Kolektīvais teātra kritiķu portrets 2024

Aptauju iecerēju, lai saprastu, kā dažādu paaudžu kritiķi redz savu lomu šodien un vai tā laika gaitā ir mainījusies. Reizē šī aptauja ir arī iespēja ieskatīties katra radošajā un profesionālajā laboratorijā, veidojot kolektīvo teātra kritiķu portretu un saglabājot šāsdienas domas rītdienai. Liels paldies visiem, kuri atsaucās aicinājumam un piedalījās! 

1.  Vai, mainoties laikam un teātrim, mainās arī kritiķa loma un nozīme? Kāda tā ir šodien jums?

Kitija Balcare. Kritiķis var būt teātrim spogulis un skabarga, bet skatītājam – tulks un virzienrādītājs. Kritiķim ir jāspēj ieraudzīt gan pati siena kaudze, gan arī adata tajā. Un nebaidīties to pateikt.

Valda Čakare. Protams, mainās. Tā kā laikmetīgā teātra izrāde nav pabeigts «darbs», bet starp aktieriem un publiku notiekošs process, tad izrādi vairs nevar objektīvi novērtēt ar iepriekš pieņemtiem kritērijiem. Kritiķim vairs nav droša atskaites punkta, un vienīgais, ko viņš var darīt, ir – rakstīt par savām subjektīvajām izjūtām un asociācijām. Tomēr cenšos izteikties tā, lai potenciālais lasītājs, ja tāds atrastos, var saprast, kas notiek uz skatuves.

Toms Čevers. Tik ilgi vēl neesmu kritikā, lai personīgi būtu izjutis kritiķa lomas maiņu. Patlaban, pastāvot tik daudziem un brīvi pieejamiem publiskas komentēšanas kanāliem, recenzija ir viens no viedokļiem, taču balstīts ilgākā un sistemātiskākā mākslas pieredzē un teātra darbības likumsakarību pārzināšanā. Man tā ir mākslinieka, mākslas darba un skatītāja vidutāja loma, kas noteiktā zīmju skaita robežās mēģina atkodēt izrādi veidojošās zīmes, atklāt iespējamos skatpunktus un samērot ieceri ar rezultātu. Kritika neļauj pazust bez pēdām gaistošajai teātra mākslai un iezīmē attiecības ar laiku un vietu, kurā izrādes top.

Dita Jonīte. Joprojām domāju, ka ar savu darbu teātra aktuālajā kritikā piedalos teātra procesa dokumentēšanā. Jā, ar savu subjektīvo balsi, bet tādas objektīvas balss jau nav nevienam. Man gribētos domāt, ka tā ir bijis vienmēr un tā tas arī būs nākotnē.

Līvija Pildere. Šodien ir citi apstākļi nekā pirms, piemēram, 50 gadiem, jo neierobežotās publicēšanās iespējas, ko sniedz internets un sociālo mediju uzplaukums, ir mainījušas «spēles laukumu». To var ņemt, var neņemt vērā, bet medijiem un kritiķiem, kas tajos publicējas, ir atņemtas ekskluzīvās viedokļa paušanas tiesības, kuras tiem piešķīra redaktors, pasūtot rakstu. Šajā ziņā gan viss ir tāpat, taču kritiķi vairs nav vienīgie spēlētāji. Sevi uzskatu par viena puzles gabaliņa radītāju, kurā cenšos ietvert savu izrādes redzējumu, kopā ar kolēģiem veidojot lielo konkrētās izrādes bildi teātra vēsturei. Tāpēc jo svarīgāk šķiet recenzijā dot to, ko tikai konkrētais kritiķis ar savām zināšanām, pieredzi, teātra izpratni var dot – ko un kā viņš ir redzējis un sapratis, fiksējot gaistošo vai nespeciālistam garām paslīdošo. Tas nozīmē minimizēt informāciju, kas šodien ir viegli atrodama, koncentrējoties uz savu unikālo pienesumu. 

Zane Radzobe. Pēdējo divdesmit gadu tendence visā pasaulē ir, ka kritiķi vairāk koncentrējas uz savu identitāti, nevis analizējamo mākslas darbu. Es esmu konservatīvāka – man joprojām primārais intereses objekts šķiet māksla un tās komunikācijas konteksti. Kaut arī atzīstu, ka ir gadījumi, kad kritiķa personības centrēšana ir ar jēgu, tikai tie visbiežāk ir gadījumi, kad kritiķis ir tipisks (respektīvi, viņa subjektivitāte atklāj kādas grupas tipiskas orientācijas), nevis tiešām raksta par sevi. 

Ieva Rodiņa. Kritiķa uzdevums ir savās recenzijās atspoguļot gan laikmetu, kurā dzīvojam, gan teātra procesus. Mūsdienās profesionālas teātra kritikas nozīme un statuss šķiet mazinājies – aktīvā skatītāju viedokļu pieejamība interneta vidē recenzijas vairs nepadara par unikāliem, gaidītiem notikumiem. Līdzīgi kā katrs, kam ir viedtālrunis, var būt fotogrāfs, tā arī katrs, kas kaut ko ierakstījis Facebook vai Twitter, kļūst par «kritiķi». Diemžēl teātru mārketinga aktivitātes brīžiem pieļauj šādu, sevišķi pozitīvu viedokļu dominanti pār profesionālo vērtējumu. Arī pašreizējās aizkulišu cīņas par reformām Spēlmaņu nakts žūrijas sastāvā, iekļaujot tajā «sabiedrībā pazīstamas personības» kā «ekspertus», ir satraucošs signāls par profesionālas teātra kritikas izmiršanu Latvijā. Šādus pašus signālus par teātra kritikas kā profesijas degradēšanu (visbiežāk no pašu teātru puses) saņemam arī no Lietuvas. 

Atis Rozentāls. Uzskatu, ka kritiķis mūsdienās noteikti vairs nav tā instance, ar kuras viedokli rēķinās ļoti plašs skatītāju loks. Katrā ziņā kritiķis nav nekas tāds, kas var aktīvi ietekmēt procesus, lai cik pašam ļoti gribētos. 

Ieva Struka. Noteikti ir mainījusies un vēl noteiktāk – samazinājusies. Bet tas varētu būt neatgriezenisks process. Bīstamākais – paši mākslas procesa vērtētāji maz lasa kultūras periodiku vai lasa tikai nozarē, ko pārstāv. Joprojām uzskatu, ka Kultūras ministrijai vajadzētu būt ieinteresētai atbalstīt iknedēļas periodisko izdevumu, kas aptver gan visu nozaru mākslas kritiku, gan kultūrpolitikas jautājumus. 

Edīte Tišheizere. Būtībā nē. Kritikai lielās līnijās ir divi uzdevumi: sniegt izrādes autoriem atsauksmi par to, vai viņu mērķi ir sasniegti, un/vai skatītājiem – noteiktus orientierus izrādes uztveršanai. Pārējais ir nianses.

Līga Ulberte. Mainās teātra valoda, mediju formāti, lasīšanas un skatīšanās paradumi, un pēdējos gados arī valodas normas. Kritikas loma kopumā nav mainījusies – tā ir mākslas darba radoša uztvere un kritiska refleksija.

Henrieta Verhoustinska. Teātra kritiķa loma allaž bijusi vidutājs starp teātri un skatītāju – autoritāte, kurš pastāsta par izrādi, palīdz to ieraudzīt dažādos kontekstos, palīdz noformulēt izrādes komandas ieceri. Senāk – Lilijas Dzenes ziedu laikos – kritiķi varbūt vairāk rakstīja, domājot par teātri, un recenzijas vairāk lasīja teātra ļaudis, liekot aiz auss sev vērtīgus novērojumus. Šodien, ja tas nav Teātra Vēstnesis, vairāk domājam par skatītājiem un lasītājiem, kas lasīs recenzijas. Tāpēc savās recenzijās cenšos izvairīties no spoileriem un nerakstīt, ar ko izrāde beidzas (lai gan ne vienmēr izdodas).

Guna Zeltiņa. Kritiķa loma un nozīme, mainoties laikam un teātra valodai, gan mainās, gan pamatā paliek nemainīga. Iepriekšējo paaudžu teātra kritiķiem nācās ņemt vērā valdošo režīmu diktētās ideoloģiskās nostādnes, tagad no tā esam brīvi. Kritiķis joprojām ir būtiska un nepieciešama kopējā teātra procesa sastāvdaļa, un mūsu uzdevums joprojām ir iespējami objektīvi izvērtēt šī procesa attīstību, fiksēt teātra paradigmu maiņu, jaunu tēmu un teātra valodas parādīšanos, norādīt uz pietrūkumiem un atbalstīt novatoriskas parādības šajā procesā. Protams, lai spētu laikam un teātrim iet līdzi, arī kritiķim ir jāpārzina jaunākās teorētiskās nostādnes teātra jomā un plašāks teātra konteksts.

2.  Rakstot recenziju, jūs domājat par tās potenciālo tagadnes lasītāju loku, lai tā būtu saistoša laikabiedriem? Jūs domājat par nākotnes lasītāju?

Kitija. Rakstot recenziju, es domāju par izrādi un par tās iegulšanu laikā un telpā. Recenzija ir sava laika liecība. 

Valda. Nē, nedomāju. Rakstot recenziju, esmu nodarbināta ar precīzāko vārdu un teikumu meklējumiem. Ja izdosies atrast, kāds varbūt izlasīs.

Toms. Vienmēr gribas uzrakstīt temperamentīgi, asprātīgi, lai arī tekstu pašu par sevi lasītājs gaidītu, lai tas sagādātu prieku, pakaitinātu, raisītu pārdomas. Jādomā arī par nākotnes lasītāju, it sevišķi tad, ja tava recenzija izrādās vienīgā liecība par izrādi – lai tā nepaliek tikai individuālu izjūtu atspoguļojums, bet ļauj spriest arī par to, kas faktiski uz skatuves ir noticis.

Dita. Recenzijas es rakstu saviem laikabiedriem – tās ir kā vēstules par redzēto un saprasto, kurās dalos savos iespaidos un pārdomās.

Līvija. Man ir svarīgi izstāstīt stāstu, lai tas labi lasītos. Par lasītāju pēc n-tajiem gadiem domāju tik, cik minēju pie 1. jautājuma. 

Zane. Uzskatu, ka par nākotnes lasītāju domāt nav jēgas; teātris vienmēr ir šodienas māksla, kritika arī vienmēr ir šodienas teksts. No zinātnes gan zinu, ka tieši tāpēc nākotnē recenzijas var kļūt ļoti noderīgas: tās fiksē to, kas momentā pazūd arī gadījumos, kad izrādes ir filmētas un fotografētas, – sava laika uztveres kontekstus.

Ieva R. Katra recenzija ir kā dialogs, saruna ar lasītāju – gan tagadnē, gan nākotnē.

Atis. Ja es domāju par nākotnes lasītāju, tad man jāraksta maksimāli aprakstoši, ko mums bieži pārmet tagadnes lasītājs. Nākotnes lasītājam ir svarīgi iedot zināmu vizuālo zīmju komplektu, kas palīdzētu iegūt priekšstatu par izrādi. Man šādi teksti ir ļoti noderējuši, lasot par izrādēm, kas rādītas pirms 30 gadiem un nav ne ierakstu, ne lāga fotogrāfiju (īpaši 90. gados). Laikabiedriem vajag iedot kontekstu. 

