no mēģinājuma. Un atpakaļ nenāk. Pirmizrāde tuvojas. Es biju gatavs zvanīt viņam, atvainoties un lūgties. Tad viņš vienu dienu atnāk, man jau atvainošanās runa ir gatava. Bet viņš saka: «Atvainojos, uzvedos neprofesionāli, vai drīkstu turpināt mēģināt.» Kad to pašu taisīju Maskavā^[24] – un es vairāk nekad tā nedarīšu –, zemapziņa līdz galam neieslēdzās. Maskava, tik daudz vilinājumu, izrādes, izstādes, un saproti, ka labāku mizanscēnu par to, kas jau uztaisīta, neuzliksi. Brokastu kafiju dzerot, piecreiz noskatos Dailes teātra izrādes attiecīgo ainu un mēģinājumā pēc tam imitēju. It kā radu uz vietas, spēlēju teātri. Jūtos tik «pošla».

Klāra šurp vairs neatlidos^[25]?

Es nesapratu, kāpēc kritika uz šo iespringa. Laba reālistiska luga par latviešiem. Biju pārliecināts, ka nostrādās maksimāli. Labs, godīgs aktierdarbs, nopietns latviešu stāsts. Man gan ar dramaturgu sanāca drusku saķerties, jo viņš to Jūrmalā bija norakstījis no kaimiņiem. Es to džeku [Arvīds – Aldis Siliņš] uztaisīju drusku slimāku, Skops satraucās, ko kaimiņi teiks. Pirmizrādē es vēl Ģeņ pobedi^[26] ieliku. Skops teica, jānoņem, jo sanaidos latviešus un krievus. Bet tur sanāca efekts –  Harijs Spanovskis [Ādolfs Sesks] ar medaļām, Ģeņ pobedi, un zāle smejas. Es to ieliku pirmā cēliena beigās, jo man tā dziesma izraisa asaras. Un es to palaidu, kā ir oriģinālā, bez konteksta. Krievu presē rakstīja: latvieši jau pieceļas, lai ietu prom, skan tā dziesma, un viņi stāv kā himnas laikā. Man pat [Skopa sieva] Margarita Vilcāne zvanīja par to. Es arī noņēmu to dziesmu.

Kāpēc to lugu ņēmi?

Man gribējās par latviešiem uztaisīt, bet nebija jau nopietnu lugu. Šajā es ieraudzīju, ka ir spēks. Es jau biju izslāpis pēc kaut kā latviska un pareiza. Pirms kāda pusgada paskatījos video un joprojām nevaru atrast, kur piesieties. Es nesapratu, kas nenostrādāja. 

Dons Žuans X.

Kaut arī es teicu, ka nevaru izcelt kādas savas izrādes, šo uzskatu par vienu no labākajām. Horeogrāfe bija Aleksandra Tihomirova no Sanktpēterburgas, tur nebija neviena lieka žesta, nekā sadzīviska, katrs solis iestudēts. Grimu taisīja igauņu ģēnijs Aimars Rolfs. Lugu uzrakstīju pats no 17 materiāliem. Pašā sākumā – mākslas ģēnija Dalī balss oriģinālais teksts. Ģeniāla Vilcāna mūzika. Tur arī bija mana dzīve, mana dzeja. Šo izrādi es izdzīvoju līdz ārprātam. Tas bija ļoti izlolots darbs, un par to bija vissāpīgāk, kad «uzbrauca». 

Es tajā laikā dzīvoju kā Dons Žuans, un man šķita, ka par sievietēm zinu visu, kā viņas jūtas. Man bija misija šaut pa kreisi, lai iepazītu sievietes. Katru reizi atrodi jaunas nianses, taču ir kopsakarības. Tagad faili ir pilni un varu kļūt mierīgs. Es zinu, par ko runāju. Tu taču nevari būt kinologs, ja tev visu mūžu ir tikai buldogi. Tas pats par sievietēm uz skatuves. Ja tu visu mūžu godīgi nodzīvo ar vienu sievieti, tu nevari neko uztaisīt. Par šo izrādi man nebija šaubu, ka tā ir labākā tosezon Latvijā. Tad es nostiprinājos pārliecībā, ka man ir vienalga par kritikām, es taisu ģeniālas izrādes, viņi nesaprot. Es neko nevaru mainīt, jo tā to redzu. Es jau turpināju darīt to pašu, jo, kas ir Donā Žuanā, ir Kaligulā. Es nesalūzu, turpināju, un beigās pasaka, ka tas ir izcili. Ja Kaligula būtu Dona Žuana laikā, tāpat mani noraktu. Dons Žuans no formas viedokļa bija precīzāks par Kaligulu. Bet tā ir ļoti svarīga pārliecība, kādas tagad man vairs nav. To iedvesu arī aktieriem, un mūs pat vairs neskar visi tie uzbraucieni.

Tiešām vairs nav pārliecības?

Tagad ir šaubas un vecums. Tagad jau piezemējies un saproti, ka tā arī turpināsi taisīt izrādes.

Šaubām esot jābūt, ja runa ir par mākslas radīšanu.

Šaubas ir dažādas. Vienas palīdz radīt, otras izslēdz, traucē pārliecībai. 

Vai ir kāda izrāde, par kuru atzītu – neizdevās?

Tas ir tāpat, ja tu jautātu, kurš no taviem bērniem ir garām... Laikam nevaru atrast tādu. 

Rīt atbrauks Florinda!^[27]

Ar aktieriem^[28] bija interesanti strādāt. Briķe tur bija lieliska. Tas ir labs stāsts par ilūzijām, aplaušanos, norakšanos, par ko es pats esmu domājis. Ja viss saiet grīstē un aizbrauc dzīvot uz laukiem. Vai vari tikt vaļā no pagātnes, un cik daudz ir ilūziju atgriezties. Vai var nogriezt pavisam? Nav tik viegli, jo pagātne nāk līdzi. Cik esi stiprs, lai to neielaistu tagadnē. Ambīcijas arī nevar nolikt malā. Es to situāciju varu tikai modelēt, jo neesmu tādā bijis, bet pieļauju, ka nonākšu. Kad visu pamet un aizlaidies. Tobrīd šķita, ka tiešām no visa jāaizlaižas. Kā [Eimunts] Nekrošus, braukšu uz laukiem, dzeršu un netaisīšu teātri. Bet cik ilgi? Tu taču zini, kas biji. Tagad nebūsi nekas. Cik ilgi naudas pietiks. Un atgriezās taču. 

