Šekspīrs ar granātu

Šķietami vienkāršs, tomēr nebūt ne elementāri atbildams ir jautājums, kāpēc mūsdienu režisori atkal un atkal atgriežas pie Viljama Šekspīra dramaturģijas. Vai tās ir cerības (vai pat ambīcijas) aktuālo saskatīt pār­laicīgajā? Vienlaikus nevar nepa­manīt, ka Latvijas teātru telpā Šekspīra aktualizā­cija notiek uz jau tulkotu un salīdzinoši pazīsta­mu lugu bāzes, necenšoties no jauna atklāt sev, piemēram, Tita Andronika vai Troila un Kresīdas sižetus un to piemērotību laikmeta aktualitātēm, jo tas prasītu jaunu tulkojumu.

Iestudējot skatītājam nemaz vai gandrīz nezi­nāmu sižetu, priekšplānā neizbēgami izvirzītos tieši autora piedāvātā satura iepazīšana, bet jau­nākās Šekspīra interpretācijas apliecina režisoru rēķināšanos, ka skatītājs darbu fabulas līmenī jau pārzina. Respektīvi, neiestudē Šekspīru, bet kādu konkrētu savu ideju vai vēstījumu, balstoties vi­ņa tekstā, turklāt brīžiem brīvi pārveidojot arī to. Tad nu atliek vērtēt, kas šādā situācijā ir ieguvu­mi, kas – tomēr zaudējumi.

Pēdējās tapušās Šekspīra lugu versijas Latvi­jas teātros, ieskaitot arī citu autoru lugas «pēc motīviem», ļauj saskatīt trīs pamata stratēģijas. Pirmā – paliekot salīdzinoši tuvu oriģināla vēstī­jumam un tekstam, tomēr salikt mūsdienīgus akcentus. Otrā – daudz brīvāk interpretēt lugas norisi, to jau principiāli pakļaujot noteiktai kon­cepcijai. Un trešā – rakstīt un iestudēt jaunu lu­gu, izmantojot Šekspīra sižeta elementus un, iespējams, arī daļu teksta. Taču, iekams ķerties pie pašmāju situācijas, dažas pārdomas, inspirē­joties no situācijas Eiropas teātra telpā.

Milzu skaitļus sasniedz Tomasa Ostermeiera veiktie Šekspīra iestudējumi Berlīnes teātrī Schaubühne. Gada sākumā teātris svinēja Ričar­da III rādīšanas 300. reizi un Hamleta 400. izrādi. Iestudējumi ar vācu teātra zvaigzni Larsu Eidin­geru abās titullomās repertuārā ir attiecīgi kopš 2015. un 2008. gada. Tas nozīmē, ka Šekspīra lu­gas uzvedums var būt vienlaicīgi mūsdienīgs un pārlaicīgs, saglabājot saturisko un estētisko aktu­alitāti daudzus gadus pēc iestudēšanas, arī ne­piesaistīts konkrētai situācijai pasaulē vai karstai aktualitātei. Brīdī, kad cilvēki iet uz kinoteātriem skatīties ierakstus ar Benediktu Kamberbaču Hamleta vai Deividu Tenantu Makbeta lomā, pri­mārais, iespējams, ir tieši konkrētā aktiera perso­nības starojums. Bet operā – vai mēs ejam uz Makbetu Verdi vai Šekspīra dēļ? Kāpēc Tallinas Estonia koncertzālē vismaz pusgadu iepriekš tiek izķertas Igaunijas drāmas teātra un Nacionālā simfoniskā orķestra kopražojuma, Enes Līsas Semperes un Tīta Ojaso iestudētā Makbeta, biļe­tes – Šekspīra, dzīvā orķestra, diriģenta Olari Elt­sa, režisoru, aktieru, neparastās telpas vai visu šo faktoru mijiedarbības dēļ? Vai skatītājs iet uz Aleksandra Špiļevoja Makbetu Panevēžā Šekspīra vai iestudējuma vietas – šaursliežu dzelzceļa de­po dēļ? Un kas būs noteicošais faktors, lai ļaudis plūstu uz Vanemuines teātra Ričardu III, ko šova­sar Tanela Jonasa režijā rādīs Tartu lidmašīnu an­gārā – autors, tēma, vieta vai efektīgais tetovē­jums, kas rotā aktiera Tenu Rītela krūtis izrādes plakātā?

KUR SAULE NEIESPĪD

Salīdzinoši tuva Šekspīra lugas saturam ir Ineses Mičules Romeo un Džuljetas interpretācija Val­mieras teātrī, par ko plašāku recenziju jau snie­gusi Anna Andersone Teātra Vēstneša 2024. gada 4. numurā. Vienlaikus jāatzīst, ka režisore, nede­formējot lugas uzbūvi un pamata idejas, tomēr mērķtiecīgi savas versijas vektoru no jauniešu mīlestības aizvirzījusi pasaules necilvēcības vir­zienā. Mārtiņa Vilkārša iekārtotajā vidē, kas uz­svērti realizē «kājām gaisā» principu, apvēršot otrādi arkas ar abu dzimtu iniciāļiem, darbība noris izteikti smagnēji, palēnināti, kas ir pretru­nā ar Šekspīra virzīto notikumu apdullinošo āt­rumu, kurā varoņiem īsti nav iespējas apdomā­ties un attapties, kamēr notikumu gūzma iegūst lavīnas spēku un iznīcina mīlētājus. Respektīvi, režisore visu, kas notiek lugā, uztver kā cēloņsa­karību virkni, kura izriet no dzimtu naida un ku­rā nav cerību ar spontānu rīcību kaut ko izmai­nīt. Taču, padarot notikumu attīstības tempu lē­nāku, izrāde nonāk uz slidenas takas, jo ļauj arī skatītājam lēnāk un pragmatiskāk analizēt, kas īsti notiek. Un tad vairs nevar normāli izskaidrot, kāpēc pieaugušie Lorenco un Aukle, labi zinot si­tuāciju, pieļauj un stimulē jauno mīlētāju salau­lāšanos tik ļoti drīz pēc iepazīšanās. Citiem vār­diem, ielaižot jūtu vētras centrā pārāk daudz prāta un šo virpuli sagausinot, izrāde pēkšņi uz­rāda problēmas tur, kur iepriekš tās nav šķitušas nozīmīgas. Un tad skatītājs sev par lielu pārstei­gumu uzdod jautājumu – varbūt traģēdija ir tajā, ka cilvēki pārāk izkāpina ātri dzimušas jūtas un noved tās līdz galējām konsekvencēm? Bet, ja Šekspīra varoņi rīkotos «prātīgi», nevarētu rasties viņa lugas.