Pārdefinēt vērtības aizvien no jauna

Šai sarunai pirmkārt un galveno­kārt vajadzēja būt par Normunda Naumaņa balvu mākslas kritikā. Tāpēc redakcijas uzdevumā uzai­cināju uz to literatūrzinātnieci un kritiķi, ilggadēju balvas žūrijas da­lībnieci Andu Baklāni, bet skatam no malas – žurnāla Mūzikas Saule un Radio Klasi­ka redaktoru, koncertzāles Lielais dzintars māk­sliniecisko vadītāju Orestu Silabriedi. Tomēr mū­su saruna ļoti ātri aizvērsās prom no NN balvas. Varbūt tāpēc, ka ar to viss ir skaidrs: balvas noli­kumā formulēti kritēriji, kuriem sekojot, izvirzā­mi nominanti un pēc tam noteicams gada lau­reāts. «Balvas uzdevums ir veicināt kritisko do­māšanu, izcelt kritiku, kas konkrēto mākslas faktu spēj ielikt plašākā kultūrvēsturiskā un mūsdienu mākslas kontekstā, uzrādīt un analizēt darba mākslinieciskās kvalitātes, skaidri norobežojot jauno un izcilo no viduvējības, kritiku, kas izglīto un ir literāri kvalitatīva.» Īsi un lietišķi.

Tomēr viņpus šiem kritērijiem paliek mūsu pašu darbs kritikā, kuru darot aizvien no jauna jādefinē, kā dēļ un kādu vērtību vārdā rakstām. Viens ir skaidrs – ar gadiem pašam sev uzdodamo jautājumu kļūst tikai vairāk, bet atbil­žu uz tiem – arvien mazāk.

Edīte Tišheizere. Mākslas kritikai ir sava Nor­munda Naumaņa balva. Orest, tev kā «cilvēkam no malas», jo mēs ar Andu esam žūrijā, kā tev šķiet – vai kopš 2016. gada, kad šī balva ir radu­sies, kaut kas ir mainījies kritikā?

Orests Silabriedis. Mainījies jau nu gan nav. Man šķiet, balva skrien drusku pa pēdām tam, kas vispār kritikā notiek. Tas ir labi, jo vismaz rei­zi gadā par to tiek runāts un tiek atgādināts, kāda ir situācija. Bet tā, ka balva būtu rosinājusi vidi, – nē, es nedomāju. Bet es nezinu, vai mans sprie­dums ir kompetents. Diez vai kāds tagad sāk strādāt tikai tāpēc, lai viņu pamanītu un izvirzītu balvai. Domāju, ka Normunda Naumaņa balva ir vēl tie beidzamie mēģinājumi parādīt, ka kritika tomēr mūsdienās ir iespējama. Jo vispār es pats sāku par to arvien vairāk šaubīties. Īpaši izpildī­tājmākslās.

Edīte. Vai mēs vispār varam definēt, kas ir kritiķis?

Orests. Jā, pirms gadiem septiņdesmit es to būtu darījis nešauboties un nedomājot – cilvēks, kurš dokumentē, kurš novērtē un kurš dod iegul­dījumu nākotnē. Tāpēc man ir ļoti nemoderna attieksme pret šodienas kritiku. Man arī patika viens no tiem jautājumiem, kas bija uzdots kolē­ģiem, – vai vairāk domā par šodienas vai par nā­kotnes lasītāju. Konstatēju, ka man patīk domāt par nākotnes lasītāju. Bet tā nav īsti atbilde uz tavu jautājumu. Kas ir kritiķis šodien – ideālā ga­dījumā cilvēks, kurš ar kompetenci, pieredzi un to izraisītu intuīciju spēj sniegt adekvātu novēr­tējumu tam, ko ir izdarījis kāds cits.

Edīte. Ar ko izglītots un daudz redzējis cilvēks atšķiras no profesionāla kritiķa? Kur ir tā atšķirība starp kritiķi un vienkārši izglītotu cilvē­ku, kurš daudz lasa un izsaka savus spriedumus par grāmatām, teiksim?