Domas par to ir bijušas, jo esi vāveres ritenī, nepieciešamībā visu laiku sevi pierādīt, dzīve sastāv no pirmizrāžu datumiem. Noleksi, no kā dzīvosi, ko darīsi? Tas biedē. Iekšējais ritms ir četras piecas izrādes sezonā, un, ja nav, tevi izmet no laivas. Droši vien vajag baigo aplauzienu, lai pats varētu izkāpt no tā ritma. Ja mums maksātu kā ārzemēs, es varētu taisīt divas izrādes gadā, tāpēc nepieciešamība dzen uz priekšu. Ja sezonas laikā ir brīvs mēnesis, jūtos kā liekēdis. Mans normālais stāvoklis ir mēģināt. Tā es 15 gadus dzīvoju. Lai to salauztu, jābūt iekšējam lūzienam. Vai arī, kad neviens vairs neko nepiedāvā. Tad esi aplauzies. Mani satrauc, ka esmu lamatās. Mani «močī», vajag komēdiju. Neviens cits to neuztaisīs. Skaidrs, man tā komēdija arī naudu ienes. Mēs nevaram paņemt [Oskaru] Koršunovu un [Aleksandru] Morfovu, ja es netaisu komēdiju. Tas rada interesantas iekšējas kolīzijas. Zini, ka «uzbrauks» atkal par komēdiju, bet dari to teātra labā. Ja taisa komēdiju, ar ko nopelnīt naudu, tai jābūt dumai, jo gudra neies. Te ir tā izšķiršanās. Es arī labprāt netaisītu.

Kur tu smelies?

Es vienalga pamanos daudz lasīt un skatīties filmas. Pabūt ar sevi. Ir bijušas reizes, kad jūtu, nepaspēšu sagatavoties. Bet. Es arī uzskatu, ka nevar visu iepriekš izdomāt. Tas notiek procesā, komunikācijā ar aktieriem. Uz mēģinājuma sākumu man vajag aptuvenu vīziju. Man katra izrāde ir piedzīvojums. Es nezinu, kur mēs nonāksim. Dažreiz nonāc, dažreiz nenonāc. Var teikt, ka es sāku izrādes nesagatavojies. Piemēram, Ļaujiet izšaut!^[29] – tomēr būtu gribējies kur citur nonākt, tā smalkāk. Bet apstākļi rada situāciju, kad galvenais ir tikt līdz pirmizrādei. Jo Valdim Liepiņam bija operācija. Es nekad neesmu atcēlis pirmizrādi, tas ir principa jautājums. Tad pirmizrāde tuvojas 65 procentiem no iecerētā. Pēc piecām izrādēm būs uz 80 procentiem. Struktūra ir ielikta.

Ēdenes dārzs^[30].

Vakar noskatījos filmu Hemingvejs un Gelhorna^[31] par viņa pēdējo mīlestību. Tās laikā atcerējos izrādi un sapratu, cik tomēr precīzi es viņu jutu, jo tik daudz esmu lasījis viņu un par viņu. Vienīgais, izrādē forma bija dīvaina. Tolaik es biju atvēzējies uz īpašām formām. Lielākā problēma bija ar Vitu Vārpiņu, kura līdz šim bija spēlējusi tikai reālpsiholoģiskās izrādēs un tas ir viņas spēks. Es viņu no tā nevarēju izsist ārā, tikai trīs dienas pirms pirmizrādes viņa sāka darīt, ko vajag. Tur var izspēlēt tēmas dauzoties. Tā man ir ļoti mīļa izrāde. Pirmajā ainā Hemingvejs [Dēvids – Ģirts Ķesteris] lasa viņai Radzobes un [Normunda] Naumaņa recenzijas par Donu Žuanu X – caurspīdīgā krekliņā, narciss, bla, bla, bla... Uz to laiku jau man piesēja Viktjuku, tāpēc sākumā iznāca Ķesteris un teica, ka izrāde veltīta Viktjukam. 

Concerto Grosso No 2. 

Tā ir mana luga. Un gribu uzrakstīt Concerto Grosso No 3, bet baidos, tad jau vēl es biju ģēnijs. 

Kad tas mainījās?

Datumu nenosauksi. Līdz vienam brīdim šķiet, visu pasauli «nomasēsi». Un citā, ka tas jau uz tevi neattiecas. Skaidrs, ka mana vieta ir Latvijā, ar latviešu skatītājiem. Man tikko Tartu Vanemuines teātris piedāvāja taisīt [Maksima] Gorkija Saules bērnus. Man negribas to darīt, ir iekšēja pretestība. Nu labi, vairāk naudas saņemšu. Man patīk tā luga. Bet viņi pazūd, pats nezvanu un priecājos, ka viņi pazuduši. Bet es Saules bērnus tāpat uztaisīšu^[32], jo man ļoti patīk tā luga. 

Kāpēc negribi iestudēt Tartu?

Esi kopā ar svešiem cilvēkiem... Ambīcijas man bija līdz Maskavai, Puškina teātrim. Pirmizrādē sanāk kaut kādi anonīmi sveši krievi. Tad es sapratu, ka gribu sarunāties latviešu valodā ar saviem cilvēkiem. Gribas atdevi. Šeit ir ļoti labi aktieri, ne sliktāki kā Krievijā vai Francijā. Savus mērķus varu īstenot šeit. Vienīgais iemesls taisīt ārzemēs ir nauda, jo tur maksā daudz vairāk. Ja taisi «kruti» šeit, to tāpat pamanīs visa Eiropa un prasīs, lai ved uz turieni. Tā kā es tā netaisu, man arī nepiedāvā. Pagaidām. Toties es zinu, ar ko šeit sarunājos. Cilvēki, kurus pazīstu, pasaka, ko par manu izrādi domā. 

Atgriežoties pie Concerto Grosso No 2...

Iedvesmojos no Šnitkes, viņš arī viskautko samet kopā^[33], mainās melodijas. Man patika tas stāsts par līķīšiem, kas atdzīvojas un dalās par to, ko izdzīvojuši, kas ir svarīgi. Tas bija kā koncerts, tāpēc tāds nosaukums. 

Labā tīrības sajūta^[34]. 

Pauls Putniņš mēģinājumā pateica, ka luga ir tik ģeniāla, ka varam kaut vai tikai to nolasīt. Aktieri arī bija tik aizsvilušies, ka neļāva neko īsināt. Es tam bišķiņ pretojos, bet nenoīsinājām  nevienu vārdiņu. Nevar uztaisīt, ja domā, ka luga ir slikta. Tas ir pirmais likums – ja esi apņēmies taisīt, materiāls jāiemīl un jāspēj to iedvest aktieriem. Beigās mēs atradām atslēgu, kā spēlēt, tad visi aizrāvās, sāka ģenerēt idejas un kļuva interesanti. Sākumā man šķita, ka var uztaisīt baigi nopietni. No izmisuma nonācām līdz tādam risinājumam.

Aborts^[35]. 