Ieva S. Jebkurš lasītājs patiesībā ir nākotnes lasītājs, jo starp to mirkli, kad es noskatos izrādi, uzrakstu rakstu un to publicē, jau ir pagājis laiks. Visticamāk, rakstu lasīs ne tikai tie, kas bijuši vienā zālē ar mani, bet arī tie, kas skatījušies iepriekšējā vakarā vai skatīsies nākamajā. Bet par nākamajām paaudzēm es domāju tikai tik daudz, ka mana skolotāja Silvija Radzobe piekodināja atcerēties – lasītājs ir tiesīgs iegūt pamatinformāciju par izrādi un nekas nav pašsaprotams.

Edīte. Nē. Izvēlos, vai recenzija vairāk domāta autoriem vai skatītājiem.

Līga. Rakstot apzināti nedomāju par to, vai teksts būs kādam saistošs. Par primāro recenzijas adresātu uzskatu izrādes veidotājus, bet, protams, ceru, ka izlasīs vēl kāds. Mazliet papētot kritikas vēsturi, var ātri konstatēt, ka visinteresantāk ir lasīt tās recenzijas, kurās ir gan spilgts kritiķa izteiksmes stils, gan var gūt konkrētu priekšstatu par izrādi.

Henrieta. Domāju gan par laikabiedriem, gan cenšos recenziju padarīt par ieguldījumu nākotnes teātra pētniekiem. Tomēr vairāk laikabiedriem, potenciālajiem izrādes skatītājiem.

Guna. Primāri es rakstot domāju par potenciālo tagadnes lasītāju. Taču, tā kā esmu arī teātra vēsturniece, allaž piedomāju arī par to, lai lasītājam, kurš nav redzējis šo izrādi vai arī lasīs recenziju pēc gadiem, pētot kādu konkrētu teātri vai mākslinieku, radītu pēc iespējas precīzāku priekšstatu par šo izrādi.

3. Kas profesionālu kritiķi atšķir no izglītota un daudz izrāžu redzējuša skatītāja?

Kitija. Pirmkārt, tā ir spēja kā sajūsmu, tā sašutumu pamatot. Otrkārt, tā ir spēja izrādi kontekstualizēt laikā, telpā, sabiedrībā, sastatot to arī ar citām izrādēm un ieliekot to teātra vēstures un laikmeta tendenču rāmī. 

Valda. Nekas īpašs. Ja nu vienīgi spēja atrast un formulēt argumentus savam «patīk» vai «nepatīk».

Toms. Atbildība par saviem vārdiem, precizitāte vērojumos un formulējumos, spēja vairīties no patētiskiem spriedumiem, izrādes trūkumu nenoklusēšana. Un arī paškritika, šauboties par sava viedokļa pamatotību, pirms to piedāvā citiem.

Dita. Profesionālam kritiķim parasti ir lielāka bagāža ar blakus lasīto, dažkārt kādu teātra aspektu viņš izpētījis pamatīgāk un par aktuālajiem teātra procesiem šo to zina arī ārpus vietējā teātra konteksta.

Līvija. Atbildības izjūta un apziņa, ka vajag arī argumentēt, nevis tikai apgalvot.

Zane. Šie varbūt būs pieredzē balstīti aizspriedumi, bet tāds iespaids man nu ir radies. Profesionāli kritiķi ir stipri atbildīgāki, izsvērtāki, paredzamāki un arī pieticīgāki. Teātri mīlošie skatītāji bieži ir ļoti emocionāli – neredz nianses, vērtē vispārākajās pakāpēs (kaut ko absolūti dievina vai nīst), strauji un reizēm visai ekstrēmi neiztur pārbaudījumu ar iedomāto varu. Kritika kā profesija, man šķiet, pamatos ir stipri pašanalītiska – kritiķi tomēr mēdz sevi apšaubīt, pārbaudīt, apzinās, ka māksla ir mainīga un, lai tai izsekotu līdzi, ir ar sevi nemitīgi jāstrādā. Skatītāji mēdz apgūt, piemēram, vienu estētisku sistēmu un tad tās noteikumus attiecināt uz visu lauku, nefiksējot, ka noteikumi mainās visu laiku, burtiski katrā izrādē.  

Ieva R. Līdzīgi kā teātra praksē, diploma esamība vai neesamība nav absolūti noteicošs faktors – kā zināms, daudzi talantīgi autodidakti patstāvīgi apguvuši iemaņas, lai darbotos kādā no teātra profesijām. Tomēr gribētos teikt, ka teātra kritikā ļoti būtiskas ir gan zināšanas par teātra vēsturi, teoriju un aktuālajiem procesiem, gan rakstniecības iemaņas – prasme veidot tekstu un vienlaikus profesionāli formulēt savu viedokli, tostarp izvairoties no didaktikas, tukšas vai pārspīlētas frāžainības vai neargumentēta kategoriskuma, kas dominē dažu Latvijā pazīstamu «pieredzējušu skatītāju» presē publicētajos viedokļos.

Atis. Zināma teorētiskā bāze. Un es domāju, ka kritiķis uz izrādi neizbēgami iet kā uz darbu. Es tagad uzrakstīšu vienu šausmīgu salīdzinājumu, par ko mani lamās, bet lai iet. Skatītājs skatās uz izrādi kā uz smuku trusīti ar mīkstu spalvu, smukām austiņām, viņš to trusīti noglauda, vai arī nenoglauda, ja trusītis nav tik smuks, līksmi nelēkā vai drusku ož. Kritiķis to trusi atgriež vaļā uz operāciju galda vai vismaz apskata rentgenā un spēj pateikt, kas tieši tam trusim kaiš, vai arī – ja viss labi – kādu barības vielu rezultātā tas dzīvnieks izskatās tik veselīgs. 

Ieva S. Ja daudz redzējušais skatītājs ir lasījis virkni grāmatu par teātra teoriju un vēsturi, trenējis roku rakstīšanā, pabijis mēģinājumu procesos, tad – nekas. Nedomāju, ka diploms teātra zinātnē ir izšķirošais, lai saprastu teātri.

Edīte. Profesija: speciāla izglītība, pieredze, praktiska teātra pazīšana, kontekstu zināšanas, kā arī prasme uzrakstīt noteiktā laikā un izteikt savas domas tieši vajadzīgajā apjomā. 

Līga. Profesionāla izglītība un zināšanas attiecīgajā mākslas veidā, konteksta izpratne, argumentācijas prasmes un izteiksmes stils. Reizēm arī talants.

Henrieta. Teātra vēstures un konteksta pārzināšana. Vēlams starptautiska konteksta (kaut pati ar to pēdējos gadus grēkoju).

Guna. Spēja lietas, parādības un izpausmes gan konkrētajā izrādē, gan teātrī vispār redzēt un novērtēt plašākā vēsturiskā un teorētiskā kontekstā.

4. Vai vēlaties dzirdēt kolēģu viedokļus par jūsu recenziju? Vai lasāt komentārus pie jūsu recenzijas, ja tādi ir? Vai biežāk saņemat vai nesaņemat atsauksmes par recenziju no teātra, kura izrādei tā veltīta? Vai jums ir svarīga šāda rezonanse?

Kitija. Personīgi adresēta atgriezeniskā saite no teātra praktiķiem ir reta, bet tā mēdz atnākt pastarpināti, lai gan lielāks ieguvums abām pusēm būtu tad, ja viedokļa paudējs to izteiktu personīgi recenzijas autoram. Jo tad ir iespējama saruna. Tas, ko varētu veicināt, ir arī teātra kritiķu savstarpējā viedokļu apmaiņa jeb sarunas par izrādēm, kuras ļautu satikties vienuviet dažādiem viedokļiem. 

Valda. Vēlos dzirdēt un arī komentārus izlasu, ja tādi ir. No teātriem atsauksmes pie manis nonāk reti, bet atgriezeniskā saikne, protams, ir svarīga. Nevar tak dzīvot pārliecībā, ka visi domā tāpat kā es. 

Toms. Man ir svarīgas jebkādas atsauksmes par manām recenzijām. Ļoti motivē pozitīvi viedokļi, jo sevišķi tad, ja esi šaubījies par savu vērtējumu. Arī konstruktīva negatīva kritika ir vērtīga izaugsmei. 

Dita. Jā, vēlos un dažkārt arī no kolēģiem saņemu komentārus. Vēl ļoti novērtēju redaktorus, kuri gan labo, gan komentē manus tekstus. Dažkārt esmu saņēmusi komentārus no izrādes veidotājiem. Anonīmus un nepazīstamus komentētājus gan es ignorēju.

Līvija. Vēlos, bet tie mani tikpat kā nav sasnieguši. Nepazīstamu cilvēku komentārus nelasu. No teātriem mani kādreiz ir sasniegušas atskaņas par kādu atsevišķu kritisku izteikumu, un šāda rezonanse apliecina, ka vismaz tas ir izlasīts, tāpēc ir man svarīgi. 

Zane. Uzklausu labprāt, bet tas nenotiek ļoti bieži. Ir arī būtiska atšķirība, kas un kā runā. Kompliments ir patīkama lieta, sašutums – nepatīkama, bet tā jau nav īsta atgriezeniskā saikne. Būtiski ir tie brīži, kad sarunas ir specifiskas un par detaļām, gan mākslinieku, gan lasītāju gadījumā. Neliekuļošu – noteikti aspekts ir arī spēja uzticēties, sarunas tonis. Man būtisks ir regulārs kontakts ar maniem redaktoriem, jo rediģēšanas process ir reāla teksta analīze – kas ir uztverams, kas ne, kā teksts rezonē, kā es varu izteikt savu domu labāk. Ir daži kolēģi, kuri lasa manus rakstus un kuru rakstus es lasu, un cita starpā runājam par tiem, tāpat kā par teātri kopumā. Tas ir foršs process, jo sarunas ir par idejām un procesiem, un tas attīsta. Bet vispārīgi – droši vien jāpieņem, ka teātra kritika ir visai vientulīga profesija.

Ieva R. Tā kā kritiķa profesija ir ļoti vientulīga, proti, visbiežāk esi viens ar savām domām, nezinot, vai tās būs aktuālas un saprotamas citiem, ir ļoti patīkami saņemt atzinību par rakstu no kolēģiem vai teātra māksliniekiem (visbiežāk aktiera vai režisora). Komentāru kultūra zem rakstiem Latvijā ir tik primitīva, ka tos apzināti cenšos nelasīt. Manā pieredzē teātris, ja ir akceptējis recenziju, ar to dalās sociālajos tīklos, bet personiski ar kritiķi sazinās tikai tad, ja vēlas paust pretenzijas pret recenzijas saturu. Piemēram, kā elektroniskā teātra žurnāla Kroders.lv galvenā redaktore diemžēl vairākkārt esmu saņēmusi teātra direktoru pieprasījumus izņemt no žurnāla vai cenzēt kāda autora recenziju kritiskā satura dēļ.

Atis. Man ir maza, bet ļoti bēdīga pieredze ar atsauksmēm no atsevišķiem teātra cilvēkiem, tāpēc es nevaru teikt, ka ļoti pēc tās ilgotos. Bet man ir bijušas sazvanīšanās un sarakste ar atsevišķiem teātru pārstāvjiem, kad viņi vēlas kaut ko komentēt. Komentārus speciāli nemeklēju, bet, ja pamanu, izlasu. Kolēģu viedokļus uzklausīt vienmēr ir vērtīgi, un reizēm aizsūtu ziņu arī pats. 

Ieva S. Jā, vēlos. Nē, nelasu, bet es arī nepublicējos medijos, kuros komentēšana ir iespējama. Biežāk nesaņemu. Vai drīzāk – ļoti reti saņemu. Jā, laiku pa laikam gribētos dzirdēt atskaņas vismaz no izrādes režisora/režisores – esmu vai neesmu noķērusi viņa ieceri.

Edīte. Komentārus nelasu nekad. Ir kolēģi, kuru viedoklis man ir svarīgs.   

