Ko sēsi, to pļausi

Norvēģis Henriks Ibsens lugu Heda Gablere (1890) uzraksta laikā, kad dzīvo Minhenē, vi­ņam ir drusku pāri sešdesmit un viņš nupat vēl iemīlējies astoņpadsmit gadus vecajā Vīnes augstāko aprindu jaun­kundzē Emīlijā Bardahā. Viņš prot novērtēt skais­to, tāpat kā visi lugas vīrieši, arī tie, kuri palikuši pagātnē, jo galvenā varone apprecējās ar to, kurš bija gatavs maksāt visvairāk, – sauso zinātnieku Jergenu Tesmani. Heda iemieso dekadentisku skaistumu, viņa ir dimants, kam vajag dārgu ie­tvaru – greznu villu un augstāko sabiedrību, kurā mirdzēt.

Madaras Zviedres Heda – patiess prieks par aktrises atgriešanos uz Nacionālā teātra skatu­ves –, ir skaista visos Annas Heinrihsones tērpos, un kostīmu mākslinieces darbs ir ļoti svarīgs ie­tvara veidotājs, kas stāsta savu stāstu par varoni. Scenogrāfa Aigara Ozoliņa, gaismu mākslinieces Līvas Kalniņas un video mākslinieka Toma Zeļģa veidotajā krēslas valstībā ar kailu koku zaru biežņu fonā Heda izrādes laikā satumst arī pati. Sākumā ar oranžo mājas tērpu viņa kā svaiga ap­rikoze izceļas ēnainajā telpā, pēc tam ar efektīgo sarkano kostīmu un garajiem sarkanajiem zeķzā­bakiem noformējas par to, kas viņa ir un vēlas būt – stilīga mūslaiku sabiedrības dāma, liktenī­gā sieviete. Un tad kārta melnajai krāsai – vis­pirms jaciņa virs sarkanās kleitas, un tad jau arī viss tērps, kura mežģīņu mākonis svārku daļā iz­ceļ šmaugo augumu. Kā sadegusi puķe, kas kļu­vusi par ogli.