Man ļoti patīk Brotigans. Viņš ir no hipiju paaudzes, bet ar pilnīgi savu politiku. Pat nebija svarīgi, ko iestudēt, bet iemūžināt viņu kā autoru. Izrāde veidota ar vienkāršiem līdzekļiem, man pašam ļoti patika un diezgan labi arī darbojās. Kas mani tajā stāstā visvairāk paņēma – tas džeks ir bibliotekārs [Čārlijs – Lauris Subatnieks]. Tāpat kā [Horhe Luiss] Borhess. Tā ir mana ilūzija, ka es arī varētu dzīvot starp grāmatām un neko citu nevajag. Lasi grāmatas un dzīvo literatūrā. Pēkšņi bibliotēkā uzrodas sieviete, un kaut kas ar viņu ir jādara. Bet primārais ir grāmatiņas. Vakar vēl domāju – ja man viss aplaužas... Man bija pāris gadi, kad gāju uz Lāča bibliotēku lasīt kā uz darbu. Tagad, kad ir jaunā bibliotēka, ja es aplauzīšos un mani no visurienes izmetīs, iešu uz bibliotēku, jo vispār es varu iztikt ar minimāliem līdzekļiem. Šī izrāde ir mana ilūzija par bibliotekāra darbu ar Borhesa kontekstu.

Īkstīte^[36].

Tā situācija bija, kā izkārpīties, kad divas prīmas saka: te nav, ko spēlēt. Es pārliecinājos par to, ka man ir ļoti laba iztēle un fantāzija

Tas bija interesants piedzīvojums, mani pieslēdza pēdējā brīdī. Izrādē ir 40 bērnu^[37], un procesā dabūju baigo enerģiju. Viņi visi ir tik patiesi, cenšas, un saproti, ka nav tiesību neieguldīties. Tur es arī pamanīju Ievu Segliņu, kas no tām pusaudzēm drusku leca ārā. 

Trīs draugi – Hemingvejs, Selindžers, Bekets^[38].

Jakimčuks man ir mīļš autors. Viņa tekstos ir kaut kas fascinējošs. Viņa humora izjūta, ironija un kompilēšanas spēja ir man atbilstoša. Turklāt man šķita netaisnīgi, ka tieši [Lauri] Dzelzīti, [Gintu] Grāveli un [Aldi] Siliņu^[39] nepaņēma štatā. Tāpēc es viņiem piedāvāju šo «kreiso» variantu. Viņi no sirds strādāja, jo gribēja sevi pierādīt. Pēc šīs izrādes viņus arī paņēma štatā. Tas bija labs mazās formas eksperimentāls teātris. Aizbraucām uz Pēterburgu, tur mūs labi uzņēma^[40]. Pēc tam vēl uztaisīju Jakimčuka Piedzēries kuģis^[41] un Dārznieks Kamals^[42]. 

Piedzēries kuģis gāja piecus gadus pie pilnām zālēm. Man patīk viņa kultūras bagāža, kā viņš spēlējas ar dažādu rakstnieku tekstiem. Manis dēļ esam pazaudējuši kontaktu, jo es nemāku draudzēties. Vispār nemāku draudzēties. Vientulība ir svarīgāka. Grāmatiņu mājās palasīt. Man šķiet, ka režisoriem arī nav draugu. Vientuļa profesija. Kaut ir sieva, vienalga paliec izolēts, pašam ar sevi jātiek galā. Draudzība starp režisoriem ir smieklīga, jo agri vai vēlu nonāk pie ambīciju sadursmēm. Ar aktieriem nevar draudzēties, tas ir pilnīgi kas cits, ārpus teātra ar viņiem netiecies. 

Ķersim ķertos!^[43]

Bija paredzēts, ka taisa Oļegs Šapošņikovs, bet Pizičs negribēja riskēt, jo viņu nepazīst, tāpēc piekrita, ka taisām kopā. Vairāk nekā mēnesi es mēģināju galveno lomu [Doktors Prentiss], līdz sapratu, ka neesmu taču nekāds aktieris, nolecu, un manā vietā bija [Artis] Robežnieks. Interesanta Aigara Bikšes scenogrāfija. Bet neaizgāja kā komēdija, jo par daudz saākstījāmies. Un sapratu, ka divatā arī nevar taisīt. Es tur gribēju vienā vietā ielikt dziesmiņu, viņš teica – ja ieliks, būs skaidrs, kas uztaisījis, jo tikai tu tā vari ielikt.

Kā atrodi īsto mūziku? Tev sanāk tik precīzi trāpīt.

Tā ir ļoti būtiska detaļa, un ir grūti atrast saslēdzienu. Reizēm noklausos simt diskus un nevaru atrast. Tas nav racionāls, bet intuitīvs process. Citreiz netrāpi. Man gadiem stāvēja Kišlovska filmas^[44] mūzika, nenormāli patīk, bet nekur nevarēju ar to iebāzties. Pēkšņi Raganā sapratu – šeit, ir, strādā. 

Vagīnas monologi^[45] daļai publikas bija kas līdzīgs apvērsumam.

Pasaulē normāls process. Tas bija sarežģīts uzdevums, uztaisīt bez action. Lai mēģinātu parādīt to sieviešu sajūtas un kā tās mainās, noņēmām visus šova elementus, erotiskos izkliedzienus. Šķita, ka tajā ir baigais spēks – ka aktrises [Rēzija Kalniņa, Sarmīte Rubule] spējīgas uz sitienu mainīt domāšanu, parādot dažādās sievietes un runājot par būtiskām lietām, par kurām it kā publiski nerunā. Nevis lai šokētu, bet atklāsmes līmenī par to parunātu. Es gan tur ieviesu mazu provokāciju. Kad Rēzija prasa, lai paceļ roku sievietes, kas sasniegušas orgasmu, tas ir jautrākais moments izrādē. Tev nav variantu nepiedalīties. Parasti man riebjas, ka aiztiek skatītājus. Bet te, ja ieņem pozīciju nepiedalīties, vienalga piedalies, sanāk, nav bijis orgasma. Ar vienu jautājumu ievelc slazdā.

Petras fon Kantas rūgtās asaras^[46].

Ļoti spēcīga izrāde, izsmalcināta forma. Ar krievu mūziku Splin un Bi-2. Segliņai bija loma [Gābriēla fon Kanta]. Ar [Gaļinu] Poliščuku dalījām Brigādes^[47] mūziku, kurus motīvus viņa ņem savai izrādei^[48], kurus es. Es toreiz eksperimentēju ar smaržu aparātiem. Pētījumi liecina: ja kurpju veikalā palaid okeāna aromātu, pārdošana paceļas no 30 procentiem uz 70. Ar degunu nesaož, bet uz psihi iedarbojas. Šķita, jaunās tehnoloģijas, ieviesīsim radikālu revolūciju. Mēs samaksājām diezgan lielu naudu. Aiz stikla pīpēja ūdens pīpi, bet smarža nemanāmi plūda zālē. Pēc ceturtās izrādes sapratu, ka laikam nedarbojas, un pārtraucām.

Penelope un Diks^[49] ir tava pirmā lielās formas izrāde, kas tika nominēta Spēlmaņu nakts balvai.

