Tomēr izrādes galvenais klupšanas akmens ir režisores vēlme meklēt «tīras» mīlestības stāstu. Diāna Krista Stafecka – Džuljeta, Sandis Runge – Romeo. Foto – Mārtiņš Vilkārsis
Tomēr izrādes galvenais klupšanas akmens ir režisores vēlme meklēt «tīras» mīlestības stāstu. Diāna Krista Stafecka – Džuljeta, Sandis Runge – Romeo. Foto – Mārtiņš Vilkārsis

Par vecākiem un bērniem

Valmieras teātra izrāde «Romeo un Džuljeta»

Valmierā pašlaik ir visi priekš­noteikumi jaudīgam Romeo un Džuljetas iestudēju­mam – teātrī ienākusi jauna un talantīga aktieru paaudze, kas pievienojas pieredzēju­šiem un spēcīgiem vidējās paaudzes kolēģiem. Režisore Inese Mičule pēdē­jās sezonās pierādījusi, ka spēj pārliecinoši strā­dāt ar Latvijas un pasaules dramaturģijas klasi­ku, iestudējot O'Nīla Sēras piestāv Elektrai, Rai­ņa traģēdiju Jāzeps un viņa brāļi. Nupat atklāta atjaunotā teātra ēka, kas ļauj atgriezties uz lielās skatuves. Ir jau kopīgā sadarbībā pārbaudīta ko­manda – scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis, kostīmu māksliniece Ilze Vītoliņa, kustību māksliniece Elīna Gediņa, gaismu mākslinieks Oskars Pau­liņš. Tāpēc īpaši pārsteidz, ka rezultāts ir tik… garlaicīgs.

Izrāde sākas intriģējoši – ar vairāku minūšu garu Mārtiņa Vilkārša uzņemtu video no Veronas, kur tūristi bariem pulcējas pie Džulje­tas statujas, lai nofotografētos ar bronzas tēla krūti rokā. Ironiskais video prologs liek domāt, ka tālāk gaida ja ne mēģinājums komentēt vai dekonstruēt par globālā tūrisma preču zīmi kļu­vušos, klišejām apaugušos Šekspīra tēlus, tad vismaz laikmetīgi formas meklējumi. Par to liek domāt arī izrādes programmiņa, kur cita starpā minēts, ka izrāde «tapusi ar pārliecību – katrai paaudzei vajadzīgi savi Romeo un Džuljeta», jo mūsdienu jauniešiem Vestsaidas stāsts un Baza Lurmena versija ir «vien kultūrcitāti». Mēģināt piedāvāt paaudzi definējošu klasikas lasījumu ir ambiciozs un cēls mērķis, kas prasa izkāpt no komforta zonas un šo paaudzi iepazīt, tāpēc ar nepacietību gaidīju, kā režisore to risinās.

Žurnāli