Kā es «nodevu» savu skolotāju

Aprīļa beigas. Ir pagājuši četri gadi, kopš mūžībā devās teāt­ra zinātniece un mūsu skolo­tāja Silvija Radzobe. Tajā pa­vasarī pirms četriem gadiem, visticamāk, pēc tam, kad 40 dienas viņas dvēsele tepat vien vēl bija kavējusies, man piezvanīja profesore Janīna Kursīte ar lūgumu apdomāt iespēju turpi­nāt Silvijas darbu Latvijas Universitātes Humani­tāro zinātņu fakultātē. Tā kā mana kursabiedrene un teātra zinātniece (apzināti šādā secībā) Līga Ulberte jau vairākus gadus sekmīgi darbojās Lat­vijas Kultūras akadēmijā un tā kā pandēmija, bet ne tikai tā, bija satricinājusi Nacionālo teātri, kurā strādāju es, neliegšos – āķis lūpā man bija. Kāpēc?

HUMANITĀRAIS APKALUMS

1991. gadā, «izsitot cauri» pirmo teātra kritikas kursu – pat nezinot visus apstākļus, ir skaidrs, ka tas nebija vienkārši noorganizējams, Silvija Ra­dzobe izveidoja tādu skolu, kurā pati būtu vēlē­jusies mācīties. Trīs vaļi, uz kā balstījās viņas sko­la, bija – kaislība, kaislība un kaislība. Kaislība uz teātri, kaislība uz zināšanām un kaislība uz dar­bu. Viņas atstātais mantojums, tā saules un ēnas puses, žurnālā tika aplūkots pirms četriem ga­diem, tāpēc par to vairāk šobrīd ne. Kaislību uz teātri, zināšanām un darbu pazīstu arī es, tāpēc tas varētu būt bijis acīmredzams iemesls pateikt «jā» LU piedāvājumam.

Otrs iemesls bija laikam jau utopiski pasionā­rā attieksme pret nacionālām humanitārām zi­nātnēm jeb nacionālo teorētisko domu – ja katra nākamā paaudze to nepieņems kā vajadzīgu un nekops tālāk, tad nebūs turpinājuma. Jau tagad, darbojoties Teātra Vēstnesī, ik pa laikam jūtam ataudzes trūkumu – ir, kas saprot teātri, bet ne­grib par to rakstīt. Ir, kas saprot teātri un grib par to rakstīt, bet īsti nespēj, jo klibo valodas izjūta un, hm, nav arī tādu sistēmisku zināšanu. Ir, kas grib rakstīt, spēj rakstīt, bet īsti nesaprot teātri. Ir, kas grib, spēj, saprot, bet slinkums. Ak kungs, cik daudz dažādu iemeslu, lai autori būtu vai nebūtu angažējami... Pirms jau pieminētajiem četriem gadiem kritiski zems bija arī atalgojums, ko par recenziju varēja saņemt. Pateicoties Radošo sa­vienību padomes kampaņai, organizējot darba grupu Kultūras ministrijā, kurā tika meklētas dzirdīgas ausis, lai lēmumu pieņēmēji VKKF un KM saprastu, ka mākslas procesa vērtēšana ir da­ļa no paša mākslas procesa, tas ir darbs, kura kvalitatīvai veikšanai ir nepieciešamas zināmas prasmes, un tās nav iegūstamas «rīt uz pusdienas laiku». Kamēr mūsu smadzenes spēj pārstrādāt informāciju, salīdzināt un izdarīt secinājumus lēnāk nekā MI un kamēr mūsu spriedumu vērtī­bu nosaka viens procents noslēpuma, līdzvērtīgi noslēpuma daļai, kas ir klāt mākslas darba tapša­nā, par mākslas kritiķi vai mākslas zinātnieku būt ir profesija.