Tas ir pasūtījuma darbs. Izlasīju un sapratu, ka pilnīgs «banaļņiks», neko nevar uztaisīt. Bet, tāpat kā bija ar Labo tīrības sajūtu, kaut ko izdomāsim. Esmu jūtīgs cilvēks, atnāku uz mēģinājumu un jūtu, ka starp aktieriem ir spriedze. Rēzija un Vita saka – te jau nav, ko spēlēt. Un tā arī ir. Un viņas diezgan strikti uzstāj, ka nekā tur nav. Es teicu, lai iedod man desmit brīvas dienas, nemēģinām, atpūšamies. Es sēdēju mājās, dzēru viskiju un fantazēju. Un pēc tām desmit dienām es atnesu lugu, kur zem katra teikuma ir trīs «štučkas», kopā kādas trīssimt. Sākām mēģināt un, līdzīgi kā Labajā tīrības sajūtā, aktieri aizrāvās. Es biju safantazējis tik daudz, ka atlika tikai tīrīt nost. Izrādi spēlējām sešus gadus. Kad nominēja, tas šķita dīvaini. Tā situācija bija, kā izkārpīties, kad divas prīmas saka: te nav, ko spēlēt. Es pārliecinājos par to, ka man ir ļoti laba iztēle un fantāzija. Neraksturīgi komēdijai, beigās bija traģiskais lauziens, aizveras priekšstats un rodas apjukums. Tad jau arī bija skaidrs, ka es vairs Rukšāni atpakaļ nedabūšu, un man izrāde saslēdzās ar to. Tas bija intīmi. Cik tu vari mānīties. Drusku grēksūdze. Tas ir tik šausmīgi, jo šķiet, ka dzīve beigusies. Un tad no tā izmisuma nogalini viņu sevī – uz skatuves reāli –, lai varētu dzīvot tālāk. Es biju aizgājis tiktāl, ka nav vairs nekādu robežu, šajā ziņā Kaligula ļoti sačakarēja. Es krāpos un detaļās atstāstīju, lai viņa var uzrakstīt romānu. Man šķita, ka es ar saviem piedzīvojumiem radu viņai tekstus. Tas šķita normāli. Iedomājies? Cik stulbs var būt... Kaligula dzīvo pilnīgā nerealitātē, nav nekāda atskaites punkta. Es to joprojām neesmu sagremojis. Kā es to varēju sačakarēt. Jo Rukšāne bija nenormālā mīlestība. Bet, pusgadu dzīvojot ar Kaligulas domām, sačakarē visu.

Kad saņēmi balvu par Kaligulu, neslēpi aizvainojumu, jo gaidīji agrāk.

Par Ludviga prodžektu, Donu Žuanu X, protams. Es varēju domāt par sevi, ko gribu, bet man vajadzēja šo oficiālo fiksējumu, jo 21 gada vecumā pie Raiņa pieminekļa es sev pateicu, ka būšu «krutākais» režisors Latvijā. Pagāja divdesmit gadi, un viņi to oficiāli pateica. Kopš tā laika es zaudēju interesi par Spēlmaņu nakti un visām tām kolīzijām. Bet es vienalga sevi otrajos ieskaitu. Alvis ir pilnīgi cits līmenis, ar to esmu samierinājies. Es nevaru viņu izkonkurēt. Un es priecājos par viņu. Senāk man bija sapnis iziet Eiropā, viņš ir piepildījis manu sapni. Tagad es saprotu, ir darbs tepat. Kādā brīdī varbūt mani izcels, pamanīs, bet mani interesē to visu darīt šeit. 

Ar Melanholisko valsi^[50] tu atkal glābi situāciju.

Tā ir viena no manām mīļākajām izrādēm. Bija palikušas trīs nedēļas līdz pirmizrādei, man naktī zvanīja [direktors Aivars] Līnis un teica, ka viss slikti. Es izgāju cauri visiem tekstiem un uzrakstīju jaunu lugu, izmantojot kaut ko no Jurkāna varianta un [Dārziņa] biogrāfijas. Kādas piecas diennaktis klausījos tikai Dārziņu. Ja būtu vairāk laika, nebūtu labi, bet izrāde sanāca ļoti tīra. Ļaujies intuīcijai, un nav laika domāt. Tas kods darbojās, cilvēki nāca un cēlās kājās. Dārziņa mūzika man bija atklāsme, vēl joprojām, kad Klasikā dzirdu, man ir trīsas. Tieši tāda forma, un kā strādāja kopā ar kori Kamēr... bija ideāla. Man bija pārliecība, ka šis materiāls strādā tieši tā. Melanholiskais valsis bija, iespējams, vienīgā izrāde, kur mēs ideāli ar Arču [Artūrs Skrastiņš – Emīls Dārziņš]  sapratāmies, jo man ar viņu ir ļoti grūti saprasties. Faustā un arī citās izrādēs sapratāmies ne līdz galam.

Kāpēc nesapratāties?

Nezinu, es nesaprotu, kur ir problēma. 

Striptīzs^[51].

Milans Kundera. Viens Kunderas stāsts man ļoti iesita pa smadzenēm. Mums neiedeva autortiesības, tāpēc radās manas variācijas par tēmu ar Džo Dasēna dziesmām, bet tur viss ir Kundera. Stāsts spēcīgs, par mīlestību. Starp mīlestību un to, ko cilvēki spriež par mīlestību, ir bezdibenis. Mēs visi gudri spriežam par to, it kā zinātu, kas tas ir, bet mums pietrūkst mīlestības. Man pašam arī ir teorijas par to, kas ir mīlestība. Bet ārsti, kuri saskaras ar realitāti, saka, prakse ir citāda. 

Izvirtulis^[52].

Tur man bija svarīgi, ka tas ir par [Denī] Didro. Es jaunībā biju visu izlasījis, ieskaitot Paradoksu par aktieri. Kad izlasīju Šmita lugu, šķita, ka to nevar neuztaisīt. Īpaši ar [Juri] Bartkeviču, kurš ir gudrs aktieris. Man pārmeta šo izvēli, ka nav jauns un seksīgs aktieris, jo izvirtulis taču. Bet runa bija nevis par izvirtību, bet filozofiju, un to Bartkevičs precīzi izdarīja. Te bija svarīgs aktieris, kurš saprot filozofiskas domas. Ne katrs aktieris var pacelties līdz Didro līmenim, lai viņu saprastu. Svarīgi, ka vīrietis paved sievietes ar savām smadzenēm, vienalga, cik viņam gadu. Un tas arī sakrita ar manu dzīvi, ar vienu sievieti. Cits jautājums, kā izdevās, izrāde īsti neaizgāja. Tā bija gudrā komēdija. [Mārtiņš] Vilkārsis salika [Sergeja] Djagiļeva scenogrāfiju, visa izrāde bija ar [Serža] Geinsbūra mūziku. Viņš arī it kā ir nepievilcīgs, aseksuāls, bet viņam ir simtiem sieviešu, jo seksapīls ir smadzenēs, mūzikā. Es jau arī nekāds smukulis neesmu. 

