Mārtiņa Meiera Meistars/Ješua drīzāk ir rezonieris, kurš vēro notiekošo. Viena viņa daļa reflektē par zemes dzīvi, arī savu mīlestību pret Ievas Segliņas Margaritu, otra – noraugās uz visu no mūžības. Skats no izrādes «Meistars un Margarita». Foto – Anita Kremma
Mārtiņa Meiera Meistars/Ješua drīzāk ir rezonieris, kurš vēro notiekošo. Viena viņa daļa reflektē par zemes dzīvi, arī savu mīlestību pret Ievas Segliņas Margaritu, otra – noraugās uz visu no mūžības. Skats no izrādes «Meistars un Margarita». Foto – Anita Kremma

Volanda laiks pienācis

Mihaila Bulgakova romāns «Meistars un Margarita» dažādās interpretācijās

Bezpersoniski pelēkai skatuvei pāri iet bezpersoniski pelēks cilvēks. Pārskrien pelēka ofisa pele, rokā «kofīšopā» paķerts dienišķais uzmundrinājums. Mērķtiecīgi aizmaršē pelēku vī­ru grupa. Kaut kur aizmugurē kāds, tikpat pelēks, pēkšņi apstājas kā iemiets, ļaujot pārējo gājēju straumei plūst garām. Pelēka­jā virmojumā nez no kurienes uzradušies trīs sa­kumpuši stāvi melnā. Kā tādas trīs likteņdieves Annuškas, kas nenovēršami velkas ar savu saul­puķeļļas pudeli pretī sliedēm, tramvajam, galvai. Kaut kur no sāniem izslīd gara būtne ar ērkšķu kroni galvā, asinis strāvo pāri sejai, bet parādība, neviena neievērota, turpina nesteidzīgi slaucīt grīdu.

Režijas, scenogrāfijas un arī dramaturģijas tandēma Tīta Ojaso un Enes Līsas Semperes Dai­les teātrī iestudētā izrāde Meistars un Margarita sākas ar gandrīz neizturami garu ekspozīciju, ku­rā jau pieteikta iestudējuma galvenā kategorija – laiks, turklāt dažādās izpausmēs. Laiks kā reāls vai iedomāts hronoloģisks nogrieznis cilvēces apziņas vēsturē: lietišķā šodiena, mītiskais jau­nās ēras sākums, mūžība. Laiks kā dzīvošanas vai darbošanās ātrums: ikvienam sākuma procesijas dalībniekam ir savs iekšējais metronoms, kas diktē ritmu un tempu. Laiks kā iracionāla nema­teriāla substance, ar kuru tomēr iespējams mani­pulēt – pastiept vai sapresēt. Laiks kā noteikta kultūrtelpa, kurā simultāni notiekošas darbības papildina cita citu, piešķir kontekstu, maina skatpunktu.

Dailes teātra izrādei tādu kontekstu piešķir divi citi Mihaila Bulgakova romāna interpretēju­mi. Viens ir nesen iznākusī krievu izcelsmes amerikāņu režisora Maikla Lokšina filma Meis­tars un Margarita (2023), kas uzņemta Krievijā ar daļēju valsts finansējumu, tāpēc, par spīti atklāti opozicionārai interpretācijai, uz īsu brīdi tur arī parādīta pārpildītās kinozālēs. Otrs ir lietuviešu dramaturga Marjus Ivaškeviča luga Totalitārais romāns un tās lasījums, ko Hanzas peronā sarī­koja producente Jevgeņija Šermeņeva gandrīz vienlaikus ar Ojaso un Semperes iestudējuma pirmizrādi. Ivaškeviča daudzslāņainajā lugā Vo­lands un viņa svīta ierāmē notikumus un piešķir tiem it kā skatienu no «augšas» vai mūžības. (La­sījuma videoieraksts pieejams producentu kom­pānijas KATLZ YouTube kanālā.)

Žurnāli