Stūrmaņi, vārtu sargi, malā stāvētāji un citi

Pie apaļā galda sēdēja: Sofija An­na Kozlova – filosofe, pētniece un publiciste, literatūras kriti­ķe, filosofijas žurnāla Tvērums radošā direktore, Rūdis Beb­rišs – filosofs, publicists, filoso­fijas žurnāla Tvērums literārais redaktors, Toms Čevers – teātra kritiķis, Ieva Augstkalna – kino kritiķe, raidieraksta Kino cilvēks līdzautore, Dāvis Eņģelis – muzikologs, Latvijas Radio 3 Klasika programmu vadītājs.

Sofija Anna Kozlova. Īsi paskaidrojot runātā­ju izvēli, man šķita svarīgi aicināt kritiķus, kas pārstāv dažādas kultūras nozares. Tāpēc uz saru­nu aicināju Dāvi Eņģeli, kurš raksta par mūziku, Ievu Augstkalnu – par kino, Rūdi Bebrišu – par vizuālo mākslu, Tomu Čeveru – par teātri. Jo, lai arī kritikas forma ir līdzīga, pastāv nozares īpat­nības, kas nosaka vidi, kurā mums kā kritiķiem jāpastāv. Vai jūs sevi identificējat kā kritiķi?

Toms Čevers. Laikam ejot, arvien vairāk. Kaut arī tā nav mana pamatnodarbošanās, ar­vien vairāk rakstot un gūstot atpazīstamību, jā­piekrīt, ka esmu kritiķis.

Ieva Augstkalna. Man ir līdzīgi. Kad man pa­šai ar sevi jāiepazīstina, es nekad nesaku, ka es­mu kino kritiķe. Pirms kāda gada man bija saru­na ar kaimiņiem, kurā kaimiņš ar mani iepazīsti­nāja kā ar kino kritiķi. Sapratu, ka vairs nav jēgas slēpties aiz kāda cita nosaukuma.

Rūdis Bebrišs. Es līdzdalu identificēšanos. Tomēr kritiķis ir tikai viena no identitātēm. Dien­dienā visbiežāk mēs nodarbojamies ar citām lie­tām. Man šķiet, es visu laiku nevarētu būt kriti­ķis. Tā drīzāk ir pozīcija, kurā nokļūst. Dažbrīd pat visai simpātiska pozīcija.

Dāvis Eņģelis. Varbūt pretēji Tomam, laikam ejot, es arvien mazāk identificēju sevi ar kritiķi. Kā jau teica Rūdis, tā ir tikai viena šķautne. No vienas puses, es rakstu arvien mazāk. No otras puses, man saglabājas vēlme domāt par mūzikas aprakstīšanu un mūzikas kritiku. Savā ziņā es ar to nodarbojos pētniecībā. Man nekad nav īsti gribējies sevi saukt par kritiķi, jo vienmēr ir biju­šas neviennozīmīgas attiecības ar šo profesiju, kaut gan, laikam ejot, šķiet, šo attiecību pīķi mazliet izlīdzinās. Mani noteikti interesē mūzi­kas kritikas institucionalizācija. Tas man šķiet daudzu problēmu cēlonis. Ja vajag, es varu sevi nosaukt par mūzikas kritiķi, jo es tomēr šad un tad kaut ko uzrakstu par mūziku.

Sofija. Kāpēc tev negribas identificēties kā kritiķim?

Dāvis. Varbūt pirms 10 gadiem, kad sāku rak­stīt, tā bija iekšēja nedrošība. No otras puses, kaut kur fonā ir doma: ja tu sauc sevi par mūzi­kas kritiķi, tad tu ar to nodarbojies regulāri, res­pektīvi, vismaz vairākas reizes gadā uzraksti kā­dam medijam. Tā kā es to vairs nedaru, man sev jāuzdod jautājums: ja es ar to vairs nenodarbo­jos, vai varu sevi saukt par kritiķi?

Sofija. Kā citiem, vai vēlme rakstīt un rakstī­šanas biežums ir auguši vai drīzāk rukuši?