Dāma bez kamēlijām^[53].

Pirmā izrāde Liepājā. Es sapratu, ka man ļoti patīk tā skatuve un labi jūtos mēģinājumos. Un ir ļoti labi aktieri. [Inese] Kučinska ir vienīgā aktrise manā dzīvē, kurai vispār nav nekādas kontroles. Notic un «mauc». Tāpēc es viņu mīlu nenormāli. Tā ir tāda jauda! Marijā Stjuartē vēl pēdējos ģenerālmēģinājumos es Rēzijai un Vitai teicu, ka viņas ir ģeniālas, bet kaut kur dziļumā tomēr nobremzē, kontrolē. Ja atlaidīs kontroli, būs ģeniāli. Tas pats ir ar [Ditu] Lūriņu, [Ievu] Puķi. Kučinska ir vienīgā, kas nekontrolē. Tas bija pirmais mēģinājums, vēl tāda taustīšanās, arī ar [Egonu] Dombrovski. Kad viņš bija Dailē štatā, daudz dzēra. Tas ir unikāli, no kādas bedres viņš izrāpās. Un te es sapratu, viņš ir «kruts». Šajā materiālā bija interesanta tēma par likmi – vai paliec īsts un dzīvo vienalga kur, vai paraksties uz neīstu dzīvi, bet ar naudu, tāds drusku kazino. 

Intim^[54].

Ģeniāls romāns. Tā kā man visi pārmet, ka es tikai par seksu domāju un taisu, lai arī tā nav taisnība, tad es nolēmu šo ideju novest līdz galam. Tad izrāde ir tikai par seksu un cik tālu var aiziet. Materiāls tam bija ļoti pateicīgs. Gan Ģirts [Ķesteris], gan Kristīne [Nevarauska] arī perfekti spēlēja. Nevarauskai šī bija pirmā loma, kurā pilnīgi atvērās. Tur ir tik intīmas lietas, ka nevar noslēpties. Tur viņiem abiem sākās romāns, un tad arī radās kontakts uz skatuves. Ir jānoved lietas līdz galējībai, lai no tām atbrīvotos, tāpēc šī izrāde man bija terapija. Man ir bijusi diezgan jestra dzīve, bet tad saproti, ka uz seksa neko nevar uzbūvēt. Tikai sajūtas, mirkli, dažas dienas. Agri vai vēlu kaisle apsīkst un viss sabrūk. Par to arī stāsts, diezgan biju ar šo aplauzies. Tā man bija nozīmīga izrāde. 

Lolita^[55]. 

Segliņa ir dabas dots talants. Viņa jau Petrā fon Kantā precīzi nospēlēja meitu. Un Lolitu var taisīt tikai tad, ja ir tāda aktrise. [Edvarda] Olbija luga ir slikta, tāpēc pats taisīju dramatizējumu. Nabokovs ir mans zirdziņš, un es uzskatu, ka viss izdevās.

Un tas fantastiskais reālisms...

Ja pirms desmit gadiem Šmitam un Kairišam teicu – nošaujiet, ja taisīšu tādu sūda komēdiju, tad kādā brīdī nonāku līdz tam, ka teātrim jāglābj finanšu situācija

Ar aitām un tamlīdzīgi. Šajā gadījumā es Vilkārsim nodiktēju, kā es to gribu redzēt. [Mārtiņš] Vilsons tā vecuma aktieros ir ļoti labs, bet ļoti žēl, kad nodzēra vairākas izrādes, nebija variantu. Tāpat kā [Andris] Bērziņš. Vilsons gan Lolitā, gan Kaligulā bija ideāls savā vietā.

Tev ir aktrise, kura var nospēlēt. Tēma arī aktuāla?

Mana sieva ir divdesmit gadus jaunāka, vari pati secināt. Labi, es neesmu pedofils, man patīk Nabokovs, tieši teksts, kā viņš uzstāda problēmu. Un bija interesanti, kas notiek ar tādu veci. Humberts Humberts nav dumjš. Viņu piemeklē tāda mīlestība, ko viņam darīt? Tas pats, kas Nekrofilā^[56]. Tas džeks [Viņš – Ģirts Ķesteris] ir gandrīz filozofs. Ja Dievs ir mīlestība un mīlestība viņu apmeklē, kurā brīdī viņš ir noziedznieks? Ko ar viņu darīt? Nogalināt, ielikt cietumā? Bet ar viņu tas notiek patiesi. Es neesmu par, bet es gribu saprast to cilvēku. Man nav atbilžu. 

Killlera dienasgrāmata^[57].

Tu zini to stāstu par Kingu? Egons aizsūtīja izrādes ierakstu, un viņš teica, tieši tā to esot redzējis. Kings ir viens no šobrīd labākajiem angļu rakstniekiem. Romānā ir apšaudes, braukā ar močiem, to nevar ielikt izrādē. Tomēr teātrī var visu. Man patīk viņa ironija, drastiskums un vieglums. Mani tas uzrunā. Izrāde gāja piecus gadus. Egons bija laimīgs, jo viņam vienmēr bija gribējies spēlēt mačo. Kaut kas tur bija labs. 

Tas trakais, trakais Harijs^[58]. Tavs iemīļotais autors Henrijs Millers.

Jā, viņš ir uzrakstījis vienu lugu un sūdīgu. Man bija informācija, ka to neviens nav iestudējis. Tāpēc man šķita, ka tas man ir pienākums pret šo cilvēku, misija. Protams, es lugu pārtaisīju, jo to, kā uzrakstīts, nevar uztaisīt. Bija arī labs rezultāts. Plus divas jaunas aktrises, kas ienāca teātrī, – [Ilona] Balode un [Ilze] Ķuzule. Un Subatnieks apliecināja, ka ir izcils aktieris. Penelopē es viņu, jaunu džeku, iemetu ellē ar Rēziju un Vitu. Viņam bija grūti pret viņām cīnīties. Pēc pieciem gadiem jau varēja redzēt, ka viņš ir līdzvērtīgs, ir izaudzis. Bet viņam ir viens mīnuss. Ļoti klausa un precīzi izpilda, ko saka, bet neatļaujas būt brīvs un improvizēt. Nav dzīvības. Tas ir viņa mīnuss arī Primadonnās, kur [Intaram] Rešetinam – pluss. Viņš ir vājāks aktieris, bet piemīt nekaunība, viņš atļaujas. Es Subatniekam saku – uzticies sev. Rumāņos^[59] viņš ir ģeniāls. Tur es arī [Elīnai] Dzelmei noticēju. 

Jūdas skūpsts^[60].