Līga. Priecājos, ja kāds kolēģis izsaka viedokli par manis rakstīto. Arī komentārus palasu. Atsauksmes par recenzijām no teātra māksliniekiem ir ļoti reta parādība, tāpēc tos atsevišķos gadījumus, kad kāds pēc raksta izlasīšanas atsūta īsziņu vai piezvana, īpaši novērtēju. Izrādes veidotājus uztveru kā galveno savu rakstu adresātu, kā neklātienes sarunu biedru, līdz ar to jebkura atbalss ir būtiska.

Henrieta. Man ir interesanti saņemt gan kolēģu, gan lasītāju, gan recenzijā minēto teātra profesionāļu dažkārt ļoti emocionālas atsauksmes. Drīzāk ir vilšanās, ja nav nekādu atsauksmju, tāpēc savas recenzijas vienmēr ievietoju arī savos sociālajos tīklos.

Guna. Jā, dzirdēt kolēģu viedokļus par savu darbu ir noderīgi un rosinoši, arī komentārus, ja tādi ir, lasu. Bieži ne, bet saņemu arī atsauksmes no teātriem, par kuru izrādēm rakstu, un ņemu vērā izteiktās piezīmes un ierosinājumus, ja tie sakrīt ar manu profesionālo un cilvēcisko pārliecību.

5. Vai uzskatāt, ka jums pieder tāda vara, ka spējat ietekmēt teātra radošo procesu? Vai varat nosaukt tādu gadījumu? 

Kitija. Teātra kritiķim drīzāk ir iespēja piedāvāt daudzveidīgāku skatījumu uz teātri skatītājam, kurš pirms vai pēc izrādes apmeklējuma lasa recenziju. 

Valda. Apžēliņ, nē! 

Toms. Domāju, ka šāda vara nav nepieciešama, jo kritika pastāv paralēli mākslai. Ļoti šaubos, vai kāda mana recenzija jebkad ir vērā ņemami ietekmējusi kāda mākslinieka radošo procesu vai izrādes kvalitātes, ja atskaita, cerams, dažus smaida mirkļus vai kādu neizbēgami nīgru repliku.   

Dita. Nē. Neuzskatu, ka kritiķim būtu jāuzurpē kāda vara. Es esmu tikai konkrētā notikuma komentētāja un savas pieredzes piefiksētāja.

Līvija. Netieši. Apzinos, ka var izmantot kritiķa viedokli, lai īstenotu kāda mērķi, – tad vara var nospēlēties, bet tā jau ir kāda cita cīņa par varu. 

Zane. Nē. Man atsevišķos gadījumos ir teikts, ka tāda vara man ir, bet es domāju, ka visbiežāk tā ir teātra manipulācijas tehnika, mēģinājums pārvirzīt atbildību. Manuprāt, kritika pēc definīcijas ir profesija, kas iet pussoli pēc procesa. Ja ir kādi gadījumi, kad kritiķis uzskata, ka viņam procesu vajag ietekmēt, visticamāk, kritiķis ir nepareizajā profesijā. Vai arī – ar procesu kaut kas ārkārtēji nav kārtībā.

Ieva R. Nē. Kritiķis caur rakstu var rosināt domāt, bet ne ietekmēt teātra procesu.

Atis. Es to nekad neesmu uzskatījis par varu, bet viens gadījums, kad man pēc recenzijas piezvanīja no teātra un pateica, ka ir pārtaisīta mizanscēna, man ir. Biju norādījis, ka mazajā spēles laukumā nav iespējams redzēt darbību tālāk par otro rindu. Bet diez vai tas ir radošs process. 

Ieva S. Tā kā es strādāju teātrī, tad neizbēgami ir nācies virzīt, ietekmēt un atbildēt par Valmieras un par Nacionālā teātra radošo procesu. Bet vai es to jebkādā veidā esmu ietekmējusi ar kādu no recenzijām? Ja nu vienīgi ar kādu senu problēmrakstu par Dailes teātri gadsimta mijā.

Edīte. Kā kritiķe noteikti nē. Tas kaut kādā mērā iespējams, strādājot teātrī.

Līga. Nē, tādas varas man nav. Esmu gan dzirdējusi baumas, ka viena mana recenzija esot paātrinājusi tajā apskatītās izrādes noņemšanu no repertuāra, bet nezinu, cik šajā stāstā ir patiesības.

Henrieta. Nē, kā kritiķei man nav tādas varas. Bet izrāžu TV cikla Teātris.zip redaktores varā ir rosināt vienas vai otras izrādes ierakstu un saglabāšanu sabiedrisko mediju arhīvā.

Guna. Nē, man tāda vara noteikti nepiemīt.

6. Vai jūs ir mākušas šaubas par kritiķa darba jēgu? Ja ir, kas liek turpināt?

Kitija. Turpināt liek profesionāli rūdīta «atkarība» no teātra kā dzīvās mākslas. Teātris savā ziņā ir kolektīvas iedomātības rituāls, kur kritiķa klātesamība un darbs ļauj izrādei ieņemt vēl citu formu un turpināties gan aiz teātra sienām, gan arī laikā. 

Valda. Šaubas par kritiķa darba jēgu mani nav mākušas, jo ir skaidrs, ka jēgas nav, bet man patīk domāt un rakstīt par izrādēm.

Toms. Kritiķa profesija ir vientulīga, jo vari uzrakstīt tikai tā, kā vienīgi pats to redzi, un visbiežāk nevari dalīt ar citiem to pašu prieku vai vilšanos par izrādi. Kritiķa profesija ir arī atkarīga – kaut ko var uzrakstīt tikai tad, ja kāds cits iepriekš jau ir kaut ko radījis. Turpināt liek kaut kāda misijas apziņa, ka piedalos sava laika dokumentēšanā, un cerība, ka tas kādam vēl bez manis ir vajadzīgs.

Dita. Nē. Tā kā mani vienmēr interesē citu viedoklis un redzējums, tad arī mierīgi apzinos, ka citus var interesēt manējais. Kamēr dažādi mediji kritiķus aicinās izteikties/rakstīt, šī darba jēgu neapšaubīšu.

Līvija. Protams, tāpēc trīs reizes esmu no teātra kritikas gājusi prom. Tomēr sagadās tā, ka atvelk atpakaļ, jo, lai cik sarežģītas būtu attiecības ar šo profesiju, citas man nav.

Zane. Nē. Varbūt tāpēc, ka es par kritiku domāju ne tikai teātra kā mākslas kontekstā. Domāju, ka māksla ir komunikācijas veids; savukārt kritika fiksē to, par ko un kā tiek runāts. Es gan ļoti mīlu labu teātri vienkārši kā mākslas baudījumu, bet man šķiet, ka fokusēšanās uz komunikācijas aspektiem man vieglāk palīdz pārdzīvot arī tos gadījumus, kad teātris nav mākslas līmenī. Māksla ne vienmēr ir interesanta, dzīve ir interesanta vienmēr. Turklāt tīri egoistiski – kritika kā domāšanas process pēc būtības nozīmē mūžizglītību; kritiķis visu laiku ir spiests ko jaunu ieraudzīt, uzzināt, iemācīties. Tas pats par sevi ir ļoti interesanti.

Ieva R. Šādas šaubas periodiski ir jebkura radošas profesijas pārstāvja dzīvē, tās liecina par veselīgu attieksmi pret profesiju un atbildības izjūtu.

Atis. Jā, ir. Sauksim to par ieraduma spēku, kas liek turpināt. Tev pasūta rakstu, tātad uzticas.

Ieva S. Ir jau gan. Kāpēc es turpinu laiku pa laikam rakstīt pa recenzijai, pat ja man šķiet, ka raksti pazūd bez pēdām pasaulē, kas visādu tekstu pilna? Laikam tāpēc, ka es to esmu izvēlējusies kā profesiju tik agrīnā vecumā, ka jūtu pienākumu pret to. Negribas nodot. Un negribas atzīt, ka viss mūžs bijis veltīgs. Kuram tad gribas? Turklāt nav jau bijis veltīgs. Es esmu sajutusi atbalsi tam, ko esmu darījusi. Tiesa, vismazāk par recenzijām. Bet arī par tām.

Edīte. Jā, bet tas ir veids, kā es reflektēju par dzīvi.

Līga. Protams, šī ir ļoti pašdestruktīva nodarbošanās, kuras jēgu ir bezjēdzīgi meklēt ārpus sevis. Es to turpinu, jo man ļoti patīk teātris un attiecīgi patīk arī domāt, stāstīt un rakstīt par to.

Henrieta. Esmu ļoti egoistiska – rakstu recenzijas tāpēc, ka šis darbs mani izaicina intelektuāli, patīk un attālina demenci un Alcheimeru.

Guna. Ir mākušas šaubas, bet liek turpināt apziņa, ka šis darbs ir tas, kas palīdz radīt un saglabāt liecības par mākslu, kas ir gaistoša. 

7. Rakstot recenziju, jūs domājat par to, lai tā piesaistītu lasītāja uzmanību (kaut vai ar virsrakstu)? Jūs ietekmē fakts, ka rakstīto teātris var izmantot mārketinga mērķiem, t.i., formulējot teikumu, domājat, kā tas izskatītos, izrauts no konteksta?

Kitija. Nē.

Valda. Domāju drīzāk par to, lai virsraksts kalpotu par atslēgu recenzijas saturam. Ja teātris gribēs rakstīto izmantot mārketinga mērķiem, laipni lūdzu! Es tāpat to nevaru ietekmēt.

Toms. Bez lasītāja uzmanības piesaistīšanas nav jēgas rakstīt, jo katram publicētam tekstam vajag adresātu. Tādēļ neizvairos no iespējas vietām sabiezināt krāsas, izmantot kādus košākus formulējumus, un arī pie virsraksta piedomāju, tādēļ paliek mieles, ja kādreiz tas tiek izmainīts bez saskaņošanas… Kad rakstu, par teātru mārketinga paņēmieniem nedomāju vispār.

Dita. Nē. Lai gan virsrakstam ir nozīme. Tam īsumā jāatklāj sekojošā teksta saturs un vadošā emocija. Bet par klikšķiem gan nedomāju. Un mārketings var darīt, ko vien vēlas, – lai tik cilvēki iet uz teātri!

Līvija. Jā, domāju, galvenokārt saistībā ar virsrakstu. Tā speciāli būvējusi citējamus teikumus neesmu. Bet nenoliedzami, mārketings kļūst par vēl vienu iemeslu pievērst uzmanību teikuma labskaņai, lai neklab u.tml. 

Zane. Par mārketingu nedomāju; varbūt tāpēc, ka Latvijā nav bijuši izteikti manipulatīvi gadījumi. Šķiet, ka teātri tomēr saprot, ka īstermiņa efekta dēļ tā pazaudētu daudz vērtīgāku ilgtermiņa resursu. Par lasītāju gan es domāju. Tā ir mana pārliecība, ka recenzijai vienmēr ir jābūt labi lasāmam tekstam. Nevienam nav pienākuma recenzijas lasīt; ja es gribu, lai manis sacīto kāds lasa, tad loģiski, ka es domāju, ko viņi no tā iegūs un kāds būs lasīšanas process. Varbūt izklausīsies izaicinoši, bet domāju, ka visupirmām kritikas uzdevums ir lasītāju izklaidēt. Pēc tam, kad viņi uz āķa ir jau noķerti, var darīt visu pārējo.

Ieva R. Lasītāja uzmanības piesaistīšana, manuprāt, vairāk ir mediju redaktoru un teātra mārketinga daļu, nevis kritiķa darbs.

Atis. Par to, kā izskatīsies katrs teikums, es nedomāju, bet virsraksts ir svarīgs. Reizēm es ar virsrakstu jau nododu vēstījumu, ko es domāju par šo izrādi, reizēm tas sasaucas ar kādu zīmi vai norisi izrādē. 

