Kritiķis un laiks

Atzīšos, ka domāšanu par šo tē­mu aktivizēja arī personīgs ie­mesls – uzaicinājums pievie­noties Teātra Vēstneša redakci­jas komandai. Tas nozīmēja atgriešanos aktīvajā kritikā pēc vairāku gadu prombūtnes. Kopš 90. gadu beigām, kad studēju Silvijas Radzo­bes teātra kritiķu kursā, pasaule ir mainījusies, teātris ir mainījies. Arī es esmu mainījusies. Vai man tagad vajadzētu rakstīt kaut kā citādi? Ja tā, tad – kā? No tā izriet vēl virkne citu jautājumu, piemēram – kāda vispār ir kritiķa loma šodien, vai (kā) tā, laikam ejot, mainījusies? Lai iegūtu atbil­des uz šiem un vēl citiem jautājumiem par kritiķa darbu, aptaujāju dažādu paaudžu teātra kritiķus. Tapa kolektīvais portrets, notverts mirklis, kas ļauj kritiķim nonākt uzmanības centrā. Es arī at­ļaušos apgalvot, ka tas ir vajadzīgs brīdis, jo mēs esam raduši uz mediju «skatuves» kāpt vienatnē. Pārmaiņu laiks nesteidz beigties. Kritikai ir balss, tā balss, kas daļa no teātra mākslas procesa, no kultūras, kas ir mūsu nacionālās identitātes pa­mats. Kopā mūsu balsis ne tikai skan stiprāk, ko­pā mēs varam izturēt arī pārmaiņu vējus.

Un tie pūš. Tāpat kā pirms aptuveni simt ga­diem, kad, attīstoties kino mākslai, «teātra zārkā tiek dzīta viena nagla pēc otras»^[1], bet ir skaidrs, ka «teātra kritiķim jāstāv mākslas izpratnes ziņā augstāk par vidusmēra teātra apmeklētāju, lai kritikā teātra apmeklētājs lasītu to, ko viņš izrādē nav redzējis.»^[2]

1939. gadā, Kārļa Ulmaņa autoritārās varas beigās, Otrā pasaules kara priekšvakarā, kritiķis jau ir uzstumts uz ideoloģijas sliedēm: «..kritiķis ar savām recenzijām ir ne tikai publikas audzinā­tājs vispār, bet arī deklarē publikas vai atsevišķas skatītāju grupas gaumi un prasības, kuras viņš pirms recenzijas iespiešanas saskaņo ar valsts un tautas interesēm. Līdz ar to kritiķis ir arī skatuves mākslinieku audzinātājs un zināmā mērā viņu mākslinieciskās darbības virzītājs. [..] kritika ne­pastāv skatuves dēļ, bet gan publikas un valsts un tautas interešu dēļ.»^[3]

70. gadu sākumā trimdas teātra kritiķe Ņina Luce, oponējot nupat citētajam Kārlim Strautam, apgalvo: «Bruņojies teorētiskām zināšanām, in­tuīciju un pieredzi, kritiķis vērtē izrādi. Jā, kam tad viņš atbild par savu spriedumu? Tikai teāt­rim! Teātris ir vērtētāja kungs un pavēlnieks.»^[4]