Anda Baklāne. Man ir vairākas atbildes uz šo jautājumu. Jā, ļoti vēlams, lai būtu izglītība hu­manitārā disciplīnā, kas atbild par attiecīgo māk­slas nozari. Tomēr ar to nepietiek, otrs nozīmīgā­kais apsvērums ir gan skatītāja, gan rakstītāja pieredze; jo vairāk esi uzrakstījis, jo profesionā­lāks kļūsti. Taču cilvēks, kurš nav ieguvis pamat­izglītību minētajā nozarē, ja viņš daudz rakstījis, var sākt kļūt par profesionālu kritiķi ar nosacīju­mu, ka tiešām mācās. Nevis vienkārši turpina stāstīt, ko viņš domā, bet mērķtiecīgi iemācās to, ko citi jaunībā apguva universitātē.

Bet atbildei ir otra daļa – man pašai patīk šo analoģiju attiecināt uz vairākām lietām. Esmu dzirdējusi, ka mūsdienās psihoterapija ir mono­polizējusi cilvēka garīgās dzīves veselības jomu. Agrāk tie bija mācītāji vai kādi guru, reliģiskie skolotāji vai kādi citi kopienas locekļi, kas palī­dzēja cilvēkiem tikt galā ar dzīves problēmām, runāja ar viņiem. Tagad rietumu sabiedrībā viens pareizais ceļš ir – psihoterapeits. Es sevi nepie­skaitu nevienai reliģijai, bet šobrīd man šķiet, ka nevajadzētu ieteikt, ka ir tikai viens profesionālis, kas drīkst ar to nodarboties. Ka ir jāspēj to dele­ģēt arī citiem – treneriem un padomdevējiem, garīgajiem līderiem. Ir jāspēj ar cilvēkiem runāt daudzos līmeņos. Un tas pats ir arī ar kritiku: tas vien, ka labāk būtu, ja to dara cilvēks ar atbilsto­šu izglītību, ar pieredzi, arī intuīciju un spēju rakstīt, vēl nenozīmē, ka citi to nedrīkst darīt. Tas nenozīmē, ka tad, ja kāds to dara mazāk profe­sionāli, to būtu jāsāk apkarot, aizliegt un teikt, ka tā nu šeit nevarēs un nebūs. Beigu beigās, lai ru­nā cilvēks, kuram ir, ko teikt, un kuru tas patie­šām interesē.

Man patīk domāt par nākotnes lasītāju

Edīte. Vai mēs to sauktu par kritiku vai atgrie­zenisko saiti? Protams, kritika arī ir atgriezeniskā saite. Bet īstenībā jau ikviens, kurš ieraksta teātra mājaslapā, arī dod šo atgriezenisko saiti, tikai īsāk, koncentrētāk un impulsīvāk. Kamēr mēs, profesionālie kritiķi, darām to racionāli un struk­turēti. Man šķiet, ka tieši domāšanas struktūra, ko mēs esam izstrādājuši ar izglītību, pieredzi un no tās izrietošo intuīciju, varētu būt tas, kas nošķir.

Orests. Es tagad aizdomājos, kā man no­saukt, piemēram, tos, kas nav mūziķi, bet nāk uz Orfeja ausi. Jo man ir teikuši, ka interesantākās Ausis esot tās, kurās piedalās nevis mūzikas pār­stāvji, bet mākslinieki, aktieri, literāti. Tā ir viņu refleksija par doto tēmu? Mēs gan Ausī netieca­mies īpaši kritizēt, mums kādreiz tā sanāk varbūt neviļus. Bet es arī piekrītu tam, ka citas mākslas pārstāvis, viņš bieži vien paskatās asredzīgāk un uzdod kādreiz tik naivu jautājumu, ka tu savā pārgudrībā nespēj normāli atbildēt uz to.

Edīte. Viņš izvirza citu metaforu sistēmu, un tajā tu pēkšņi ieraugi mūziku pilnīgi citādi.