Ieva S. Jā, protams, es rakstu cerībā, ka to kāds lasīs, un pārliecībā, ka, sākot ar virsraksta izvēli, esmu atbildīga, par to, lai kāda uzmanību tas spētu piesaistīt. Savukārt tad, kad raksts ir nodrukāts, tas līdzīgi jebkuram mākslas darbam dzīvo pats savu dzīvi. Nevaru iedomāties, kā vispār iespējams jebko uzrakstīt, domājot, ka viens teikums tiks, piemēram, citēts. 

Edīte. Man drīzāk svarīga ir recenzijas literārā kvalitāte.

Līga. Rakstot īpaši par to noteikti nedomāju. Reti arī raksta tapšanai ir iespējams atvēlēt tik daudz laika, lai katru teikumu nopulētu kā pašvērtību. Bet, protams, kritiķis darbojas ar valodu un stilam ir nozīme. Spēja pārvērst vienu mākslas valodu (teātri) citā (vārdos) ir arī talanta pazīme. Teikumus no konteksta bieži mēdz izraut, piemēram, žurnālisti, prasot kritiķa viedokli un pēc tam to tendenciozi «samontējot» savu sižetu vajadzībām. Ar to jārēķinās un vienkārši jāmācās izteikties maksimāli precīzi. Tāpat kā neizbēgami jārēķinās, ka jebkurš publiski pausts viedoklis var tikt izmantots dažādiem mērķiem, tai skaitā teātra pašreklāmai. 

Henrieta. Ak, virsraksti nav mana stiprā puse, tie top pēdējā brīdī, kad recenzija jau gatava, tāpēc neiebilstu, ja redaktori rosina citu virsrakstu. Ar teikumu izņemšanu mārketinga vajadzībām man ir bijusi gan pozitīva pieredze, kad teātris lūdz atļauju un paskaidro kontekstu, gan vienkārši pieredze. Mana attieksme pret to ir neitrāla, bet speciāli skaļus teikumus neformulēju.

Guna. Jā, domāju, ka labai recenzijai ir jāpiesaista skatītāju uzmanība, arī ar virsrakstu. Formulējot teikumus, par to, kā tas varētu tikt izmantots mārketinga mērķiem, gan nedomāju.

8. Vai piekrītat noteikumam – kritiķim jāraksta tā, lai to pašu spētu pateikt iesaistītajiem māksliniekiem klātienē, aci pret aci? Ja piekrītat, vai ir gadījies to pārkāpt? Kāpēc? Lūdzu pamatojiet savu viedokli, ja nepiekrītat! 

Kitija. Mana «mēraukla» recenzijas rakstīšanas laikā ir godīgums. 

Valda. Piekrītu. Ceru, ka neesmu pārkāpusi. Kaut gan – drusku «mīkstākus» vārdus klātienes sarunā šad tad esmu pameklējusi.

Toms. Noteikti. Ir jāspēj noformulēt savu domu tā, lai varētu atbildēt par saviem vārdiem. Katram vārdam ir jābūt pamatotam ar skatuvisko darbību. Tajā nav vietas personiskai nepatikai, nemotivētām gaidām, sliktam garastāvoklim, aizspriedumiem vai laika trūkumam.

Dita. Jā, jāraksta tā, ka varētu to pateikt arī personīgi. Pieļauju, kādreiz ir gadījies būt pārāk emocionālai, bet man neviens personīgi to gan nav teicis.

Līvija. Piekrītu. Jaunībā droši vien ir kas tamlīdzīgs sastrādāts. Ar laiku jau iemācās, ka var palikt godīgs, vismaz mēģinot neaizvainot citus. 

Zane. Tas attiecas ne tikai uz kritiku, bet, manuprāt, ir universāls princips – nevajag runāt lietas, kuras nevar atkārtot publiski un nevar pateikt cilvēkiem, par kuriem runā, acīs. Domāju, ka vairumā gadījumu es acīs varētu pateikt vairāk, nekā uzrakstu.

Ieva R. Ir būtiska atšķirība starp mutisku un rakstisku kritiku. Taču pēc pieredzes varu teikt, ka jauns, tikko profesijā ienācis kritiķis jaunības maksimālismā cenšas pierādīt savu taisnību daudz kategoriskāk – gadu gaitā «norūdoties» un iekļaujoties Latvijas teātra vidē, labāk iepazīstot konkrētu teātra mākslinieku radošo rokrakstu, daudz būtiskāk par melnbaltu vērtējumu kļūst izrādes kā mākslas darba analīze, reflektējot par sev un sabiedrībai būtiskām tēmām.

Atis. Es parasti uzrakstu mazāk un maigāk, nekā vajadzētu. Un arī tad ir gadījies, ka es uzskatu – vienu ābolīti vai zvaigznīti esmu iedevis avansā, bet režisoram šķiet, ka vismaz vienu par maz. To, ka pārāk liels kategorisms ir iesācēju pazīme, man savulaik iemācīja Dita Rietuma. 

Ieva S. Piekrītu. Bet jaunībā noteikti esmu pārkāpusi. Joprojām uzskatu, ka līdz 30 gadu vecumam jebkurā mākslas nozarē, arī mākslas kritikā, piestāv kategoriska viszinība, ja personība vai temperaments to prasa. Bet, manuprāt, jo ātrāk to izslimo, jo labāk visiem.

Edīte. Jā. Bet tas ne vienmēr izdodas. 

Līga. Jā, piekrītu. Par jebkuru tēmu vajadzētu rakstīt tā, lai varētu atbildēt par saviem vārdiem, «objektam» acīs skatoties. Manā pieredzē sarunās ar māksliniekiem absolūti lielākajā daļā gadījumu godīgs, pat ja neglaimojošs, kritiķa viedoklis ir ticis novērtēts.

Henrieta. Piekrītu un tā arī rakstu. 

Guna. Šim noteikumam absolūti piekrītu un vienmēr pēc tā esmu vadījusies.

9. Jums ir būtiski recenzijā atklāt savu personību, emocijas utt.? Kādi ir jūsu argumenti par vai pret to?

Kitija. Distancēties no emocijām, baudot mākslu, būtu pretrunā ar teātra mērķiem.

Valda. Nē, nav būtiski. Jo personība un emocijas tāpat atklāsies, vai es to gribu vai ne.

Toms. Ja recenzijā gluži neprotokolē izrādi, tad tekstā vienmēr kaut vai pastarpināti atklājas rakstītāja dzīves un mākslas pieredze un zināšanas. Raisīto emociju atklāšana ir svarīga, jo mākslas darbs jau tādēļ tiek radīts, lai izsauktu kādu reakciju. Vienlaikus ir būtiski saglabāt cieņpilnu distanci, vairoties no favorītisma un jebkuram māksliniekam dodot iespēju tevi pārsteigt.

Dita. Tāpat kā man mākslā ir svarīgi tas, ko tieši konkrētais mākslinieks vēlas pateikt savā darbā, tāpat arī mani interesē tas, ko tieši konkrētais kritiķis domā par konkrēto mākslas faktu.

Līvija. Emocijas ir slidenas, tāpēc tās ļoti filtrēju. Mans viedoklis ir mans, subjektīvs, tāpēc kaut ko no sevis atklāt droši vien ir sanācis. No tā noteikti nevajag apzināti izvairīties, jo tieši autora personības klātbūtne piešķir tekstam unikalitāti, un mākslīgā intelekta realitātē tā ir vērtība.

Zane. Diezgan komplekss jautājums. Man šķiet, tam ir divas puses. Vairumā gadījumu izrādes uztvere kaut kādā līmenī tomēr ir kontekstuāla – dažādi cilvēki uztvers dažādas lietas. Manuprāt, viena no kritiķa funkcijām ir zināmā mērā būt «tipiskam» skatītājam – respektīvi, lai lasītājs ar mani var salīdzināties un saprast, vai viņam pamatos būs līdzīgs uztveres process kā man. Katrā recenzijā kritiķis neierakstīs pilnu argumentāciju (uzskati, vērtības, dzīves pieredzes utt.); bet ilgtermiņā droši vien ir svarīgi, ka lasītājam veidojas zināms priekšstats par to, kāds kritiķis ir. Profesionālā kontekstā kritiķim jau emocijas tomēr ir otršķirīgas; nav svarīgi, vai tev izrāde patīk vai ne, svarīgi – vai tā ir laba. Bet skatītājam emocionālā pieredze noteikti ir svarīga, tāpēc kritiķa publiskais tēls ir rīks, tāpat rīks var būt arī emocijas, stils, pieredzes stāsti, atsauces un tā tālāk. Es domāju, ka kritiķis rakstā noslēpties īsti nevar (vai vismaz tas prasītu, manuprāt, pārāk daudz enerģijas) arī tad, ja tos nelieto, jo domāšanas process jau ir autentisks. Bet reizēm šie elementi labi der. Personiski man gan ir būtiski, ka tad, kad es tos lietoju, mēģinu padarīt vieglāk uztveramu to, ko gribu pateikt par darbu, nevis – pateikt kaut ko par sevi. Man pašai šķiet, ka es nekad rakstā arī neesmu ierakstījusi kaut ko patiesi personiskai telpai piederīgu, lai gan esmu ierakstījusi lietas, kas tā ir izskatījušās. Tas, protams, ir arī stila jautājums. Bet mani kritikā ārkārtīgi kaitina tie gadījumi (paldies, ka tie nav latviešu kritiķi), kad kritiķis gari un egocentriski raksta par sevi, bet neko nepasaka par darbu.

Ieva R. Recenzija nevar būt koncentrēta uz paša kritiķa personisko ego, tai ir jārunā par izrādi/teātra procesu. Kritika kā subjektīvs žanrs, bez šaubām, nevar iztikt bez kritiķa personības atspoguļojuma tekstā, taču tam nevajadzētu kļūt dominējošam – pretējā gadījumā tā jau ir bezgaumības izpausme.

Atis. Man ir jāuzdod jautājums, vai lasītājs mani uzskata par pietiekami interesantu, lai es nāktu klajā ar izteikti subjektīvu vērtējumu un emocijām. Bet, ja es esmu ticis ļoti spēcīgi emocionāli uzrunāts, es reizēm to atklāju lasītājam. 

Ieva S. Apzināti necenšos slēpt vai atklāt personību, bet gandrīz noteikti cenšos izvairīties no emocijām, galējībām un pārspīlējumiem. Manuprāt, mākslas analīzei piestāv intelekts un erudīcija. Un pēc tā var tiekties mūža garumā.

Edīte. No tā jau nevar izvairīties – recenzija nav atskaite.

Līga. Kritiķim būtu jāprot savas emocijas formulēt racionāli. To, kā rakstīt par izrādi, nosaka pati izrāde, tā ka mēdz būt emocionālas izrādes un emocionālas recenzijas. Ir tādas izrādes, kuras dažādu iemeslu dēļ izraisa ļoti kaislīgu attieksmi, un neredzu iemeslu to (attieksmi) slēpt. 

Henrieta. Jā, esmu emocionāls, ekstraverts cilvēks, bet pēc dažiem piedzīvojumiem jaunībā, kad nācies aizskart cilvēkus, ko ļoti cienu, cenšos rakstīt vairāk racionāli, pat lietišķi. Bet dažkārt pasprūk. Pašai patīk lasīt emocionālas kolēģu recenzijas.

Guna. Uzskatu, ka recenzijā ir ļoti būtiski sabalansēt objektīvo un subjektīvo faktoru, proti, sniegt maksimāli objektīvu analītisku vērtējumu un reizē arī atspoguļot izrādes radīto emocionālo iespaidu, kas arī lielā mērā atklāj rakstītāja personību.

