Aktiera darbs ir cilvēka elastības pārbaude

Viņu uz skatuves nevar nepa­manīt. Viņas spēlētie raksturi ir spilgti, kolorīti un ļoti dzīvi, turklāt ar abām kājām uz ze­mes. Ilze Pukinska prot atrast to īpašo detaļu, kas viņas tē­lus padara reizē pazīstamus un reizē tik interesantus, ka gribas tiem sekot un izzināt. Es savukārt centos izzināt ceļu, kā Ilze tiek līdz savām varonēm, un viņas ceļu teātrī.

Mūsu saruna notika uzreiz pēc Ineses Miču­les iestudētās izrādes Tu saki?, kurā Ilzes košā, puķainā kleitā tērptā Paulīne ir kā eksotisks zieds, kam atvēlēts pavisam īss skatuves laiks. Kā no­spēlēt raksturu dažos īsos uznācienos, un kā ne­pazaudēt sevi pret Lilitas Bērziņas ikonisko Pau­līni? Atbildes meklējumi uz šiem jautājumiem mūsu sarunu aizveda krietni tālāk par Paulīni, līdz pat aktierdarba būtības formulēšanai.

Andra Rutkēviča. Aktierim, strādājot pie iz­rādes Tu saki?, ir ļoti daudz kultūrvēsturiska un spilgta materiāla, ko nav iespējams apiet vai ignorēt. Kā ir strādāt ar šādiem darbiem?

Ilze Pukinska. Es biju mērenā šokā, kad man piedāvāja Paulīnes lomu. Likās, ka man tas ir stipri par agru. Droši vien, ka Belševica stāstu ir balstījusi kādā patiesā notikumā. Mēģinot izrādi, es galīgi nedomāju par filmu. Belševicai tas ir māsas, nevis Paulīnes stāsts. Māsa visu laiku ru­nā par Paulīni. Man būtu interesanti, ja būtu gan māsas, gan Paulīnes skatupunkts. Paulīnei ir ap­nicīgā māsa, kas visu laiku viņu apšauba, bet iet pakaļ un piedalās. Šajā attiecību modelī viena ir princese, bet otra – kalpone.

Belševicas stāstā vispār nav dialogu. Kārļa Freimaņa dramatizējumā dialogi ir radīti, saliekot kopā Līzbetes teikto. Mums bija uzde­vums vairāk risināt cilvēku «būt vai nebūt» jautā­jumu. Māsu jaunība sanāk tādā skumjā pēckara periodā. Vīrieši apkauti, sievietes vienas. Visi vie­nādi – melnās kleitās ar baltu krādziņu. Paulīne ir drusku par brīvību. Viņa grib atšķirties. Tas stāsts jau nav par miršanu, bet par dzīvošanu. Jāvelk tās kapu kleitas ārā un jāstaigā tālāk.

Tad es sapratu, kāpēc man tā loma atnāca. Ie­priekšējais gads man bija ļoti sarežģīts. Es ap­meklēju kādas deviņas vai desmit bēres. Pienāk vecums, kad sāk aiziet tuvi cilvēki. Galu galā es uz to sāku drusku citādāk skatīties. Man arī ir savs stāsts par kleitu. Es esmu melnās krāsas cie­nītāja. Vienā brīdi to kleitu, ar ko regulāri gāju uz bērēm, iemetu miskastē un nopirku sev daudz sarkanu un rozā. Tad sapratu, ka man varbūt Paulīnes lomā nemaz tālu no sevis nav jāiet.

Pārskatot visas jūsu lomas, pirmā asociāci­ja – tās ir ļoti krāšņas, vitālas. Turklāt ļoti dažādi raksturi. Kāpēc tieši raksturlomas?

Man kā jaunai aktrisei bija ļoti grūti atraisī­ties varoņlomās. Man kaut kā iesēdās Gunāra Cilinska teiktais: «Spēlē raksturlomas, atraisī­sies.» Viņš laikam to teica pats par sevi kā aktieri. Tas ir arī mans ceļš. Būtībā jau jebkura loma ir raksturloma.

Ar ko sākat brīdī, kad jūsu rokās nonāk ek­semplārs? Kā meklējat savu ceļu pie varoņa?

No sākuma es brīnos: kāpēc tieši man to ie­deva? Tad ar režisora palīdzību meklēju ceļu, jo pats jau vienmēr nevar saredzēt kopīgo. Piemē­ram, Māra Ķimele Anuija Eiridīkē man iedeva la­sīt vilcienu sarakstu. Es biju kasiere, kas mikrofo­nā lasa: tāds un tāds vilciens no turienes uz turie­ni dosies tikos un tikos. Luga bija tāda dīvaina. Pēkšņi tu saproti, ka stacija patiesībā ir tāds elles priekškambaris. Lasīju, ka ēģiptiešiem, kad cil­vēks pāriet no vienas dimensijas otrā, ir starp­posms, kurā dzīvo mītisks radījums – Anubiss. Es sapratu, ka mana kasiere noteikti par šiem cilvē­kiem zina vairāk nekā viņi paši. Tā es arī attiecos pret visu uz skatuves notiekošo: ka zinu un sa­protu, kas patiesībā notiek, kamēr paši cilvēki ir aizņemti savās ikdienas darīšanās. Tas bija mans domu pavediens arī laikā, kad nav jālasa vilcienu saraksts, lai iekšējā darbība nepārtrūktu. Es atce­rējos viena aktiera teikto – kad tu spēlē lomu, tev kurpē ir jābūt akmentiņam. Tas ir otrais plāns. Tu vari runāt jebko, bet tev noteikti kaut kam ir jā­būt fonā. Es to pārņemu burtiski. Ja es pakusti­nātu pirkstus, tad tur būtu kādas domas. Nevar veikt lielu, garu ceļojumu, nepaturot galvā visā­das domas. Tas palīdz pieslēgties. Neviens jau nepateiks priekšā, kā man aizpildīt skatuves lai­ku. Tad tu ņem savus novērojumus.