Orests. Bet mūzikā, es teiktu, tomēr nevar īsti saprast, ko domā interprets, ja rakstītājs pats nav kādu brīdi pabijis viņa ādā. Mēs ar tevi, Edīt, esam par to runājuši – vai tev obligāti ir jāspēlē teātris, lai rakstītu par teātri. Skaidrs, ka atbilde noteikti ir nē, kaut gan tu pati teici, ka tev ir zinā­ma pieredze. Un īstenībā es nonākšu pretrunā ar sevi, jo, man liekas, Armands Znotiņš mūžā nav stāvējis uz skatuves.

Edīte. Es studiju laikā piedalījos operas reži­soru fragmentos, operās ir nedziedamie brīži, un pirmajos kursos viņi inscenē tieši tos. Bet vienal­ga, man principā būs slikta aktiera pieredze, dile­tantiska aktiera pieredze.

Orests. Bet vienalga tu būsi skatījusies uz skatītāju zāli no tās puses. Mūzikā tomēr šī otra puse, skatuves pieredze, var ļoti palīdzēt.

Edīte. Man šķiet, mūzikas kritiķiem jau ir arī tas, ka jūs studējat tos pašus priekšmetus, jums ir ļoti skaidra nojausma gan par mūzikas teoriju, gan par kompozīciju.

Orests. Tas mācību priekšmetu loks ir apmē­ram viens un tas pats, bet skatuves pieredze ir koncerts. Domāju, ka ar to tas atšķiras no litera­tūras vai no teātra.

Edīte. Literatūrā ir vēl kāda lieta: ļoti daudzi dzejnieki un rakstnieki paši ir kritiķi – Kārlis Vēr­diņš, Ivars Šteinbergs, Artis Ostups. Un vai litera­tūrkritikā pastāv nošķīrums starp kritiku un pēt­niecību, kā tas pastāv attiecībā uz teātri un arī mūziku?

Anda. Es varētu atsaukties uz Inesi Zanderi, kura mēdz teikt, ka latvieši ir maza tauta un vie­niem un tiem pašiem cilvēkiem jābūt gan poli­cistiem, gan laupītājiem, gan cietumsargiem. Daļēji tas atbilst patiesībai, tu nevari nopelnīt maizi, būdams vienkārši dzejnieks vai kritiķis, tu esi radošs cilvēks, kas dara visu ko, tajā skaitā arī tāpēc, lai nopelnītu dienišķo maizi. Taču domā­ju, ka ir dažādi rakstnieku tipi, literatūras vēsturē ir pazīstams tieši dzejnieka kā teorētiķa tips, kurš pats rada jaunu paradigmu. Un tad viņš vai nu raksta manifestu, vai teoretizē par to. Un es redzu mūsu dzejniekos, kritiķos, literatūrzinātniekos – kā Kārlis Vērdiņš, Ivars Šteinbergs vai Artis Ostups – šo spēju, jo viņi ir gan racionāli, gan arī ārkārtīgi radoši kā dzejnieki. Tas ir tāds radošas personības tips, ne visi to var. Piemēram, Regīna Ezera jaunībā vairāk rakstīja kritikas, bet vēlāk pievērsās tikai savai radošajai darbībai. Viņa aiz­iet savā nosacītā cellē, viņa grib darīt vienlaicīgi vienu lietu, pabeigt savu tekstu un negrib izkaisīt savu uzmanību pa daudziem sīkiem piedarbi­ņiem. Bet, kamēr Ezera rakstīja, viņa paspēja arī pamatot, kāpēc darbi, kādus viņa rakstījusi, to­laik ir novatoriski. Tur ir šī smalkā indivīda psiho­loģija, kas tajā laikā vēl nebija tik pašsaprotami, dominēja sociālās psiholoģijas pieeja. Nevarētu teikt, ka tas ir kāds īpašs teorētisks pienesums, bet viņas balss izskanēja un pēc tam kritiķi jau to pieņēma kā dotumu, ka tā var darīt. Tomēr es es­mu pilnīgi pārliecināta, ka mūsdienās mēs mē­ģinām darīt daudzas dažādas lietas un bieži vien to nespējam. Nespējam izdarīt vienlīdz kvalitatīvi visu to, ko mums gribētos, ko mums kāds palūdz, kādu projektu, uz ko mūs kāds uz­aicina. Mums nevajadzētu tik daudz uzņemties un mēģināt darīt.