10. Vai izmantojat dažādas recenziju formas? Kāpēc? Kā to ietekmē raksta apjoms un izdevums, kuram jāraksta?

Kitija. Ir atsevišķi gadījumi, kad recenzijas teksts veido saspēli ar pieredzēto izrādi: dažkārt formas ziņā, dažkārt izteiksmes veidā vai leksikā. 

Valda. Lielākoties rakstu recenziju, sadalot to tematiskās, ar apakšvirsrakstiem atdalītās rindkopās, lai teksts būtu pārskatāms. Apjoms un izdevums, protams, ietekmē. 

Toms. Neesmu izmantojis, bet ticu, ka izrāde pati var noteikt formu, kā par to rakstīt, tādēļ apjomam un izdevumam nebūtu izšķirošas nozīmes. Tās realizēšanai gan nepieciešama lielāka sagatavošanās, lai sasniegtu cerēto efektu.

Dita. Ar recenziju formām neeksperimentēju. Bet par konkrētā medija vai izdevuma auditoriju gan es domāju. Jo es vienmēr savas recenzijas rakstu tā, it kā es sarunātos ar lasītāju.

Līvija. Jā, man ir bijusi šāda brīvība, un to ļoti novērtēju, jo rakstīt pēc šablona kļūst garlaicīgi. Bet dienas laikrakstā šādas iespējas bija ierobežotas, jo ļoti limitēts rakstīšanas laiks.

Zane. Gadiem lobēju ideju, ka mums vajag ievērojami dažādot kritikas formas tur, kur tas ir iespējams! Es uz to skatos primāri kā uz profesionālās higiēnas jautājumu. Proti, forma, manuprāt, vispirms ir domāšanas modelis. Raksta apjoms un izdevums formu visbiežāk nosaka absolūti, un, ja mēs runājam par plašākai publikai paredzētiem izdevumiem, tas ir arī normāli: žanrs ir noteikts informācijas sakārtošanas veids, ko kritiķis iemācās rakstīt un lasītājs – lasīt. Praktiski tas arī nodrošina, ka rakstus var uzrakstīt ātri un kvalitatīvi; domāju, tas arī izskaidro, kāpēc vairums kritiķu paliek pie tradicionālām formām arī tajos gadījumos, kad varētu rakstīt brīvāk. Problēma, kāpēc, manuprāt, formas laiku pa laikam ir nepieciešams dažādot, slēpjas tajā, ka ir risks iestigt rutinētā domāšanā un vairs nespēt tikt galā ar analīzi gadījumos, kas nav rutīnai atbilstoši. Lasītājam dažādība droši vien būtu izklaidējoša, bet kritiķim, domāju, tas ir profesionāla treniņa jautājums.

Ieva R. Esmu par kritikas žanrisko daudzveidību, bet Latvijas minimāli finansēto mediju vide un kritikas procesu pasivitāte ikdienā nemotivē eksperimentēt ar rakstu formātiem.

Atis. Mazāk, nekā vajadzētu. Taču ir reizes, kad konteksts ir svarīgāks par izrādi un ir jāiezīmē tas. 

Ieva S. Tās bijušas dažas reizes, parasti tādas, kad izrāde ar kaut ko ir emocionāli satricinājusi un tu nemaz nevari uzrakstīt «parastu» rakstu. Pēdējoreiz – Kristas Burānes Netikumīgie DDT.

Edīte. Esmu rakstījusi recenziju kā modes skates apskatu, kā dialogu. Bet drukātajā presē šobrīd ir ļoti konkrēti, nelieli apjomi, kuros jāievēro klasiska forma.

Līga. Reizēm. Ja to ierosina pati izrāde un medija formāts neierobežo. Profesionālajos nozares medijos formas eksperimentiem ir vairāk iespēju, bet neteikšu, ka daru ko tādu bieži.

Henrieta. Pēdējos gadus tā ir viena – informējoši analītiska recenziju forma, vienalga, vai rakstu Kultūras Dienai vai Teātra Vēstnesim. Pēdējam rakstot, vairāk atļaujos piesaukt dažādas teātra teorijas, nepaskaidrojot sīkāk.

Guna. Parasti izmantoju tradicionālas recenziju formas. Protams, formu ietekmē raksta apjoms un izdevums, kuram jāraksta, bet vēl jo vairāk – konkrētā izrāde, materiāls, par kuru jāraksta.

11. Par kuriem no izrādes elementiem rakstot, jūtaties viskomfortablāk un par kuriem – mazāk?

Kitija. Tas ir stāsts nevis par izrādes elementiem, bet par izrādēm. Visvairāk ir vēlme rakstīt par izrādēm, kuras subjektīvi šķiet ļoti labas vai arī tieši pretēji. Sarežģītāk ir rakstīt par mērenām izrādēm, kuras neizraisa ne  profesionālu sajūsmu, ne sašutumu. 

Valda. Kāds tur komforts! Visinteresantāk man ir domāt par režisora ieceri, visgrūtāk – rakstīt par aktiera darbu.

Toms. Viskomfortablāk jūtos, rakstot par aktierdarbu. Tā novērtējumā vari paļauties tikai uz savām izjūtām. Tas jo sevišķi attiecināms uz reālpsiholoģisko teātri, kur neviens tev nevar pateikt priekšā, vai un cik ticams ir pārdzīvojums. Un, ja redzi aktierim cauri, tad neviens tevi nevar pārliecināt par pretējo. Lai novērtētu oriģinalitāti un izpildījuma kvalitāti, problemātiski ir raksturot elementus, kuri saistīti ar citām patstāvīgām mākslas jomām, piemēram, mūzika vai horeogrāfija.

Dita. Nevaru atbildēt. Katrs iestudējums diktē savas tēmas un piedāvā atšķirīgus spēles noteikumus. Varu pateikt tikai to, ka komfortablāk jūtos tad, ja man izrāde ir patikusi un ir rosinājusi domāt gan par tēmu, gan par formu.  

Līvija. Varbūt ne vienmēr tas ir ļoti komfortabli, bet visinteresantāk man ir domāt par aktierdarbu. Uzrakstījusi grāmatu par aktieri, arī atļaujos domāt, kādu soli tuvāk tā izprašanai esmu spērusi. Mazāk ērti ir attiecībā uz mūziku, ko dažkārt sanāk «nedzirdēt».

Zane. Viss, kas attiecas uz t.s. režijas teātra specifiku – brīvi jūtos visu veidu zīmju sistēmu analīzē, teksta analīzē, iekļaujot te arī kontekstus, diskursus utt. Par specifiskām jomām – kustība, mūzika, vizuālā māksla – es domāju primāri kā par izrādes elementiem; citiem vārdiem – es apzinos savus ierobežojumus. Piemēram, es nerakstītu par operu vai deju, kaut arī to it kā saprotu, bet arī apzinos, ka tās ir specifiskas vides, kuru kontekstu detaļās es nepārvaldu. Bet izrādes kontekstā, kur šie elementi ir pakļauti kopīgai zīmju sistēmai, tā ir cita veida analīze. «Komforts» varbūt nav precīzais vārds, bet kategorijā «vismazāk» es liktu aktierdarbu tādā nozīmē, ka arī te es apzinos savus ierobežojumus, respektīvi, to, ka esmu ārējā pozīcijā. Nav problēmu pateikt, ko aktieris izdara vai neizdara; daudz grūtāk ir pateikt, kā aktieris to izdara. Reizēm nozīme ir ne tikai rezultātam, bet arī procesam.

Ieva R. Pēdējo gadu laikā esmu centusies padziļināti iegūt zināšanas par gaismu partitūras nozīmi izrādes vēstījumā – manuprāt, gaismu mākslinieka profesija mūsdienu teātrī kļuvusi par vienu no dominējošajām, taču Latvijas teātra kritikā šis izrādes aspekts reti kad tiek izvērsti analizēts, labākajā gadījumā tikai pieminēts. Cenšos to savos rakstos iespēju robežās mainīt. Savukārt jau studiju laikā sapratu to, ka vissarežģītāk ir rakstīt par aktierdarbu. Man tas ir mūžīgs izaicinājums – izprast, novērtēt un aprakstīt aktiera sniegumu ar tiem līdzekļiem, kas ir kritiķa rīcībā.

Atis. Es visus izrādes elementus mēģinu vērtēt konkrētā iestudējuma kā daudzu komponentu kopuma kontekstā. Un no šāda viedokļa man nav pienākuma visu ļoti detalizēti pārzināt, teiksim, kādā mažorā vai minorā sacerēta mūzika. 

Ieva S. Neesmu sastapusi kolēģi, kas apgalvotu, ka izjūt komfortu, analizējot aktieru darbu. Es arī nejūtu. Grūti atrast gan pareizos vārdus, gan intonāciju, gan nenodarīt pāri, gan nemelot sev. Grūti izvairīties no patika, nepatika, labi, slikti, lieliski, ierasti – proti, no jebkura lakoniska apzīmējuma, uz ko nereti nākas parakstīties, jo ierobežo raksta garums.

Edīte. Man grūti izvērtēt gaismas, ja tās pilnīgi saplūst ar izrādes kopējo tēlu.

Līga. Visnedrošāk jūtos, rakstot par aktieriem. Tā arī ir objektīvi vissarežģītākā dzīvās klātbūtnes mākslas teritorija. Diemžēl bieži esmu arī mūziku «nedzirdoša», izglītības pietrūkst. Ar pārējo kaut kā tieku galā.

Henrieta. Par režiju un aktierdarbiem rakstot, jūtos drošāk, jo tos padziļināti studējām pie Edmunda Freiberga un Pētera Krilova. Par scenogrāfiju jūtos tiesīga rakstīt, jo, gan ceļojot ārpus Latvijas, gan Latvijā aplūkoju arī ļoti daudz izstāžu un jūtos vairāk vai mazāk zinoša mākslā. Mūzikā gan nereti nākas prasīt padomu zinošākiem kolēģiem.

Guna. Tas ir atkarīgs no konkrētās izrādes, katrā konkrētā gadījumā tas var būt atšķirīgi.

12. Kādai ir jābūt proporcijai starp izrādes aprakstu un vērtējumu?

Kitija. Tas ir atkarīgs no aprakstāmās izrādes. Ja tās pamatā ir zināma luga, iespējams, pietiek ar dažiem teikumiem, bet, ja izrāde ir balstīta svaigā oriģināldramaturģijā vai ir veidota postdramatiskā skatuviskajā valodā, tad aprakstam recenzijā būs lielāks svars.

Valda. Nezinu. Ideālā variantā aprakstam vajadzētu būt tādam, lai tajā varētu nolasīt arī manu attieksmi.

Toms. Ideālā gadījumā apraksts no vērtējuma nav šķirams, jo lietotie vārdi un formulējumi jau ietver un piešķir attieksmi un pauž viedokli.

Dita. Man šķiet, ka būtiskākais ir mēģināt pateikt visu, ko vēlos. Un tā, lai, lasot pēc vairākiem gadiem, recenzija palīdzētu atsaukt atmiņā to, kāda bija tā izrāde – kas tur notika un kā es to sapratu.

Līvija. Tiem vajadzētu veidot vienu veselumu, bet, tā kā izrādes var nebūt ideālas, tad arī proporcijas var gan pazust, gan izplūst. Ideālā gadījumā lauvas tiesa vērtējumam un aste aprakstošajai daļai.

