Pedagoģiska traģēdija divās daļās
Izrāde «Pazudušais dēls» Valmieras teātrī
Domājams, ka Teātra Vēstneša lasītājam nav nepieciešams stāstīt Rūdolfa Blaumaņa Pazudušā dēla sižetu. Stāsts par pagrimušā Krustiņa centieniem atgriezties ģimenes lokā, protams, ir lasīts skolā, un droši vien apaudzis ar priekšstatiem par to, kuram taisnība – tēvam vai dēlam. Režisors un scenogrāfs Reinis Suhanovs pie lugas atgriežas jau otrreiz, bet šoreiz patiesi pārsteidz. Jautājums «kurš vainīgs» iestudējuma centrā nonāk gan, tomēr atbilde nav viennozīmīga.
BLAUMAŅA FAKTORS
Izrādes programmiņa lapu pa lapai atklāj, kā režisors par iestudējumu domājis. Vāki tai veidoti kā vecai dziesmu grāmatai, kas dzimtās mēdza glabāties gadu desmitiem, nostiprinot sadzīvē kristīgās ētikas dominanti un kalpojot par ģimenes hroniku (tajās ierakstīja kāzu, dzimšanu un nāvju sarakstus). Suhanovs raksta, ka Pazudušais dēls ir iespēja «pieskarties cilvēcības saknei», bet tikpat liela uzmanība veltīta Blaumaņa kontekstam. Ir citāti no lugas (Roplainis uzņemas dēla parādu, Krustiņš pārmet mātei). Blaumaņa izcilākās pētnieces Līvijas Volkovas teksts. Krustiņa raksturojums stāstā Pērkoņa negaiss. Lūkas evaņģēlijs un tēvreizes motīvs no Mateja. Un ir bildes – Latvijas Nacionālā vēstures muzeja kolekcija, kurā iemūžināti tradicionālie lauku darbi 20. gadsimta 20. gados. Blaumanis, ģimene, dzīvesveids – lūk, arī iestudējuma atslēgas.
Suhanova izrāde ir it kā tradicionāli veidota, bet neparasta – tas ir režijas teātris, bet režisors lugu nav interpretējis, tikai analizējis. Pret Blaumaņa tekstu šeit izturas gandrīz kā pret Svētajiem rakstiem. Lugu pirms izrādes tikko biju pārlasījusi, varu apliecināt – tā tiek izpildīta burts burtā. Laikmetīgā teātrī tā nedara, un droši vien ne tikai tāpēc, ka mākslinieki priekšplānā mīl iznest sevi. Vairumam literāru darbu «kruķi» ir vajadzīgi – teksti noveco, nozīmes mainās. Suhanovs pierāda, ka Blaumanis ir pārlaicīgs.