15 gadi un 40 izrādes
Režisores Lauras Grozas portrets
Tieši pirms desmit gadiem iznāca Silvijas Radzobes iecerētā un izauklētā kolektīvā monogrāfija Latvijas jaunā režija, kas pievērsās kopumā divpadsmit pavisam jaunu un nosacīti jaunu Latvijas režisoru līdzšinējai daiļradei. 2013./2014. gada sezona ir pēdējā, ko šī grāmata fiksē. Dažu pētījuma «objektu» aktīvās attiecības ar Latvijas teātra ainavu pa šiem desmit gadiem ir negaidīti pārtrūkušas, bet dažiem – tikai tā pa īstam sākušās.
PIRMAIS DAILES PERIODS (2008–2013)
Lauru Grozu Zane Radzobe toreiz nosauc par «piesardzīgo revolucionāri» un «vienīgo teātrī regulāri nodarbināto režisori sievieti savā paaudzē»[1]. Tobrīd Lauras Grozas biogrāfijā jau ir vairāk nekā desmit izrādes Dailes teātrī. Gan artistiski huligāniskie pirmie darbi – Mihaila Bulgakova Suņa sirds (2008) un Marka Reivenhila Shopping & Fucking (2009), gan virkne iestudējumu Dailes teātra mazajos spēles laukumos, ko Zane Radzobe precīzi nosauc par «biogrāfiskām sieviešu izrādēm»[2], – Noras Ikstenas Regīna (2010), Glorijas Montero Es – Frīda Kalo (2011), Kļima Mēdeja. Teātris (2012), Braiena Makaveras Pikaso sievietes (2014) u. c. Ir jau tapušas arī divas pirmās lielās formas izrādes Dailē – Laura Gundara Vārnu ielas republika (2011) un Deivida Henrija Hvanga M. Butterfly (2014), kā arī debija Liepājas teātrī – Pemas Džemsas Piafa (2013).
No šodienas skatpunkta posmu no 2008. līdz 2013. gadam var dēvēt par Lauras Grozas pirmo Dailes teātra periodu, kurā daudz ko nosaka jaunas režisores profesionālās pieredzes veidošanās liela valsts repertuārteātra ietvarā – ne vienmēr literārais materiāls un aktieru sastāvs ir pilnībā pašas izvēlēts. Tomēr pati režisore allaž publiski uzsvērusi, ka ir pateicīga šā perioda Dailes teātra mākslinieciskajam vadītājam Dž. Dž. Džilindžeram par uzticēšanos un iespējām. Objektīvi šajā posmā iezīmējas vairākas Lauras Grozas daiļrades tēmas, kas vēlāk vērsīsies plašumā, un izteiksmes līdzekļi, kuri vairākām izrādēm atnesīs ilgus, nezūdošas skatītāju mīlestības uzturētus gadus. Tiesa, dažbrīd tie režisori novedīs arī strupceļā.
Lauras Grozas profesionālajā biogrāfijā no 2014. līdz 2024. gadam notiekošo var iedalīt gan ģeogrāfiski hronoloģiskos nogriežņos, gan tematiskās caurviju līnijās un tēlos.
DAILE–LIEPĀJA–DAILE–LIEPĀJA (2014–2019)
Kopš ļoti veiksmīgās satikšanās izrādē Piafa (tā noturas repertuārā sešus gadus) Liepājas teātris kļūst par Lauras Grozas otro darba vietu līdz pat pirmajam kovida pārrāvumam 2020. gada sākumā – pieci iestudējumi sešu gadu laikā. Paralēli Dailē tajā pašā periodā – vidēji divi iestudējumi sezonā un vēl divi režijas darbi Latvijas Nacionālajā operā un baletā.
Džordža Orvela 1984 (2014), Bernarda Pomeransa Ziloņcilvēks un Annas Zīgleres 51. fotogrāfija (abas 2016), Henrika Ibsena Heda Gablere (2017) un Bernāra Marī Koltesa Roberto Zuko (2019) Liepājā. Pītera Šēfera Equus un Nika Dīra Frankenšteins (abi 2015), Oskara Vailda Doriana Greja portrets, Tenesija Viljamsa Kaķis uz nokaitēta skārda jumta (abi 2017), Džeza Batervērta Jeruzaleme, Gilberta Adēra Sapņotāji un Patrika Mārbera Pēc Jūlijas jaunkundzes (visi 2018), Artūra Millera Salemas raganas (2019) Dailes teātrī. Ineses Zanderes un Ērika Ešenvalda Iemūrētie (2016) un Raiņa un Imanta Kalniņa Spēlēju, dancoju (2019) Latvijas Nacionālajā operā un baletā. Milzīgas režisores darbaspējas un iedvesmojošs radošais uzrāviens, kas saistīts galvenokārt ar diviem faktoriem.