Ieva. Man ir pretjautājums. Es ilgu laiku do­māju, ka kritika ir tikai rakstīts teksts. Tad es un divas manas kolēģes izveidojām podkāstu, un es atskārtu – kritika var nebūt tikai rakstīts teksts, tai var piemist cita forma. Kad Dāvis stāstīja par savu rakstīšanas pieredzi, iedomājos, ka bieži vien kritiķi nemaz nevar publicēties regulāri. At­griežoties pie tava jautājuma, Sofij. Man jau ilgus gadus ir vēlēšanās rakstīt, bet katru reizi recenzi­ja nāk ar lielu paškritikas devu. Tas ir process, kurā iesaistos tāpēc, ka mani kaut kas ir rosinājis, principā – nevar nerakstīt. Tomēr pēc raksta pa­beigšanas es bieži solos, ka vairs nekad nerakstī­šu. Paiet kāds brīdis un rodas piedāvājumi vai idejas, un man jāatsauc savs solījums. Tad rakstī­šana atkal sākas no sākuma.

Sofija. Tom, kādas ir tavas attiecības ar rakstī­šanu?

Varbūt šajā laikā tam nav tik liela relevance, bet vismaz 20. gadsimtā mūzikas kritiķim bija ļoti svarīga vārtu sargātāja funkcija

Toms. Tie laikam ir divi jautājumi. Pirmkārt, par kritikas profesionalitāti, kas var pastāvēt tikai tad, ja sistemātiski interesējies par mākslas pro­cesu. Turklāt ne tikai par to mākslas jomu, kurai esi solījies, bet arī uztverot citus kultūras impul­sus, ko pārstrādāt darbos. Otrkārt, par regulāru rakstīšanu. Laikam ar teātri Latvijā ir citādi. Izrā­žu ir ļoti daudz, vairāk nekā simts dažādu izrāžu gadā. Ir par maz cilvēku, kas varētu rakstīt par iz­rādēm. Līdz ar to es nevarētu sūdzēties par ie­spējām rakstīt. No otras puses, kā arī Ieva minēja, kritika ir radošs process, radoša atbilde uz darbu, nevis tikai mākslas fakta protokols. Lai kritika būtu mākslas darba turpinājums, ir nepiecie­šams ieguldīt sevi un laiku. Rakstīt reizi nedēļā būtu par daudz. Rakstīt gribas, bet to jāmēģina sabalansēt gan ar materiālajām iespējām, gan ra­došajiem resursiem.

Sofija. No māksliniekiem mēs tomēr sagai­dām, ka viņi rada diendienā. Šķiet, kapitālistiskā sabiedrībā tomēr kaut kas ir jādara un jārada vi­su laiku.

Toms. Domājot tieši par izrādēm, šķiet, ka to ir par daudz. Gribētu, lai arī teātri vairāk laika va­rētu veltīt izpētei un izstrādei. Tāpēc gribas arī skatītāju virzīt drīzāk noskatīties to, kas ir labs, divas, pat trīs reizes, nevis redzēt visu.

Sofija. Vai kritiķis ir stūrmanis? Vai redzat, ka jūsu vērtējumam ir rezonanse tajā, ko izvēlas skatītājs?

Rūdis. Es sevī nejūtu tādu varu. Tas varbūt ir atkarīgs no kritikas objekta, jo ne visi objekti pre­tendē uz plašāku rezonansi. Piemēram, ja es uz­rakstu recenziju par kādu izstādi mazākā galeri­jā, es negaidu, ka uz turieni plūdīs ļaužu gūzmas. Cilvēki, kas šo recenziju izlasīs, droši vien būs iz­stādes veidotāji un producenti, varbūt arī cilvēki, kas izstādi jau redzējuši. Tāpēc nezinu gan, vai kritiķiem ir tāda vara. Šaubos arī, vai ir nepiecie­šams virzīt lielos kultūras procesus. Kritiķi bieži vien raksta citiem kritiķiem, un šķiet labi, ka šāda domapmaiņa var pastāvēt.

Toms. Papildinot Rūda teikto – tu nekad ne­zini, kad tevis uzrakstītais teksts kādam varētu būt noderīgs, kaut vai kā dokumentācija. Varbūt pēc gadiem, rekonstruējot kādu mākslas darbu, institūciju vai mākslinieku, kritika var izrādīties īpaši noderīga. Kritika mākslas – īpaši teātra mākslas – gaistošo būtību sazemē un atstāj nāka­mībai. Man šķiet, misijas apziņa kritikā arī pa­stāv.