Brīžiem režisors māk uzvest uz pareizās takas. Kroders mācēja perfekti iedot virzienu. Piemēram, viņa ir tāda, kas saulainā laikā staigā ar lietussargu, lai atgaiņātos no vīriešiem, ja nu kāds uzbruks. Uzreiz ir skaidrs, kas tas ir par cil­vēku. Jeb Auce Skroderdienās – parunā, parunā un taisa nākamo bērnu. Tā ir tēla būtība. Tu uz­reiz redzi virzienu, kurā tev jāmeklē.

Šobrīd no jūsu kursa jūs esat vienīgā, kas strādā Valmierā?

Es un Tālis Lasmanis. Tālis beidza kā eksterns, bet viņš vienalga skaitās mūsu kursā.

Kā ir ar kursa būšanu? Sākumā, ienākot teātrī, palīdz?

Kā kuram kursam. Mūsējam noteikti nē. Mēs bijām lieli individuālisti. Mums šobrīd teātrī ir ie­nācis kurss, kas ir kā viens kodols. Viņi paši par sevi jau ir spēks. Mēs tādi nebijām, žēl. Mēs bez lielām sāpēm katrs aizgājām savu ceļu, bet tagad paskatoties rezultāts nemaz nav slikts. Uz šejieni atnāca Ģirts Ķesteris, Leonarda Ķestere, es un Tālis Lasmanis, kurš jau patiesībā bija Valmierā. Vienu sezonu arī Ilze Blumberga, Līga Karlivāne, Gints Ozoliņš, kurš tagad jau miris. Atis Jaksis un Alvis Hermanis sāka strādāt Kabatā. Mūsu kurss, Lūča vadīts un Ķimeles audzināts, tika speciāli gatavots Valmieras teātrim. Māra teātrī diemžēl palika tikai vienu gadu. Brīdis, kad viņa aizgāja, man bija ļoti traģisks.

Kad mēs mācījāmies, Valmieras teātris bija labā vērtē, un gribējās tieši tur strādāt. Šajā pe­riodā brīnišķīgas izrādes taisīja Māra un Valen­tīns Maculēvičs. Lūcis pa vidu, viņš spēja saturēt visu teātri kopā. Bija aktieri, kas vairāk strādāja pie kāda viena režisora, bet viss bija līdzsvarā. Man ļoti patika Valmieras teātris, līdz ar to nebija nekādu problēmu būt šeit.

Kas teātrī mainās, kad ienāk jauns, spēcīgs kurss? Pēdējos divdesmit gados Valmieras teātrī ir ienākuši divi dažādi, bet ļoti spēcīgi kursi – Pē­tera Krilova un Mihaila Gruzdova un Indras Ro­gas audzināti.

Vispirms viņi ienes jaunas un svaigas asinis, kas ir ļoti vajadzīgas teātrim. Gruzdovs savu pē­dējo kursu ir izaudzinājis ne tikai par spēcīgiem profesionāļiem, bet arī par brīnišķīgiem cilvē­kiem. Tas, protams, rada problēmas aktieriem, kas te ir jau sen un ir jau apnikuši. Visu repertuā­ru šobrīd balsta uz jaunajiem. Es domāju, ka tas ir pareizi, ar cerību, ka viņi te paliks un strādās.

Vai jaunajiem ir kāda cita darba tehnika, skola? Skaidrs, ka katrai paaudzei ir savs domā­šanas veids.

Pilnīgi atšķirīga. Katram sava. Pēteris Krilovs savējos izaudzinājis par ļoti drosmīgiem cilvē­kiem. Viņi ne no kā nebaidās. Viņi ir spēcīgi psi­holoģijā, jo Krilovs nāk no kino. Jaunajam kur­sam ir ļoti izteikta forma, novērojumi, tēma. Viņi ļoti labi saprot, ko viņi katrs dara izrādes kontek­stā. Tāds izteikts psiholoģiskais teātris viņiem varētu būt kā pārsteigums. Gan jau, ka viņi varē­tu arī tādā nospēlēt.

Tie abi kursi ir ļoti spēcīgi. Īpaši šis pēdējais. Es par viņiem esmu sajūsmā. Viņi ir kā viena mo­lekula. Tas, protams, tā ilgi nebūs. Diemžēl dzīve parasti izšūpo, bet, kamēr viņi ir kopā, mūsu te­ātrim tas ir lielākais ieguvums. Viņi ienes vitalitā­ti, enerģiju, tāpēc Valmieras teātris tagad var uz­plaukt. Protams, gribētos plaukt ar viņiem reizē.

Varētu jau sūdzēties, ka viss tiek tikai mūsu jaunajiem. Viss mūsu «kapračiem». Kad mēs ie­nācām teātrī, mūs tā sauca. Tas it kā bija joks, bet tajā pašā laikā mūs neviens tā nelutināja.