Kas aiz ādas Mellim/Gediņam?

Rakstot par šo izrādi, zināmā mērā jāuzņemas detektīva loma. Izrādes skaistais «no­ziegums» (atstāt šīs recenzi­jas autori stipri samulsušu), «vainīgie» (režisori Klāvs Mel­lis un Rūdolfs Gediņš) un no­tikušā detaļas ir zināmas, taču motīvs uzreiz ne­dodas rokās. Arī «līdzdalībnieka» loma ir skaidra – vācu dramaturga Pētera Veisa 1963. gadā sarakstī­tā luga Žana Pola Marata vajāšana un slepkavī­ba, uzvesta Šarantonas slimnīcas trupā de Sada kunga vadībā ir gan formā, gan saturā daudzslā­ņaina un polemiska un izvirza daudzus jautāju­mus, taču izvairās sniegt atbildes. Tad nu – viegli uzrakstāmas recenzijas slepkavībai pa pēdām!

Veiss lugā, kuras nosaukums ērtības labad tradicionāli tiek saīsināts par Marats/Sads, iz­manto Franču revolūciju un tās izraisītās kolektī­vās paģiras kā fonu, lai būvētu ideoloģisku dispu­tu starp diviem laikabiedriem – revolūcijas ikonu Žanu Polu Maratu un skandalozo rakstnieku marķīzu de Sadu. Darbība notiek pēcrevolūcijas laikā, 1808. gadā – Marats jau 15 gadus ir miris, pie varas nācis Napoleons, bet Sads par amorālu uzvedību un pornogrāfiskiem darbiem ieslodzīts Šarantonas psihiatriskajā klīnikā, kur kopā ar klī­nikas pacientiem iestudē izrādi. Tas ir vēsturisks fakts – aizrāvies ar ideju par humānām ārstniecī­bas metodēm, klīnikas vadītājs Kulmjē tiešām centies ieviest kaut ko mākslas terapijai līdzīgu, un Sada režisētās izrādes apmeklējusi arī sava laika franču elite.

Zīmīgi: lai gan lugā Marats un Sads ir ideolo­ģiski antagonisti, tie veidojušies revolūcijas katlā. Marats, par spīti tam, ka revolūcija nebūt nav pa­nākusi visu cilvēku vienlīdzību un brīvību, arvien ir dedzīgs tās pravietis. Bet Sads, sākotnēji bū­dams revolūcijas atbalstītājs, ar laiku vīlies tās aklajā fanātismā un pašu revolucionāru tieksmē izskaust jebkādu mērenību tās rindās, tāpēc pie­vērsies radikālam individuālismam. Interesanti arī, ka Sads teicis bēru runu Marata bērēs, taču, kā uzskata vēsturnieki, tas bijis māņu gājiens, lai izvairītos no iespējamām represijām par norobe­žošanos no revolucionārās kustības radikālāka­jām izpausmēm. Veiss savā lugā Sadam simbolis­ki dod otru iespēju – pacilājošas bēru runas vietā izvērst polemiku ar Maratu, ko var rupji reducēt līdz vienam centrālajam jautājumam – ko vērta ir revolūcija?