Režisors Regnārs Vaivars darījis visu, lai skatītājs nepārtraukti redzētu tādu kā dubultspēli – te teātris, te sports. Centrā Mārtiņš Kalita – Rolands Upatnieks. Skats no Liepājas teātra izrādes «Latviešu raķetes». Foto – Justine Grinberga
Režisors Regnārs Vaivars darījis visu, lai skatītājs nepārtraukti redzētu tādu kā dubultspēli – te teātris, te sports. Centrā Mārtiņš Kalita – Rolands Upatnieks. Skats no Liepājas teātra izrādes «Latviešu raķetes». Foto – Justine Grinberga

Sporta atspulgi teātrī

«Daliņš» Valmieras teātrī un «Latviešu raķetes» Liepājas teātrī

Šosezon teātru repertuārā ienāku­šas divas izrādes, kas stāsta par Latvijai nozīmīgu sportistu likte­ņiem. Valmieras teātrī režisors Toms Treinis kopā ar scenārija au­toru Mārtiņu Meieru izveidojuši stāstu Daliņš par leģendāro val­mierieti un pasaules čempionu soļošanā. Savu­kārt Liepājas teātrī skatītājs tiek iemests kama­nās, lai Regnāra Vaivara veidotajā stāstā Latviešu raķetes kopā ar enerģisko aktieru ansambli trauk­tos cauri mūsu bobsleja vēsturei. Abus gadījumus vieno olimpisko spēļu faktors, kas palīdzējis iz­skanēt Latvijas vārdam pasaulē.

Skatoties kādas sporta sacīkstes, nācies seci­nāt, ka tajās ir visai liela teātra klātbūtne: kāds kaut ko vienmēr tēlo (ja vajag spēles vai notiku­mu gaitu pagriezt sev par labu); kāds izrādās (jā­parāda, ko spēju un cik labi sanāk); kāds skatās (populārākajās norisēs skatītāju ir pilnas tribī­nes); kāds organizē scenārijus (īpaši tajās koman­du sporta spēlēs, kuru pārtraukumos treneri ierā­da nākamās mizanscēnas laukumā, pat skicējot zīmējumus). Taču visgrandiozāk sporta un māk­slas tuvība laikam gan vērojama olimpisko spēļu atklāšanas un noslēguma ceremonijās, kurās kat­ra rīkotājvalsts cenšas pārspēt iepriekšējās ar vēl neredzētu muzikālu fiziskā teātra šovu.

Sports draudzīgi rotaļājas ar vārdu «spēle», bet profesionālajā līgā sportam vienmēr klāt stā­vēs arī politiskās spēles. Parīze šovasar gaidāma­jā olimpiādē gatavojas uzņemt sportistus no vi­sas pasaules. Bet vai tiešām no visas pasaules? Vai un kādi šoreiz būs sportistu politiskie mani­festi, žesti un pilsoniskās cīņas? Par to varbūt lie­cinās kādas izrādes un filmas nākotnē, tikmēr Latvijā cenšamies izvērtēt savus pagātnes pieredzējumus. Sportam veltīto izrāžu vienojo­šais elements ir jautājumi, kas es esmu, ko pār­stāvu un kādu valsti reprezentēju, un tie izskan pašsaprotami un pašapzinīgi.

SPORTISTA UN MĀKSLINIEKA PILSONISKĀ STĀJA

Nesenākā teātra vēsturē sporta dzīves un politi­kas saites jau divkārt pētījis Valters Sīlis. Futbola spēles, uzvaras, kā arī futbolistu un līdzjutēju pē­tījums Uzvara ir mirklis (2020) bija Valmieras va­saras teātra festivāla programmas daļa un notika īstā stadionā, skatītājiem sēžot tribīnēs. Šis iestu­dējums vairāk atmiņā palicis kā pārsteigums, ieraugot, cik sporta spēles un teātra iestudējumi ir līdzīgi. Tostarp tas, kā aktieri un sportisti katrai spēlei/izrādei gatavojas gan mentāli, gan fiziski. Var jau būt, ka atšķirība ir tajā, ka futbola spēle ar uzvaru vai zaudējumu notiek vienu reizi, kamēr iestudējumu var spēlēt arvien labāk, attīstot un sadzīvojot visu vajadzīgo režisora iecerētajā mēr­ķī un uzdevumos. Joprojām atmiņā palikuši arī aizrautīgo futbola līdzjutēju stāsti, kurus izspēlē­ja un izdzīvoja aktieri Kristiāns Kareļins, Jānis Kronis un Arturs Krūzkops. Savukārt oriģinālā­kais izrādes elements bija horeogrāfes Kristīnes Brīniņas kopā ar laikmetīgās dejas mākslinie­kiem kā stopkadros apstādinātie vai izdejotie bū­tiskākie spēles brīži, parādot kustības un pārdzī­vojumu skaistumu. Tātad futbols var būt ne tikai teātris, bet arī deja. Un mirklīgs skaistums.

Žurnāli