Tālāk?

Situāciju pirms atjaunotās Jaunā Rī­gas teātra ēkas atvēršanas šopava­sar var raksturot ar nelielu iztēles ainu. Iedomājieties Stikla kalnu. No tālienes skatoties, viss, kā varē­ja gaidīt – Saulcerīte, kraukļi, An­tiņš rosās pakājē. Bet pietiek ap­sēsties ar skatu uz kalnu, lai acij pavērtos detaļas. Jāt neviens nejāj. Antiņš tirgus dienās staigā ap­kārt ar megafonu un sola: nu jau kuru katru brīdi, pagaidiet, zirgi jānomaina, pagaidiet, kalns jāno­pulē, drīz, drīz, vai tad arī no lejas skats nav labs? Saulcerīte guļ, bet garlaikotie kraukļi filmējas, zī­mē, tulko un pa valsts svētkiem aizlido padziedāt uz mūzikas namu Daile, intuitīvi nojaušot, ka bezdarbībā sāks izkrist spalvas.

KRUSTCELĒS

Pārāk ironiski? Toties parāda likmes, kādas ir JRT «atgriešanās sezonai»: tas ir jautājums par teātra (at)dzimšanu vai nāvi. Nepārprotiet, kurš tad fi­nansiāli stabilu teātri akurāt slēgs? Bet pēc būtī­bas – šāda veida teātri nepastāv komerciālu, bet gan māksliniecisku iemeslu dēļ, un nav fiziski jā­aizver durvis, lai teātris būtu miris. Kāpēc tieši ta­gad? Ēka ir pēdējā atkāpšanās līnija, ko Alvis Her­manis, pats gadiem sevi dzenot stūrī ar visādu iz­runāšanos, beidzot sasniedzis.

Gadījums nav parasts. Pēdējā Hermaņa izcilā izrāde bija Brodskis/Barišņikovs (2015), un tai se­koja stagnācija, kuras laikā arī kvēlākie fani pa­spēja izdzīvot visas zaudējuma pakāpes, sākot ar noliegumu, atsakoties pat sev atzīt, ka notiek tas, kas notiek, cauri dusmām, kaulēšanās fāzei un depresijai nonākot visbeidzot pie pieņemšanas – ir tā, kā ir. Vairs nesāp. Vēl vairāk, vai tad mēs ne­esam Hermanim parādā? Mēdz teikt, ka teātra pilnvērtīgas dzīves ilgums ir desmit gadi. Herma­ņa radītais brīnums šo «normu» pārpildīja vairāk nekā dubultā, un ko tur var darīt, ja laiks to panā­ca? Tā notiek ar daudziem klasiķiem, kuri pārvei­do sevi pieminekļos un līdz mūža galam apmie­rinās, ka viņu desmitkārtējos novilkumus no kādreiz slavenajiem darbiem publika pieņem ar cieņu.

Taču Hermanis grib būt ne tikai slavens, bet arī dzīvs. Dzīvs, bet ne īsti savā laikā dzīvojošs. Pasaule burtiski dažos gados ir radikāli mainīju­sies. Hermanis nepieņēma šīs izmaiņas Eiropā. Atgriezies Rīgā, viņš vairs nespēja precīzi trāpīt kontekstā, nereti piedāvājot ļoti aktuālas tēmas, bet tā, it kā viņš tās īsti nespētu noformulēt. Pa­zuda domas asums, intelektuālās dzīles, un līdzi degradējās arī estētika.

Skats no malas rāda cinisku ainu. Īpaši ņe­mot vērā, kā Hermanis pats izrunājās: ka teātris viņu vairs neinteresē, ka Tabakas fabrika nav cie­nīga, lai tajā pēc būtības ko inscenētu, ka jāpie­vēršas «tautai» (jāiestudē sekli un vienkārši, jo publika dumja). Ja to ņem par pilnu, var saprast, kāpēc šobrīd Latvijas teātra vide pret Hermani ir noskaņota stipri noraidoši. (Atļaušos gan pie­bilst, ka kritika ir izņēmums, jo kolēģi līdz pēdē­jam nav pārstājuši cerēt, ka brīnums tomēr var notikt.) Taču Hermanis nekad nav bijis māksli­nieks, kura teiktajam drīkst ticēt, un to, kas reali­tātē notika šajos desmit gados, domāju, īsti zina tikai viņš pats. Ir pazīmes, ka šis ir bijis arī diez­gan mokošu meklējumu laiks. Acīmredzot Her­manis meklēja ārpus sevis, droši vien cerēdams, ka kāds cits atrisinās viņa mākslinieciskās pro­blēmas. Tā es saprotu neveiksmi ar JRT aktierkur­su, tā es saprotu, piemēram, izrādes ar Čulpanu Hamatovu. Bet visas pazīmes liecina, ka šo desmit gadu laikā Hermanis ir arī būtiski pārvēr­ties kā mākslinieks.

Tāpēc JRT šopavasar patiešām ir jauna sāku­ma priekšā. Jautājums tikai, kas ir neatgriezenis­ki mainījies, ko Hermanis ņems līdzi no iepriekš piedzīvotā un cik apzināti tas notiek. Skaidrs, ka «jaunais» tikai top, tāpēc arī mans raksts būs fragmentārs. Impresijas, idejas, jautājumi. Cen­trā – abas Alvja Hermaņa pirmizrādes atjaunota­jā ēkā.

SAPŅU TULKOTĀJU SEKTA

Ironiski, ka Hermanis izteicies par postmoder­nisma kaitīgumu, bet JRT Lielā zāle tiek atvērta tieši ar klasiski postmoderna darba iestudējumu. Bet arī loģiski: galu galā tā ir Hermaņa paša tradī­cija.

Milorada Paviča Hazāru vārdnīcu (1984) vis­īsāk varētu raksturot kā Balkānu variāciju par Umberto Eko tēmām. Pavičs strādā ar fragmen­tārisma ideju, veido mistifikācijas, sapludinā­dams realitāti un iztēli neattinamā pinumā, bez tam – viņu interesē teksti un to transformācijas kultūras procesā. Romāns pirmajā acu uzmetie­nā var likties stāstām par hazāriem, jo tāda ir leksikona šķirkļu kopīgā tēma. Šķirkļi savukārt kārtoti trīs nodaļās – kristiešu, ebreju un musul­maņu avoti. Šā iemesla dēļ teksts ir ļoti irdens – tā fragmentus var lasīt jebkādā secībā (tad, pro­tams, mainās nozīmes, tāpēc lasītājs burtiski kļūst par darba autoru), atšķirīgās nodaļas nereti piedāvā pilnīgi citu interpretāciju par notiku­miem un personām, bieži spēlējas ar stilu, izlai­dumiem un pārrāvumiem, piemēram, kāda noti­kuma aspektus atklājot pavisam citā šķirklī, nekā būtu loģiski gaidīt. Tāpēc, ka Hazāru vārdnīca nav par hazāriem, bet gan par to meklēšanu.