Dāvis. Man patika, ka Sofija atsaucās uz stūr­maņa metaforu. Pirms dažiem gadiem es intere­sējos tieši par varas pozīciju un kā tā implicīti parādās tekstā. Tipisks piemērs mūzikas kritikā, kad kritiķis saka: «Mums šis koncerts patika» vai «Visi bija sajūsmā», sev piešķirot tiesības pārstā­vēt visus klātesošos. Varbūt šajā laikā tam nav tik liela relevance, bet vismaz 20. gadsimtā mūzikas kritiķim bija ļoti svarīga vārtu sargātāja funkcija. Ir tāds mūzikas kritiķu lamuvārdu katalogs. Uz­metot tam aci, pazūd ilūzijas, ka kritiķis ir kāds gaismas bruņinieks, kas aizsargā mākslas ide­ālus. Mana pozīcija ir, ka es varu maksimāli godī­gi uzrakstīt par savu sastapšanos ar mākslas dar­bu. Par to, kāda būs rezonanse… Varbūt tā ir lo­kāla problēma – par maz lasītāju. Ir izjūta, ka tu raksti sev pašam un kolēģiem, kas gan arī, kā tei­ca Rūdis, nav slikti. Šķiet, kritika savā būtībā ir saruna vai sarunas par mākslu rosināšana. Cit­kārt liekas, ka tikpat slikti kā klusēt par mākslas darbu, ir uzrakstīt tikai vienu atsauksmi, jo cilvē­kiem ir tendence piedēvēt vienīgajam viedoklim patiesības oreolu. Pietrūkst sarunas, un viens viedoklis nereti nerosina domu apmaiņu. Tā ir viena no lielākajām problēmām. Gribas, lai vei­dotos dialogs, daudzbalsība, kas kritikai vienmēr tikai nāk par labu.

Sofija. Bet kādu tad jūs redzat kritiķa sociālo funkciju? Es piekrītu, ka auditorija ir maza un ļoti bieži – mēma. Kaut arī gadās raksti, kas aicina uz sarunu. Ja ne kā vārtsargi vai stūrmaņi, ko tad kritiķi dara? Vai kritikai vajadzētu palikt tikai iek­šējai lietošanai – kritiķiem un veidotājiem?

Ieva. Iepriekšējo jautājumu kontekstā es at­cerējos diskusiju par kritiķu un mākslinieku at­tiecībām, kas notika pirms apmēram pieciem gadiem KKC. Tajā piedalījās kino kritiķi un, ja ne­maldos, Aigars Grauba. Saruna īsti nevedās, līdz profesore Inga Pērkone uzdeva jautājumu visiem klātesošajiem: «Vai jums nešķiet, ka kino kritika kā sava laika artefakts ir filmai līdzvērtīgs māk­slas darbs?» Es tobrīd ļoti apjuku, jo domāju par kritiku tieši sociālās funkcijas kontekstā. Bet, jo vairāk es ar to nodarbojos, jo vairāk man šķita, ka kritika var pastāvēt arī pati par sevi. Es piekrītu Tomam, ka, pat ja šobrīd recenzija nerezonē, pēc kāda laika tā var kļūt saistoša. Tomēr es nezinu, kas tieši ir kritikas sociālā loma, tā arvien vairāk izplūst.

Rūdis. Man ir versija. Turpinot sarunas meta­foru, varētu teikt, ka kritiķis ir tas, kurš iesāk vai virza sarunu. Varbūt tas atkarīgs no medija speci­fikas, jo daudz kas ir piesaistīts aktualitātēm, bet kritiķis ir kāds, kam esam devuši uzdevumu vai iespēju vairāk iedziļināties kādā lietā. Tas neiz­slēdz to, ka jebkuram, kurš atnācis uz izstādi vai izlasījis grāmatu, par pieredzēto varētu būt pār­domas, ar ko būtu vērts dalīties. Tomēr, ja tavs uzdevums ir rakstīt, tev ir pienākums iedziļinā­ties. Kad man ir jāraksta, es noteikti mākslas dar­bu pieredzu daudz pilnīgāk un mēģinu vairāk ie­dziļināties pieredzē. Tā ir iespēja, kas ne katram ir pieejama, jo ne visiem tam pietiek laika.

Ieva. Man šķiet, ka šis ir viens no jautāju­miem, kas jāuzdod arī mediju redaktoriem: ko viņi saprot ar kritiķa lomu gan medijā, gan sa­biedrībā vispār? Ar vairākiem redaktoriem es ne­esmu varējusi sastrādāties, galvenokārt tāpēc, ka mūsu viedokļi par kritiķa lomu ir pretēji.

Sofija. Ar kādiem priekšstatiem tu esi saskā­rusies?