Zane. Aprakstam ir jābūt obligāti, jo rakstā ir iespējams analizēt un veidot argumentāciju tikai ar to, kas tajā ir pieminēts, jo nekas cits lasītāja apziņā vienkārši neeksistē. Otra apraksta funkcija bieži ir radīt arī iespaidu (redzes, sajūtu gleznu) par iestudējumu. Ņemot vērā recenziju ierobežoto apjomu, aprakstam tomēr ir jābūt maksimāli īsam; ideālā gadījumā tajā jau tiek integrēta analīze un vērtējuma elementi. Nezinu, vai vērtējuma daļai vienmēr ir jābūt atsevišķi izdalītai, to arī, manuprāt, vislabāk ir integrēt analīzē. Ideālā pasaulē – 10 procenti aprakstam, 90 procenti – analīzei, protams, rēķinoties, ka teksta daļas reāli veic vairākas funkcijas vienlaikus. 

Ieva R. Recenzija nav izrādes anotācija – sižeta atstāstu skatītāji var izlasīt teātru mājaslapās. 

Atis. Apraksta elementam jābūt tik daudz, lai lasītājs gūtu priekšstatu, kā tas izskatās, bet nepārspīlējot ar detaļām. Rakstīt tikai vērtējumu nozīmē nolaupīt priekšstatu lasītājam, kas konkrēto izrādi nav redzējis vai neredzēs. Te arī mazliet atšķiras teksti par ārzemēs redzēto, kuros pamatfunkcija ir aprakstīt, kas notiek, mazāk vērtējot, jo 95 procenti lasītāju to izrādi tā arī neredzēs.  

Ieva S. Nezinu, kā uz šo jautājumu atbildēt. Var būt recenzija bez vērtējuma un var arī bez apraksta.

Edīte. Apraksts jau pats ir noteikta izvēle un līdz ar to vērtējums.

Līga. Recenzija nav ne ēdiena recepte, ne ķīmijas formula, pareizās proporcijas te neizmērīt. Svarīgi ir fiksēt gan kas, gan kā uz skatuves notiek. Pilnīgi bez apraksta iztikt nevar, lai lasītājs, kurš izrādi nav redzējis, vispār saprastu, par ko ir runa, un arī teātra vēsturei kaut kas ir jāatstāj. Bet par vērtējumu būtiskāka ir analīze.

Henrieta. 50/50

Guna. Izrādes apraksts nedrīkstētu «aprīt» vērtējumu, tam vajadzētu būt sabalansētam, lai lasītājam rastos priekšstats gan par izrādē notiekošo, gan kritiķa vērtējumu.
 

13. Kādi subjektīvi iemesli vai apstākļi (tātad ne vairāki sastāvi vai aktieru maiņas) pirms rakstīšanas liek izrādi skatīties divas vai pat vairāk reizes? Cik bieži ir šādi gadījumi?

Kitija. Pirms rakstu par izrādi recenziju, man patīk par to domāt ilgāku laiku. Kad domas ir jau sarindojušās galvā, dažkārt ir vēlme pieredzēt blīvas izrādes otrreiz, lai pārliecinātos, vai saredzētais un sadzirdētais tiešām ir izrādē tā, kā tas ir palicis manī.  Ir reti gadījumi, kad pirmās reakcijas uz redzēto ir bijušas maldinošas.

Valda. Ja izrāde patīk. Reizēm arī tad, ja izrāde šķiet negatava, bet pēc «iespēlēšanās» solās būt interesanta. Kā savulaik Oļģerta Krodera izrādes, kuras esmu skatījusies vairākkārt.

Toms. Gribētu jebkuru izrādi noskatīties atkārtoti, lai pirms teksta rediģēšanas atgrieztos izrādes atmosfērā un precizētu detaļas. Noteikti būtu jāskatās divreiz, ja izrāde spēcīgi saviļņo vai arī raisa aktīvu nepatiku – lai izslēgtu pārspīlētu emociju ietekmi.

Dita. Parasti atkārtoti nepieciešams noskatīties lielos inscenējumus, kas ir daudzslāņaini, sarežģīti formā, neviennozīmīgi vēstījumā. Vai arī – vienkārši izrāde ir sagādājusi lielu prieku un gribas to piedzīvot vēlreiz!

Līvija. Reti, jo aktīvākais kritiķes darbs bijis dienas laikrakstā, kas paģēr rakstīt ātri. Iemesls ir pievīlusi atmiņa. 

Zane. Es pamatā rakstu izdevumiem, kur izrāžu atkārtota skatīšanās nav iespējama grafiku dēļ nekādos apstākļos. Ja kritiķis neaizmieg (man nav gadījies), standarta recenzijai arī tas nekad nav nepieciešams. Manā pieredzē ir vairāki gadījumi, kad izrāde tiešām «piedzimst» pēc zināma laika un redzētais, teiksim, pirmizrādē un pēc divām nedēļām ir radikāli atšķirīgs; bet – tas ir specializētās preses, nevis plašākai publikai adresētas recenzijas jautājums. Esmu skatījusies izrādes daudzkārt akadēmisku pētījumu vajadzībām, bet tur ir specifiski apstākļi – ir jābūt precīzai izrādes fiksācijai, sistēmiskai un metodoloģiskai pieejai. Kritikas darbā analīze tomēr nekad nav visaptveroša; recenzija vienmēr ir saistīta ar zināmu uztveres subjektivitātes devu.

Ieva R. Jo sarežģītāka, daudzslāņaināka izrāde, jo lielāka ir nepieciešamība to redzēt atkārtoti. Atsevišķi ir tie gadījumi, kad izrāde ir sajūsminājusi tik ļoti, ka gribas to redzēt vairākkārt, līdzīgi kā atkal un atkal noskatoties savu mīļāko filmu vai pārlasot mīļāko grāmatu. Personiski man tuvs piemērs ir Vladislava Nastavševa Asins kāzas Latvijas Nacionālajā teātrī – manuprāt, izcilākā pēdējās desmitgades izrāde Latvijas teātros.

Atis. Divi sastāvi ir viens gadījums. Otrs ir, ja pienāk informācija, ka jau pēc pirmizrādes ir veiktas būtiskas izmaiņas – piemēram, iestudējums saīsināts par pusstundu, no trim cēlieniem izveidoti divi vai otrādi (tādi gadījumi ir bijuši). Pirms žūrijas gala vērtējuma arī vajadzētu visu otrreiz skatīties. 

Ieva S. Vēlmei izrādi skatīties atkārtoti nav tiešas saistība ar rakstīšanu, drīzāk ar izrādes kvalitāti vai kādu personisku patiku. Atkārtoti izrādes skatos tad, ja jāraksta portretraksts vai sezonas apskats. Dažkārt jau izrādes laikā ir skaidrs, ka ir nianses, ko esi palaidis garām, jo iedziļinājies vai nu kādā atsevišķā aktierdarbā, vai pretēji – vērojis kopplānu un novērsies no galvenā varoņa.

Edīte. Nepaļaujos uz savu uztveri. Bieži vien pirmajā reizē redzu, kā izrādē, manuprāt, nav. Otrajā – to, kas tajā patiešām ir. Un man ļoti patīk vērot, kā izrāde mainās.

Līga. Ideālā variantā jebkura izrāde, par kuru rakstāma recenzija, būtu jāredz divas reizes. It īpaši, ja pirmā reize bijusi pirmizrādē. Dzīvē tas bieži nav iespējams, jo medijiem rakstu vajag maksimāli ātri. Atkārtoti skatos, lai pārliecinātos, ka neesmu palaidusi garām kaut ko būtisku; lai pārliecinātos, ka redzēto atceros pareizi; lai dotu iespēju izrādei iedzīvoties. 

Henrieta. Ne vienmēr ir iespēja noskatīties vairākus sastāvus, piemēram, recenziju par JRT Melno gulbi izlēmu rakstīt par vienu Rogožinu. Ja dublētos aktieri Miškina lomā, noteikti noskatītos. Bet Dailes teātra izrādi Romeo un Džuljeta noskatījos četras reizes, lai noķertu visus sastāvus.

Guna. Izrādi skatos vairākkārt, ja tajā izmantota jauna, neierasta estētika un skatuves valoda vai sarežģīts dramaturģiskais materiāls un īpaši režisoriski risinājumi, bet šādi gadījumi ir reti.

14. Vai jūsu rakstīšanas procesu kaut kā ietekmē raksta nodošanas termiņš? Jo vairāk laika, jo vairāk laika domāšanai un rakstīšanai vai jebkurā gadījumā raksts top īsi pirms termiņa?

Kitija. Raksta nodošanu visbiežāk ietekmē citu darbu termiņi, paralēli turpinot domāt par izrādi. 

Valda. Reizēm ietekmē, reizēm ne. Bet ātrrakstītāja neesmu – nevaru tekstu «uztapināt» vienā vakarā. Recenziju rakstu vismaz divas nedēļas, vairākkārt pārstrādājot un meklējot īstos vārdus.

Toms. Steiga ir sliktākais padomdevējs, tādēļ izvairos rakstīt pēdējā brīdī. Mierina, ja ir iespēja pēc uzrakstīšanas vēl atgriezties pie teksta un padzīvoties tajā. Diskomfortu rada ļoti īsi nodošanas termiņi, apzinoties, ka ātri būs jānonāk pie drukājama līmeņa teksta.

Dita. Dažādi. Vispār esmu ļoti apzinīga, bet, ja veselības stāvoklis kaut ko bremzē, tad bremzē.

Līvija. Neciešu pēdējos brīžus, dzīve tāpat rada stresu pietiekami, lai vēl es pati sev to nodarītu. Vajag laiku, lai izrāde «nosēžas» manī, un tieši tāpat pēc recenzijas uzrakstīšanas vajag laiku, lai to nosēdumu salīdzinātu ar recenzijā piefiksēto. Tāpēc dienas laikraksta ritms radīja lielu diskomfortu.

Zane. Domāšanas laiks ir svarīgs; ir lietas, kuras ātri neizdomāsi. Atšķiras arī gatavošanās process – reizēm lauku tāpat pārzini, reizēm vajag papildus vēl pētīt, uzzināt lietas, ko nezini. Ar rakstīšanas laiku ir sarežģītāk. Rūgtā praksē esmu iemācījusies, ka rakstīšanas procesu nedrīkstu pārtraukt; ja tas notiek pusceļā, ir liels risks, ka rakstu nepabeigšu. Tāpēc – lai cik nepatīkami to iekārtot kalendārā – īsi termiņi ir labāki par gariem.

Ieva R. Esmu lēna rakstītāja – ļoti reti kad spēju domas par izrādi formulēt zibenīgā ātrumā. Man ir svarīgi sevī izdzīvot un savā galvā monologa formā noformulēt un izrunāt pārdomas, pirms tas nokļūst uz papīra, un šis iekšējais pārdomu process ir daudz ilgāks par pašu rakstīšanas laiku.

Atis. Dažādi, bet man ir mīļa atziņa – nav labākas mūzas par «dedlainu». Principā recenzija ir «jāiznēsā», bet ir bijis, ka jānodod nākamajā dienā pēc izrādes. Vairāk laika nozīmē, ka domās «raksti» un jau veido kaut kādus formulējumus. Pārāk liela atstarpe starp redzēto izrādi un recenzijas tapšanas brīdi ir kaitīga, ja nav veikti pieraksti (es tādus rakstu tikai amatierteātru skatēs). Ja laika ir maz, vairāk darba jāiegulda pirms tam, lai uztvertu kontekstus. 

Ieva S. Dažādi. Studiju gados noteikti paļāvos uz to adrenalīna līmeni, kas rodas, zinot, ka rīt raksts jānodod. Patlaban cienu savu un citu laiku.

Edīte. Mani mobilizē nodošanas termiņš.

Līga. Silvija Radzobe kādreiz teica, ka spēja recenziju uzrakstīt ātri liecina par kritiķa profesionalitāti. Es diemžēl rakstu ļoti lēni un noteikti esmu redaktoriem neērta autore. Ja ir ilgāks laiks ar izrādi «padzīvot» savā galvā, tas noteikti palīdz.