Izlasīju lugu žurnālā Inostrannaja Literatura un sapratu, ka gribu to iestudēt. Bet Dailē nav aktiera, kas atbilstu Vailda parametriem. Tieši tad piezvanīja [Ojārs] Rubenis un piedāvāja kaut ko iestudēt. [Juris] Lisners, [Uldis] Anže, [Gundars] Grasbergs – viņi ir normāli veči, un visiem ir attieksme pret zilo tēmu. Bet es teicu, ka mēs jau runājam par cilvēciskām attiecībām. Viņi sāka saprast, ka tie jau arī ir cilvēki. Arī konservatīvā Nacionālā teātra publika «pavilkās», tieši tāpēc, ka saprot cilvēcisko pusi. Lisners arī saprata, ka šī loma ir patiesības stunda, dzīves loma, lūzums. Viņš ļoti daudz strādāja, un viņa atdeve fascinēja. Esmu viņam patiešām pateicīgs. Nevaru teikt, ka pirms tam es viņu tā ļoti novērtēju. Kad nonācām pie šīs lugas, viņš atbilda visiem parametriem, vispirms jau vizuāli. Tā man vispār bija pirmā pieredze Nacionālajā teātrī. Ļoti radošs periods, strādāju ar gandarījumu. Es pat uzdevu sev jautājumu, kāpēc neesmu te strādājis... Man bija priekšstats par Nacionālo teātri, un pēkšņi saprotu, ka te ir forši. 

Lodes pār Brodveju^[61].

Kad pirms desmit gadiem noskatījos, biju sajūsmā par Allena filmu. Runājot ar [Romānu] Kozaku, uzzināju, ka Puškina teātrī ir iestudēta luga, tā ka tas ir Kozaka pirksts, ka to lugu dabūjām. Vudijs Allens ir ļoti asprātīgs. Vispār jau skatītājus neinteresē teātra aizkulises, bet šis bija tas gadījums, kad saslēdzās.

Jūlijs^[62].

[Kristīnei] Belickai ir dabas dots talants. Tas pats, kas ar Gundegu Ozolīti. Iedod cilvēkam iespēju, bet viņš nespēj sevi savākt. Belicka ir ļoti īsta. Es viņā ieliku daudz darba, tāpēc biju šokā, kad viņa to visu nenovērtēja un sačakarēja. Es tiešām ļoti pārdzīvoju par to. Viņa ir tikai divus kursus beigusi. Maniaks bija kā runas eksāmens. Es redzēju Gruzdova audzēkņu 4. kursa runas eksāmenu, un tas nebija pat trešā daļa no tā, ko Belicka izdarīja. Varbūt arī tas bija par daudz viņas psihei, tas ir grūti, ja patiesi ej visā iekšā. Bet viņa vēl ir maza, atgriezīsies. 

Psihs^[63].

[Undīne] Adamaite, redzējusi kādu divdesmito izrādi, uzrakstīja, ka tas ir vislabāk izstāstītais paaudžu konflikts beidzamo gadu Latvijā. Ģirta [Ķestera] varonim ir sieva, bijušās mīļākās, kaut kur bērns, ar ko meklē kontaktu. Kā to visu samenedžēt? Tās man ir tuvas tēmas, jo ar pirmo bērnu bija līdzīgi. Sieva aizliedza tikties, tad viņu izmeta no mājas, mēs ar Rukšāni paņēmām. Viņa nevarēja sadzīvot ar Rukšānes meitām, tas vecums, kad nezini, kā meitai tuvoties. Formas ziņā izrāde bija dīvaina, bet man ļoti patika. Un bija ļoti svarīga izrāde. Ķesterim tā ir pēdējā izcilā loma. Pagaidām.

Pīļu medības^[64].

Tur jau es runāju par savu dzīvi, un arī sakrita ar Egona pieredzi – dzīvi dzērumā. Mēs kaifojām. Lai arī ir smagas lietas, viegli mēģinājās. Egons tik precīzi visu juta, mēs sapratāmies no pusvārda. Es skatījos kā brīnumā, kā viņš divdesmit minūšu laikā piedzeras. Kā reibst, reibst līdz pilnīgam pālim. Dzer ūdeni, bet redzu, ka piedzeras. Tad sēdi un priecājies, kāda laime strādāt ar tik izcilu aktieri. Es ilgus gadus domāju, ka mēs ar Ķesteri šo uztaisīsim, jo tā arī Ķestera dzīve, bet kārtis sakrita tā. 

Smiekli tumsā^[65].

Tā ir neveiksme gan pēc kritikas, gan pēc skatītāju viedokļa. Man tā ir svarīga izrāde, trešā reize, kad pieskāros Nabokovam. Svarīgs process, kā strādāt ar šo tekstu, kā uzlikt. Tādā ziņā bija gandarījums. Bija iespēja strādāt ar Eviju Skulti [Krūzi], kura ir lieliska un, manuprāt, neizmantota aktrise. Taisīt bija interesanti, bet es saprotu, kaut kas var nenostrādāt. Un to romāna sajūtu es ieliku precīzi. Man šķita, ka ir atrasta adekvāta forma, acīmredzot tik labi nenostrādāja. Es biju pārsteigts, ka tā izrāde neaizgāja.

Punktiņa un Antons^[66].

Vajadzēja izrādi bērniem. Ik pa laikam jādara lietas, kuras ne pārāk gribi darīt, taču, ja uzņemies, tad godīgi un no sirds. Mana otrā bērnu izrāde. Tur bija uzstādījums – ne ar ko nepārsteidzam, lai ir mīļi, jauki. Tas arī nostrādāja. 

Ja mana sieva uzzinās...^[67]

Pirmo reizi taisīju komēdiju. Ja pirms desmit gadiem Šmitam un Kairišam teicu – nošaujiet, ja taisīšu tādu sūda komēdiju, tad kādā brīdī nonāku līdz tam, ka teātrim jāglābj finanšu situācija. Taisot es sapratu, kur ir «fiška» komēdijās. Nedrīkst spēlēt frīkus, jāspēlē normāli, dzīvi cilvēki, kuri nonāk sūdīgās situācijās. Spēlē tikai tik daudz, cik vari attaisnot. Es atklāju šo formulu. Un Valdim [Liepiņam] es to nevarēju līdz galam ieskaidrot. Lai arī pirmizrādē jau par 65 procentiem nospēlēja. Taisot komēdiju, ir jāatļaujas būt stulbam, bet jādara patiesi. Tāds man ir slazds [taisīt komēdijas]. Es labprāt iedotu kādam citam, piemēram, Gruzdovam, bet es zinu, ka neuztaisīs, jo nesaprot. 

Divi nabadzīgi rumāņi.

