Par kritisko domāšanu un toleranci

Žurnālam atkal pienācis restarta laiks. Atjaunotā sastāvā esam no­lēmuši noskaidrot, ko īsti paši par sevi domājam. Jaunās kolē­ģes Līvijas Pilderes (Dūmiņas) ie­dvesmoti, atvēzējāmies tēmai Kritika par kritiku. Pirms gadiem astoņiem vai deviņiem iecerējām līdzīgu tēmu: iedrošinājāmies iztaujāt skatītājus un teātra prak­tiķus par to, vai, kāpēc un kāda kritika viņiem bū­tu nepieciešama. Kā jau bija paredzams, saņē­mām krietnu kritiku par savu darbu, bet tāds nu ir publisko profesiju liktenis. Šoreiz mērķis ir cits – ieskatīties savā spoguļattēlā, tiešā vai pastarpi­nātā sarunā saprast, kas ir mainījies mūsu profe­sijā, kā līdz ar laiku esam mainījušies paši.

Sakrālais jautājums – kas es esmu? – nodarbi­na ne tikai prezidentus un citus zinātkāros. Šāda ieskatīšanās sevī man pašai izvērtās par intere­santu un izzinošu piedzīvojumu. Teiksim, Līvijas Pilderes ievadrakstā minētais, no ārzemju pētīju­miem patapinātais sadalījums sešās paaudzēs, kas joprojām strādā teātra kritikas jomā, – no pēckara gados dzimušajiem tradicionāļiem līdz 21. gadsimta otrajā desmitgadē pasaulē ienāku­šajai paaudzei – vispirms likās attiecināms tikai uz Rietumu sabiedrību. Nu, vismaz līdz 90. gadu sākumam un robežu izzušanai. Tomēr, ciešāk ie­skatoties, atklājās, ka otrajai jeb dumpinieku pa­audzei taču būtībā piederējās arī Silvija Radzobe un Normunds Naumanis, tie, kuri pamatos mai­nīja izpratni, kas ir teātra kritika un kāda tā spēj un drīkst būt. Tātad iederamies, vienmēr esam iederējušies Eiropas paradigmā! Taču tagad, pār­lasot viņu abu (un arī savus) agrīnos darbus, re­dzu, kā mainījusies uztvere un izpratne par soci­āli pieņemamo – šobrīd vairs nevaram atļauties tik subjektīvus epitetus, ar ko savulaik ne vien grēkojām, bet arī drusku lepojāmies. Mainījies ir nevis kritēriju augstums, bet tolerances līmenis. Kritiskā domāšana kā dzīves uztveres pamat­princips savienojies ar pašsaprotamu citāda ska­tījuma iespējamības pieņemšanu.

Sakrālais jautājums – kas es esmu? – nodarbina ne tikai prezidentus 

Tēmas īstenošanā iesaistījās negaidīti daudz kolēģu – izrādījās, ka nepieciešamība noformulēt savas profesijas pamatprincipus bijusi patiešām aktuāla. Tāpēc šoreiz žurnāla variantā iespējām publicēt tikai nelielu daļu no mūsu kopējiem pārspriedumiem – pārējo, tāpat kā vairākus citus šā laidiena materiālus, būs iespējams izlasīt por­tāla teatravestnesis.lv brīvpieejā.

Maija vidū pasaulē ienāca puisēns vārdā Mi­ķelis. No sirds apsveicam viņa vecākus – Jutu An­ci un Raimondu Ķirķus! Tieši Miķelīša un citu bērnu dēļ vēl vairāk ir kopjama kritiskā domāša­na un tolerance. Labākas pasaules vārdā.