Henrieta. Pēdējos gadus esmu iemācījusies uzrakstīt recenziju vienas dienas laikā (neskaitot, piemēram, romāna pārlasīšanu Idiota vai Meistara un Margaritas gadījumā). Un tā parasti ir diena pirms nodošanas termiņa. Protams, ja tas ir portrets vai procesa analīze, tad nepieciešams ilgāks laiks.

Guna. Vienmēr cenšos rakstam laicīgi sagatavoties, pētot pieejamos avotus, kontekstu u. tml., tas reti top īsi pirms termiņa.

15. Vai jums ir svarīgi, kamēr nav uzrakstīta recenzija, nerunāt ar kolēģiem par konkrēto izrādi, nelasīt viņu viedokļus? Vai ir gadījies, ka tie ir jūs ietekmējuši tā, ka mainījāt savu?

Kitija. Jā, neapspriežoties un nelasot citus viedokļus, tas palīdz ātrāk nonākt pie savas domas un tās tīrības. Ja iespējams, cenšos arī neskatīties fotoreportāžas no izrādes, uz kuru dodos, lai nelaupītu sev pārsteigumu un neuzliktu kādu savu gaidu rāmi. 

Valda. Tieši pretēji – man šķiet interesanti un rosinoši rakstīšanas procesā apmainīties viedokļiem. Domāju, ka no citu viedokļiem ietekmējusies neesmu, bet, ja sarunā uzzinu kādus man nezināmus faktus saistībā ar recenzējamo izrādi, cenšos tos ņemt vērā.

Toms. Vairos apspriest redzēto pirms rakstīšanas. Gribas noformulēt pašam savas domas, atrast savus apzīmējumus un nonākt pie saviem skaidrojumiem. Pirms teksta nodošanas gan izlasu kolēģu uzrakstīto, lai novērstu faktoloģiskas kļūdas.

Dita. Dažādi. Bet es šausmīgi nepārdzīvoju, ja arī viedoklis nedaudz mainās. Neesmu jau nekāds superunikāls planētas eksemplārs, kuram jāpierāda kaut kāda sava mega oriģinalitāte. Es vienkārši vēlos būt aktuālajā teātra procesā un saprast teātri.

Līvija. Runāt varu, bet, īpaši par izrādi, kas ļoti patikusi, parasti negribas, jo teju vai privātīpašnieciski vēlos saglabāt neskartu savu redzējumu. Tās ir kā jaunas attiecības, kurās divvientulība ir svarīga 24/7. Tāpēc arī nelasu pirms tam kolēģu rakstīto. 

Zane. Es labprāt runāju ar kolēģiem un vispār, mani interesē recenzijas, viedokļi un viss pārējais; tai skaitā varu to visu apgūt arī, kamēr neesmu uzrakstījusi recenziju. Runāšanās un lasīšana jau ir arī mana domāšanas procesa daļa, rīks, kas palīdz būvēt argumentāciju. Viens «bet» gan ir – man ir svarīgi pirms tam sakārtot mentāli savas domas un iespaidus sistēmā. Tādā veidā es piefiksēju izrādi, ko redzēju, un mani nevar pārņemt cita cilvēka redzētais. Tas nenozīmē, ka man uzreiz ir gatava analīze; es vienkārši zinu, kādi ir izejas dati. Neatceros gadījumu, kad es būtu mainījusi savu viedokli fundamentāli, bet ir bijuši gadījumi, kad esmu pārdomājusi detaļas, citiem vārdiem sakot – esmu sapratusi, ka manā analīzē kaut kas nav bijis pietiekami izstrādāts, pārdomāts. Un tīri no praktiskās puses (par recenziju lasīšanu): kāda jēga uzrakstīt ko tādu, ko tavs kolēģis jau ir pateicis, ja vairumā gadījumu par vienu izrādi būtu analizējami pieci, seši aspekti, bet recenzijā apjoma dēļ tāpat var ierakstīt tikai vienu?

Ieva R. Pirms recenzijas rakstīšanas vienmēr veicu pētniecisko darbu, izlasot intervijas ar māksliniekiem, izrāžu ieceres aprakstus, arī citas recenzijas, lai nedublētu kolēģu jau uzrakstīto un, domājot par lasītāju, sniegtu jaunu skatpunktu uz izrādi.

Atis. Ir gadījies, kolēģis pasaka to, ko es arī būtu gribējis rakstīt, un es no savas domas pierakstīšanas atsakos. Bet reizēm jūtos kaut kādā veidā ietekmējies, tāpēc es saprotu arī tos, kuri nerunā par izrādi tūlīt pēc tās noskatīšanās. Un galīgi nav veselīgi izteikties jau starpbrīdī, jo otrais cēliens var visu radikāli mainīt.

Ieva S. Sarunas noteikti nav traucējušas, bet uzrakstīt gan izvēlos, nelasījusi kolēģu viedokli. Vērtējumu, šķiet, neesmu mainījusi, skatpunktu droši vien.

Edīte. Ir bijuši gadījumi, kad man svarīgu kolēģu rakstītais ļāvis kaut ko ieraudzīt dziļāk vai citādā rakursā – tāpat kā dialogā rodas jaunas idejas vai skatpunkti.

Līga.  Ar interesi lasu kolēģu recenzijas un no sarunām pirms rakstīšanas neizvairos. Manu viedokli tas nekad nav fundamentāli ietekmējis. Ja nu palīdzējis pamanīt kaut ko nepamanītu.

Henrieta. Man patīk izlasīt kolēģu viedokļus, tie palīdz formulēt savējo, bet es nesauktu to par ietekmi – ja man ir viedoklis par izrādi, kolēģu teiktais to īsti nevar mainīt. Cita runa, ja viedokļa īsti nav, tad gadās visādi.

Guna. Man ir būtiski uzzināt kolēģu viedokļus par konkrēto izrādi, jo palīdz gan līdzīgi uzskati par to, gan jo īpaši – atšķirīgs vērtējums, kas rosina «nostiprināt savas pozīcijas», rūpīgāk pamatot savu vērtējumu.

16. Jums ir svarīgi, rakstot recenziju, sēdēt pie sava rakstāmgalda? Vai labprāt izvēlaties arī citas vietas – kafejnīcu u. tml.?

Kitija. Rakstot recenziju, man ir svarīgs klusums un domas nepārtrauktība. Visbiežāk šīs ekskluzīvās lietas nozīmē naktsdarbu.

Valda. Svarīgi, lai pa rokai ir dators – mājās, vasarnīcā vai viesnīcā. Bez galda var iztikt. Publiskās vietās gan nevaru rakstīt.

Toms. Varu rakstīt jebkur. Galvenais ir iepriekš saorganizēt darba kārtību un izbrīvēt laiku, lai nemāktos virsū citas steidzamas domas un darbi.

Dita. Parasti man patīk savs rakstāmgalds un klusums apkārt. Bet, ja vajag ko saraut, varu arī mierīgi rakstīt kafejnīcā u. tml.

Līvija. Svarīgi ir rakstīt mājās, pazīstamās sienās. 

Zane. Galdi un citas virsmas mainās, bet rakstu gan mājās. Man vajag burbuli, kurā var izslēgt apkārtējos kairinājumus, radīt pareizo tonusu starp spriedzi un atbrīvotības sajūtu, parunāties ar sevi, ja vajag.

Ieva R. Recenzijas rakstīšanai ir vajadzīgs klēpjdators, klusums un miers. Nav būtiski, kur to atrodu. 

Atis. Bija laiks, kad spēju pastrādāt tikai avīzes redakcijā pie darba galda, bet kategoriski ne mājās. Pandēmija šo darba kārtību pilnībā izjauca. Kafejnīcās gan neesmu gandrīz nekad rakstījis. 

Ieva S. Drīzāk vēlams – pie sava datora. 

Edīte. Varu strādāt, kur vajag.

Līga. Pie rakstāmgalda vispār rakstu reti, parasti šim nolūkam izmantoju mājas dīvānu un klēpjdatoru. Bet, ja iesniegšanas termiņi deg, ir gadījies rakstīt arī pauzēs starp citiem pienākumiem – darbā, viesnīcā, kafejnīcā, vilcienā, frizētavā…

Henrieta. Esmu rakstījusi recenzijas arī darbā LTV, kafejnīcā vai Liepājas teātra Zandas Borgas laipni atvēlētā kabinetā, bet vislabāk tomēr rakstās mājās. Jo man ir indeve paķert no plaukta kādu grāmatu, teātra vēsturi vai teātra vārdnīcu un iedvesmoties no tām.

Guna. Svarīgi ir rakstot būt savā vidē, mājās.

17. Ja publika aplausu laikā ceļas kājās, bet jūs tās sajūsmai nespējat pievienoties, paliekat sēdus vai tomēr ceļaties? Kāpēc?

Kitija. Jāteic, ir reizes, kad gribas piecelties kājās aiz līdzestības pret aktieriem, kuri konkrēto izrādi ir izturējuši.

Valda. Palieku sēdus. Jaunlaiku prakse katrā pirmizrādē lēkt kājās rada maldīgu iespaidu, ka visas izrādes ir vienlīdz aizraujošas.  

Toms. Skatītāju nekritiskās attieksmes dēļ neticu aplausiem, kājās stāvot, kā sevišķas sajūsmas apliecinājumam. Esmu izkopis spēju sēdēt arī vienam pašam rindas vidū. Nevaru ticēt uz vārda, tādēļ nevaru celties kājās arī tad, ja izrāde mani nav pārņēmusi, lai vai cik laba tā būtu.

Dita. Es ceļos tikai tad, ja patiešām jūtu saviļņojumu arī personīgi. Dažreiz varbūt ir bijuši kādi citi iemesli – kāda mākslinieka jubilejas vakars vai tml.

Līvija. Pirms darba Dailes teātrī sēdēju, pēc tam cēlos, jo uzskatīju, ka tā izrādu cieņu savu un citu teātru kolēģu darbam. Tagad arī ceļos, jo esmu sapratusi, ka uz to laiciņu piederēt pie vairākuma teātrī man ir mazāk nepatīkami nekā blenzt uz priekšā stāvošo pēcpusēm. 

Zane. Palieku sēžot. Tas pat nav principa, vienkārši veselā saprāta jautājums – man šķiet normāli darbā justies pietiekami brīvi, lai rīkotos atbilstoši saviem uzskatiem, nevis pēc kāda cita diktāta. Tas, protams, neattiecas uz jautājumiem, kas attiecas uz pieklājības un citām normām, bet stāvovācijas nav pieklājības izpausme, bet gan individuālas sajūsmas brīvprātīgs apliecinājums.

Ieva R. Ceļos kājās tad, ja izrāde mani patiesi ir saviļņojusi, jo tā, manuprāt, ir augstākā iespējamā atzinība iestudējumam. Izņēmums ir jubilejas izrādes vai cita veida cieņas izrādīšana īpašos pasākumos. Manā pieredzē bija gadījums, kad pēc Dailes teātra izrādes Vējiem līdzi vienīgā no lielās zāles skatītājiem paliku sēžam. Kāda skatītāja pagriezās pret mani un neapmierināti norādīja: «Tā taču nedrīkst, izrāde gājusi piecas stundas!», uzskatot, ka tas ir pietiekams kritērijs stāvovācijām.

Atis. Ceļos ļoti reti. Tikai tāpēc, ka citi ceļas, neceļos. Ir, protams, situācijas, kad palikšanu sēdus var iztulkot kā demonstrāciju vai necieņu, bet es pārstāvu to viedokli, ka celšanās kājās pie mums ir ārkārtīgi pārspīlētās devās. 

