Klusi ūdeņi un riskanti atvari

Daugavpils teātra kārtējā sezo­na iezīmējas ar vairākiem kontrastējošiem notikumiem. Teātrī pakāpeniski nostipri­nās jaunie aktieri un tiek ga­tavoti vēl jauni, tiesa, bez aug­stākās izglītības (tā ir Staņisla­va Broka Daugavpils mūzikas vidusskolas pro­gramma), tomēr ar amata iemaņām. Daugavpi­lieši zaudēja vienu no pašreizējās trupas bal­stiem – aktrisi Maiju Korklišu, kas bija vienīgā saikne ar savulaik leģendāro Pētera Krilova kursu, kā arī režisoru Ivaru Lūsi, kurš divās izrādēs spē­lēja arī kā aktieris.

Vēl teātris pamanījās iekulties politiskā skan­dālā. Un tomēr, aplūkojot repertuāru kopumā, tendences iepriecina – šis joprojām ir gan for­mas, gan satura ziņā meklējošs teātra kolektīvs. Šis raksts top brīdī, kad vienu sezonas iestudēju­mu, Sniega gūstā, vairs nav iespējams noskatī­ties, savukārt cits, dejas izrāde Nodzītus zirgus nošauj, taps pašās sezonas beigās. Viena izrāde ir latviešu, divas – krievu, savukārt viena – lielā­koties angļu un daļēji krievu valodā.

KATRAI SAVA PATIESĪBA

Lienas Šmukstes iestudējums Pie klusiem ūde­ņiem ir tā dēvētā staigājamā izrāde, kas, iespē­jams, daudziem Daugavpils teātra skatītājiem ir nebijusi pieredze. Četru sieviešu monologi no­tiek dažādos teātra spārnos – scenogrāfa Rai­monda Vinduļa iekārtotā vidē Eksperimentālajā zālē, dekorāciju darbnīcā, partera foajē vienā malā, kā arī otrā stāva foajē pa ceļam uz teātra kafejnīcu. Ezeras prozu vienāda apjoma monolo­giem (jo skatītāju grupas mainās vienā laikā) pie­lāgojusi dramaturģe Agnese Rutkēviča. Tā kā stāsts sākas katrai grupai atšķirīgā punktā, tam nav vienota sākuma, bet ir vienotas beigas ar maģisku mirkli uz lielās skatuves, kurā visas čet­ras varones sastapsies gaismu mākslinieka Ser­geja Vasiļjeva veidotā gaismas kūlī. Bet tur skatī­tājs nonāks jau emocionāli ievibrēts.

Šmukstes iestudējuma vērtība ir režisores prasme atvērt aktrises ļoti konkrētai, tuvplānu respektējošai komunikācijai ar skatītāju, gaidot no viņa nevis īpašu līdzdalību, bet uzklausīšanu, uzrunājot klusinātā intonācijā. Enerģiskākā un pašapzinīgākā no šīs četrotnes ir Kristīnes Veinšteinas Mirdza – kurpju veikala bodniece, kuras stāsts risinās uz dekoratīvo augu fona, bet kat­ram skatītājam sagatavota kartīte ar konfekti, un uz kartītes uzdrukāta kāda ar apaviem saistīta atziņa, manā gadījumā: «Gribi iedvesmu – no­pērc sev skaistas kurpes un dodies pasaulē!» Mir­dza zina, ka pie viņas nāks apmeklētāji, viņa ir sapucējusies un safrizējusies, un viņai ir ļoti kon­krēts un mazliet kategorisks viedoklis par notiku­šo. Vienlaikus Mirdzas stāsta būtiskākā daļa sais­tās ar vīrieti viņas dzīvē – tāpat kā arī pārējām varonēm.