Tas ir Dirty Deal Teatro, tikai citā līmenī. Nospīdēja Elīna [Dzelme] un īpaši Subis [Subatnieks]. Silvija Radzobe teica, ka būtu izcila izrāde, ja es finālu būtu pareizi atrisinājis. Godīgi sakot, viņai taisnība. Tajā laikā man arī šķita, ka neredzu jēgu. Labi, es neesmu nekad ar narkotikām dūries, tikai alkohols velk dzīvību. Bet Maslovska tajā bezjēdzībā vienalga atrod jēgu, izejot cauri pilnīgam ārprātam. To bija ļoti grūti uztaisīt, jo grūti atrast atslēgu. Izrāde labi gāja. Pārtraucām rādīt tikai tāpēc, ka Elīna palika stāvoklī.

Princešu stāsts^[68].

Tas bija pasūtījuma darbs Ziemassvētkiem. Man patika, kā es Vailda pasaku Laimīgais princis samontēju ar Kārļa Lāča dziesmām. Pats biju ļoti apmierināts. Un pasaka dziļa, nezinu, cik bērni saprata.

Hanana^[69].

Pirmo reizi strādāju totālā reālpsiholoģijā. 

Bet Spēle ar uguni?

Nē, tas tomēr teātris, salīdzinot ar šo, sadzīviski totālā...

... pat naturālismā.

Man tas bija kas jauns, un materiāls to diktēja. Es biju ļoti skarbs pret jebkādu teatrālu izteiksmi. Te var runāt par kaut kādu lūzumu, kad šķita svarīgi būt naturālā realitātē, atteikties no teatralitātes. Es gan izmetu lugas pēdējās trīs lappuses, un autors pirmizrādē atzina, ka pareizi darīju, jo tās visu nogalina. Es tās mēģināju dažādos veidos, bet nestrādāja. Man šķita, ka reālpsiholoģismam ir robežas, nav brīvības, bet te es atguvu ticību, ka var arī šajā virzienā darīt. Jo visu laiku jau svaidies, nesaproti, kā vajag, lai strādā. Man nav koncepcijas, kā vajag, bet šis materiāls iedzina jaunā dzīves izjūtā. 

Teroriste^[70].

Eksperiments ar moderno dramaturģiju, kas vērtīgs aktieriem, bet garlaicīgs skatītājiem. Te interesanti, kurā brīdī tiešām saproti, kas notiek un kurā spēlē. Tas ir sarežģīts uzdevums, bet Ģirtam [Ķesterim] tas bija vērtīgi. Es par viņu turēju rūpi, man bija svarīga viņa attīstība. 

Īstvikas raganas^[71].

Mans pēdējais postmodernisma darbs, atvadas no tā. Izrāde ir 17 reizes labāka par filmu^[72], jo tā ir duma. Esmu ļoti precīzi ielicis Apdaika izjūtas un idejas. Ar visiem Betmeniem to sajūtu ieliku izrādē. Jā, forma ir paviegla, arī romāns šķiet paviegls, bet mānīgi paviegls. Es negribu moralizēt un man nepatīk klaji paust idejas, bet, ja tu vēli sliktu, tad tas pret tevi atsaucas. Tā ir beidzamo gadu mana labākā izrāde. Bez ironijas. Tāpat kā Ludviga prodžekts. Tā ir spēle ar šodienas klišejām. Iedod šodienas sievietes, [Juri] Žagaru kā [Lauri] Reiniku, šo «sabiedrības krējuma» virspusējību.

Nenoticu.

Par to arī stāsts, ka nevari šiem cilvēkiem noticēt. 

Tikai spoži ekrāna grabuļi. 

Nu ja, par to arī stāsts! Un tu šo grabuļu tēlam jau arī nedrīksti noticēt. Bet stulbi ir to stāstīt; ja neredzēji, tātad to neieliku, manas problēmas. 

Marija Stjuarte^[73] – par cik procentiem ir tas, ko gribēji?

Simt. Simtreiz lasu to lugu un sajūtu, ka gribu taisīt klasiski, tikai ar niansītēm. Tā meža aina, kur viņas tiekas, ir šedevrs. Iespējams pati izcilākā aina, kādu savā dzīvē esmu uztaisījis. Tikai nianses, par kurām varu atdot dzīvi. Es neesmu pārliecināts, ka cilvēki tās nolasa. Viss apakšā ir tik smalki – kā neļaujas un tas viss notiek, iekšējā svārstīšanās. Mūžam neesmu tā kaifojis procesā. Veči tikai piespēlē, viņiem nav nekādas nozīmes. Viņi ir funkcijas. Svarīgas ir tikai iekšējās nianses, kā tās stīgas abās sievietēs spēlē. 

Amour fou^[74].

Kad izlasīju Ikstenas romānu, bija iekšēja pārliecība, ka šim materiālam ir jāiemiesojas izrādē. Uzrunāja. Bija grūti taisīt dramatizējumu. Man patīk tā izrāde. Vajadzēja atrast to naivismu, un tā ir forma, kas vismaz manī strādā. Un Elīna [Dzelme] pirmo reizi tādas būtiskākas lietas izdarīja, atvērās. No formas viedokļa ir sarežģīti spēlēt.

Šikās kāzas^[75] – kases gabals Liepājā.

Mana pirmā saskarsme ar jaunajiem aktieriem^[76]. Viņi vēl nemācēja sarunāties savā starpā, kaut ko spēlēja. Tikai tad, kad nonācām līdz tam, ka var sarunāties, varēja sākt spēlēt. [Pedagogi Velta un Vitauts] Anuži ir kruti līdz otrajam kursam, kamēr nesāk taisīt mākslu. Viņi ļoti labi ieliek pamatu, un pēc tam viņus sačakarē. Un tā māksla ir tipiska lietuviešu «močīšana». 

Ragana^[77].

Neviens, Herbertu [Laukšteinu] ieskaitot, neticēja, ka te kaut kas sanāks. 

Kā pie tās formas nonāci?

Lasot lugu, intuitīvi jūtu, kā tas darbojas. Jūti stīgu un nezini, kas tas ir, kas uzrunā. Tas ir ģeniāls teksts, un es varu atrast veidu, kā to iemiesot. Labi, lasot varbūt to stilistiku līdz galam nejūtu, tas nāk vēlāk, strādājot. Tēli rodas procesā, kopā ar aktieriem. Man ir aptuvena vīzija, kurā ievedu aktierus, un, ja aizraujas, tad aiziet. Arī Inese [Kučinska] izlasīja un teica: pilnīgs sviests, to nevar uztaisīt. Tāpēc ir jāuzticas intuīcijai. Ja, pirmo reizi lasot lugu, man kaut kas strādā, tad zinu, ka caur aktieriem to varēs izdarīt ar uzviju. Visa forma šeit būtībā ir tikai veids, kā aktieri runā tekstu. No šī viedokļa tā ir viena no sarežģītākajām izrādēm, kā ievilkt aktieri manā jušanā, kā jāskan tekstam. Es nevaru līdz galam noformulēt, kas tas ir. Kad uztver, lēnām ieplūst un sāk tajā dzīvot.