Ieva S. Palieku sēžam, jo tā drīkst būt mana izvēle.

Edīte. Esmu lēkusi kājās pirmā un esmu palikusi sēžam. Varbūt aiz spītības.

Līga. Lielākoties palieku sēžam, jo diemžēl kājās celšanās jau labu laiku vairs nav objektīvas izcilības godināšana. Reizēm pieceļos līdzi, ja konteksts to prasa, piemēram, blakus ir kājās stāvošs Valsts prezidents.

Henrieta. Ja man nav iekšējas prasības un nespēju pilnībā pievienoties sajūsmai, palieku sēžot. Citkārt aiz tīrās spītības.

Guna. Ja publikas sajūsmai nespēju pievienoties, palieku sēžam.

18. Kāds ir kritiķa nerakstītā ētikas kodeksa galvenais punkts?

Kitija. Būt godīgam. Pirmkārt, pret sevi. Otrkārt, pret skatītāju. Treškārt, pret izrādes radošo komandu. 

Valda. Teikt to, ko domā, bet neteikt visu, ko domā.

Toms. Neapkalpot svešus viedokļus.

Dita. Varbūt arī ir kāds kritiķa ētikas kodekss, bet es nezinu, vai tādu esmu kaut kur lasījusi/redzējusi.

Līvija. Nedari otram to, ko negribi, lai dara tev. 

Zane. Īsā atbilde – būt normālam cilvēkam. Drusku garāk – kritika ir ilgtermiņa profesija un ļoti atkarīga no visu pušu spējas savstarpēji uzticēties, ka darbs tiek darīts pēc labākās sirdsapziņas un centrā izvirzot mākslas, nevis kādas citas intereses. Pie visa tā, ka rakstītie kritikas ētikas kodeksi īstenībā ir brīvprātīgi, jo tos no malas nekādi nav iespējams kritiķim uzspiest, man šķiet, prakse rāda, ka šis arī reāli darbojas – cilvēki, kas to neievēro, kritikā visbiežāk ir pārejošas parādības. 

Ieva R. Nekad tekstā nelikt aktieru vārdus iekavās aiz lomas. Kā mācīja mana skolotāja Silvija Radzobe, iekavās tiek likts nebūtiskāks teksts, bet aktieris/aktrise vienmēr ir svarīgāks par lomu, ko viņš/viņa spēlē.

Atis. Neatriebties kādam personīgi. Neietekmēties, ja konkrētais cilvēks izteicies slikti par tevi. 

Ieva S. Šobrīd es atbildētu – saglabāt cilvēcību. Bet dažādos citos periodos manas atbildes varētu būt bijušas – mīlēt mākslu un māksliniekus; atcerēties, ka recenzijai veltītais laiks pilnīgi noteikti ir daudzkārt mazāks par izrādes tapšanā ieguldīto; māksla bez kritikas var pastāvēt, pat ja domāju, ka tās evolūcija ir apstrīdama, bet kritika bez mākslas nevar utt. Kur nu vēl dzīves laikā satiktie mākslinieki, par kuriem nav šaubu – Dievs viņiem pieskāries…

Edīte. Rakstot par konkrētu darbu un tā kontekstu, abstrahēties no personiskas attieksmes pret autoriem.

Līga. Nemelot.

Henrieta. Neļaut savu viedokli ietekmēt jebkāda veida privātām attiecībām.

Guna. Savienot profesionālo prasīgumu ar cieņu un iejūtību pret teātra radītāju centieniem un viņu personību.

19. Vai izmantojat sociālos medijus, lai paustu savu profesionālo viedokli? Lūdzu, argumentējiet savu atbildi, kāpēc lietojat vai nelietojat!

Kitija. Reti. Ja ir ko teikt par izrādi, saku to recenzijas formā. 

Valda. Nē, nelietoju. Man profesionālā viedokļa paušanai pilnīgi pietiek ar recenzijām.

Toms. Sociālos medijus nelietoju – ticu, ka svarīgākās ziņas mani pašu atradīs.

Dita. Šosezon sāku rakstīt kritiķa dienasgrāmatu Facebook, jo saviem draugiem un paziņām gribēju dot iespēju ielūkoties Spēlmaņu nakts žūrijas rutīnā. Reizē tādā veidā arī piespiedu sevi veikt regulāras piezīmes par redzēto un saskaitīt, cik izrādes sezonas laikā noskatos. Kā liecina komentāri zem šiem dienasgrāmatas ierakstiem, daudzi no maniem sekotājiem ar prieku seko manai kritiķes ikdienai un jūtas priecīgi informēti par notiekošo. Dažkārt arī uz šo ierakstu pamata viņi izvēlas, uz kurām izrādēm pirks biļetes.

Līvija. Kādreiz bijušajā Twitter kaut ko ierakstīju, tagad vairs ne. Pirmkārt, tas (sevišķi, ja kāds reaģē) prasa laiku un enerģiju, kas mēdz trūkt un izsīkt. Otrkārt – kritika ir darbs, tātad arī atbildība, un negribas būt paviršai. Treškārt – es vēl pretojos pieņemt 21. gadsimta realitāti ar narcistisko sava digitālā «es» konstruēšanu.

Zane. Ļoti reti un tajos gadījumos parasti specifisku iemeslu dēļ: reizēm «nostrādā» žurnālista gēns (gribas būt pirmajam, kas pasaka), reizēm emocijas ir tik spēcīgas un vērtējums tik viennozīmīgs, ka var atļauties skaļu teikumu, dažreiz var izmantot sociālos tīklus publiskā tēla uzturēšanai. Principā es kaut ko par teātri rakstu tikai tad, kad esmu rotaļīgā garastāvoklī. Man šķiet, ka sociālie mediji ir vairāk saistīti ar emocionālu komunikāciju, bet kritiķa profesionālā komunikācija ir pamatā racionāla. Realitātē sociālajos tīklos nav vietas pietiekami niansētam skatījumam (vairums izrāžu tomēr ir stipri kompleksas). Vairums kritiķu, domāju, arī labi apzinās, ka pirmie iespaidi nebūt nav gala vērtējums (īpaši, ja pēc tam jāraksta, sākot analizēt, izrādes nereti izrādās gan labākas, gan sliktākas nekā ātrā iespaidā). 

Ieva R. Tikai tad, kad kāds notikums mani ir saviļņojis, licis domāt vai pārvērtēt esošos uzskatus un kad zinu, ka par to nerakstīšu recenziju. Pēdējais šāds notikums bija izcilais aktiera Maksima Busela sniegums Eižena Finka lomā rokoperā Sfinksa – prieks, ar ko nevarēju nedalīties publiski.

Atis. Nē, es reizēm ierakstu tikai kaut kādu spontānu prieku par, teiksim, studentu izrādi, kas nekādā gadījumā nav profesionāls vērtējums. Savas recenzijas es gandrīz nekad nepopularizēju. Varbūt vajadzētu, bet laikam negribu saņemt kādas negācijas. 

Ieva S. Nelietoju, tāpēc, ka negribu pakļauties uzstādījumam «ja tevis nav sociālajos tīklos, tevis nav vispār».

Edīte. Nē. Mani ļoti maz interesē sociālie tīkli.

Līga. Sociālos medijus izmantoju interesantu dzīves ainiņu fiksēšanai, tādai kā publiskai dienasgrāmatai, un reizēm šajās ainiņās ienāk arī teātris. Ik pa laikam apzināti «influencēju» – cenšos pievērst sava Facebook burbuļa uzmanību redzēšanas vērtām izrādēm.

Henrieta. Jā, par ieradumu jau kļuvis vienā teikumā ierakstīt atsauksmi Instagram «storijā». Parasti to daru, ja izrāde vismaz daļēji ir patikusi. Iebildumus atstāju recenzijām.

Guna. Sociālos medijus neizmantoju, jo tas nav man tuvs saziņas veids. Ir pietiekami daudz citu cilvēku, arī manu kolēģu, kas to veiksmīgi dara.

20. Vai teātra kritika (zinātne) jums ir pamatdarbs? Ja nē:

– Vai teātra kritiku uztverat kā darbu vai hobiju?

– Vai jūsu pamatdarbs ir saistīts ar kultūras nozari?

Kitija. No recenziju rakstīšanas interese par teātri ir izaugusi līdz akadēmiskai tā pētniecībai, pievienojot teātrim ekoloģiju un vidi kā otru interešu lauku, ar kuru aizvien vairāk strādāju akadēmiskajā vidē arī ikdienā. 

Valda. Jā, mans pamatdarbs ir saistīts ar kultūras nozari. Teātra kritika man ir hobijs, kurā ieguldu krietni daudz darba un laika. 

Toms. Tas nav mans pamatdarbs, un arī pamatdarbs nav saistīts ar kultūras nozari. Ņemot vērā nepietiekamo rakstītāju skaitu un valsts ieguldītos resursus manā izglītībā, es to uzskatu par zināmu pienākumu. Kad rakstu, atlieku malā citas intereses un veltu laiku, cenšoties savu domu noformulēt citiem uztveramā veidā iespējami precīzā un piesātinātā tekstā.

Dita. Zinātne ir pamatdarbs. Kritika ir hobijs jeb blakusnodarbe. Bet tāda nodarbe, kas palīdz arī skatuves mākslas pētniecībā.

Līvija. Kritika ir blakusdarbs, pamatdarbs nav saistīts ar kultūru. 

Zane. Teātra kritika un teātra zinātne nav viens un tas pats; tās ir pat stipri atšķirīgas nozares. Es strādāju abās, ne viena, ne otra nav mans pamatdarbs. Kritiku es personiski uzskatu par profesiju un pret to tā arī attiecos, kaut arī finansiāli, protams, jāatzīst, ka būtībā tas ir hobijs, turklāt ļoti resursietilpīgs. Mans pamatdarbs ir starpdisciplinārs – daļēji saistīts ar kultūras nozari. 

Ieva R. Teātra kritika Latvijas kontekstā vienkārši fiziski nevar būt pamatdarbs, jo honorāri par rakstiem ir smieklīgi mazi, salīdzinot, piemēram, ar atlīdzību, ko aktieri saņem, ierunājot pārdesmit minūšu garas reklāmas. Kopš sāku studēt, vienmēr esmu strādājusi dažādās ar kultūru un mākslu saistītās jomās. 

Atis. Nē. Kritiku uztveru kā darbu, otro darbu, to ietekmē arī darbs Spēlmaņu nakts žūrijā. Tas pilnīgi noteikti ir darbs, kad tu ej uz teātri nevis tad, kad vēlies, bet tad, kad tas ir jādara, lai varētu saplānot grafiku. Mans pamatdarbs ir sociālpolitikas ziņas laikrakstā Diena. Taču politikā bieži ir teātra elementi. 

Ieva S. Kritika nav pamatdarbs, tomēr ir izdevies noturēties pie tās kā pie regulāri darīta darba. 

Edīte. Jā.

Līga. Teātra kritiku un zinātni esmu studējusi no bakalaura līdz doktora līmenim un uzskatu to par savu profesiju, kurā reizēm piestrādāju. Mans pamatdarbs ir saistīts ar teātra izglītību.

Henrieta. Mans pamatdarbs Latvijas Televīzijā ir saistīts gan ar kultūru plašākā nozīmē – vadot raidījumu Kultūrdeva –, gan ar teātri – atlasot, rosinot un piedaloties izrāžu ierakstos projektā Teātris.zip, kā arī organizējot raidījumus pirms izrādēm. 

Guna. Visu mūžu teātra kritika, vēsture un zinātne ir bijusi mans pamatdarbs, bet pēdējos gados tas ir pārvērties drīzāk par hobiju, ne vairs darbu, lai gan joprojām to daru ar visaugstāko atbildības izjūtu.