Primadonnas^[78]. 

Izrāde bija labāka par Maskavas Dailes teātra versiju ar visām viņu zvaigznēm. [Dmitrijs] Djuževs pats atzina, ka mums ir labāka. Bija jānopelna nauda teātrim. Ar vīru nav viegli^[79] – tas pats.

Mūzikls Pūt, vējiņi!^[80] tātad bija pasūtījuma darbs.

Ja es nebūtu iebraucis parādos, šī darba nebūtu. Herberts man teica – vajag, es teicu, ka to nevar uztaisīt, aizmirsti. Bet vajadzēja naudu. Tur nebija manas vēlmes par kaut ko runāt. Kad esmu parakstījies, tad domāju, par ko būs tas stāsts. Diezgan ātri aplauzos, ka tas nav reāls stāsts, nebiju par to aizdomājies. Vesels ciems ar sievietēm, viens kroplītis. Brauc veči un kaut ko veido. Kā to attaisnot? Tad lasu, iedziļinos. Rainis taisa mītisko lugu, tā kā Nībelungus. Bet viņam ir 40 dienas, kurās luga jānodod, atvēzējas ar mītisko un tad noiet līdz realitātei, jo nevar galus savilkt kopā. Paliek šis mītiskais sviests un realitāte. Kā var attaisnot sieviešu ciemu? Nav bērnu. Un tad vīriešu ciems brauc ciemos. Tātad ir vīriešu un sieviešu ciemi, kas ir absurdi. 

Runa ir par idejām, sieviešu un vīriešu pasaule satiekas. 

Nuja, tāpēc sākumā ir šī mītiskā pasaule. Tad sāc domāt, kāpēc tādam džekam kā Uldim jāpavelkas uz kalponīti, ja blakus ir seksīgas un bagātas mātesmeitas, kuras viegli dabūt. Viena atbilde – seksapīls, fluīdi. Tad saproti, ka Aija [Andrejeva] ar savu jutekliskumu iederas. Bērnišķīgais naivums ar seksapīlu varētu tādu veci aizraut. Tāpēc bija grūtāk ar Everitu Pjatu, jo viņa ir citāda. Pēc Raiņa Baibai nav motivācijas slīcināties. Jāmeklē detaļas, ka viņai tiešām nav variantu. Tad sāc spēlēties ar motivācijām. Zane ir uzrakstīta karikatūriski. Kāpēc? Normāla sieviete, kas ir sev sabīdījusi vīru, un viņai uz Uldi ir visas tiesības. Zani kariķējot, Rainis cenšas ignorēt, ka viņa ir dzīvs cilvēks. Zanes^[81] līnija mums radikāli atšķiras no Raiņa. Sieviete, kura ir uzmesta. Lai arī tekstā tas ir, Rainis negrib to īsti atzīt. Bet Zanes žēl, jo tā psihā ar savu neapzināto seksapīlu visu sačakarē. Ejot no psiholoģijas, viņa ir upuris. Baiba saprot, ka Zane pārdzīvo, ka viņai ir dziļas jūtas, piečakarē māsu. Uzreiz ir citāds konflikts. Godīgi sakot, līdz galam nespēju [Edgaru] Pujātu iedarbināt. Mēs runājām par flegmatisko latviešu vīrieti, kur pavilksies, tur aizplūdīs. Viņam nav iekšējās intensitātes. Pujāts kaut ko pārprata un palika par daudz pasīvs. Pietrūka viņa atdeves. Bet es tā viņam sačakarēju galvu, ka jau beigās pats arī nesapratu, ko no viņa gribu. Man katru reizi ir kāda viena divas ainas, kuras nevaru atrisināt un atmetu ar roku. Ja skatos izrādi, to laikā eju uzpīpēt. 

Es tiešām lasu lugas un sāku redzēt. Es nelasu, ko rakstījuši kritiķi un pētnieki. Tā bija ar Raini. Lasot redzi, ar Zani kaut kas nav kārtībā, nav loģikas. Sāc ieviest loģiku, un tā maina visus akcentus. Un arī Baibai sanāk traģiskāk. Tāpat tagad Oņeginā^[82] meklējam šos saasinājuma punktus.

Romeo un Džuljeta^[83].

Harijs Gailītis saprata, ko es gribēju, izlasi viņa recenziju.

Neprātīgā Zelda^[84].

Dārta [Daneviča] ir mans atradums, un es ar viņu lepojos. Mums bija paredzēts cits projekts, Žanna d’Arka, ar Elīnu [Dzelmi] un Dārtu. Elīna palika stāvoklī, un tas nobira. Jautāju, kas būtu tas, ko viņa gribētu vietā. Piedāvāja vairākus variantus. Palikām pie Zeldas, jo par viņu daudz zinu. [Frānsiss Skots] Ficdžeralds man pēc savām izpausmēm ir tuvs, tāpēc bija bauda ar to visu strādāt. Pusgadu sarakstījāmies, Dārta sūtīja grāmatas, dienasgrāmatas. Simt gadus nebiju strādājis etīžu virzienā, ka nav lugas pamatā. No etīdēm, dienasgrāmatām tas viss veidojās. Mēnesi strādājot, nonākam pie teksta, kuru nofiksējam. Ir jauna, talantīga aktrise, un viņa ir jānopozicionē, jo intuitīvi šķiet, ka viņa šajā teātrī iederēsies. Tātad jāiedod iespēja maksimāli izpausties. Abi varēja nospīdēt. Grūbem pietiek puikas spēlēt, nospēlēja vīrieti rakstnieku un diezgan labi tika galā. Morfovs, noskatoties Zeldu, uzreiz iedeva viņai [Marijas] lomu Finita la comedia!. Ļoti labi tika galā, kaut tā viņai pirmā nozīmīgā loma uz lielās skatuves. 

Sods un noziegums^[85].

Formas, bildes ziņā nebija tā, kā gribēts, pievīla scenogrāfs [Varis Siliņš], bet tās sievietes [Katrīna Ivanovna – Inese Kučinska] sajūtu ziņā viss bija precīzi. Īpaši lepns esmu par beigām, kopainu. Tas ir par izmisumu, ka meties iekšā pazemojumā, lai novestu sevi līdz kaut kādam stāvoklim, no kura vai nu atdzimt, vai nogalēties. Tur bija grūti vārdos izsakāmas lietas, ko izdevās iemiesot. Mani reizēm pārņem šī pati izjūta. Varu atzīt –  uzdevums ir tāds, ka varbūt līdz galam neīstenojām. Dažreiz vajag sev uzlikt sarežģītus uzdevumus. Es to nevaru līdz galam noformulēt, tāpēc arī nevarēju aktieriem iedot to izjūtu. Kad pats provocē situāciju, lai iznīcinātos vai atdzimtu jaunai dzīvei.